Franks Gordons: Demokrātijas niķi 0
Nobela miera prēmija šogad piespriesta Kolumbijas prezidentam Huanam Manuelam Santosam par viņa nenogurstošajiem centieniem darīt galu ilggadējam asiņainam pilsoņkaram un nodrošināt mierīgu dzīvi šīs zemes iedzīvotājiem.
26. septembrī tika svinīgi parakstīta vienošanās par bruņotās cīņas izbeigšanu starp Kolumbijas likumīgo valdību ar prezidentu Santosu priekšgalā un marksistisko kaujinieku organizāciju FARC (Kolumbijas revolucionārie bruņotie spēki), ko vada Rodrigo Londinjo, saukts Timošenko (tas bija viens no Staļina maršaliem. – F. G.). Bija pamats gavilēm un milzīgam atvieglojumam: pilsoņkarš taču ilga 52 (!) gadus, un 220 tūkstoši kolumbiešu zaudēja dzīvību.
Varētu domāt, ka nu tās bezgala šausmas beigsies. Prezidents Santoss, gribēdams šo miera līgumu padarīt leģitīmāku, izsludināja referendumu uz 2. oktobri, un viedie analītiķi paredzēja, ka vairāk nekā divas trešdaļas balsotāju šo līgumu atbalstīs. Nekā nebija! Svinīgi parakstītā vienošanās tika noraidīta: 50,2% – pret, 49,8% – par.
“Vox populi – vox Dei” (tautas balss ir Dieva balss): šis latīņu teiciens, kura saknes meklējamas viduslaiku Anglijā, allaž tiek zelēts, tiklīdz runa ir par tiesiski nevainojamu balsojumu referenduma vai vēlēšanu ietvaros. Demokrātijas pamatprincips! Taču, kā rāda daudzi piemēri, demokrātijai piemīt niķi, kas svētīgus nodomus pārvērš traģikomiskā vai pat traģiskā realitātē.
Kāpēc prezidenta Santosa ierosinātais referendums izgāzās, “aprokot” pamatos tik svētīgo vienošanos? Izrādās, ka kaut niecīgo, bet izšķirīgo pārsvaru guva nesamierināmie vardarbīgā marksisma pretinieki, kā arī tūkstošu kreisā terora upuru radinieki, kuri protestēja pret Timošenko kaujiniekiem piešķirto amnestiju. Šie kaujinieki, kuru vidū bija sadistiski slepkavas, narkobiznesa dūži un tamlīdzīgi elementi, bija ar mieru nolikt ieročus, izbeigt bruņoto cīņu un tapt par legālu politisko partiju ar pārstāvību parlamentā, ja neviens no tiem netiks saukts pie atbildības. To nu daudzi nevarēja paciest.
Labi vēl, ka prezidents Santoss tūdaļ pēc mierlīguma negaidītās sakāves apsolīja nepadoties fatālismam un ievadīt paredzami ārkārtīgi grūtās sarunas, mēģinot sasniegt kaut cik noturīgu kompromisu.
Uzskatāms piemērs, cik niķīga var būt demokrātija, cik mainīga reizumis ir “tautas balss”, ir “Brexit”: traģikomēdija ar smagām sekām. Lielbritānijas premjers Kemerons, izsludinot referendumu par palikšanu Eiropas Savienībā vai izstāšanos no tās, noticēja prognozēm, kas paredzēja “palicējiem” drošu vairākumu. Taču referendumā viss bija pretēji. Demokrātijas principi tika ievēroti, Kemeronam nācās norīt krupi un atkāpties no amata.
Alžīrijas nesenā vēsture rāda citu demokrātijas paradoksu. Kad 1991. gadā kopumā laicīgā valdība, ko veidoja varas partija FLN (Nacionālā atbrīvošanas fronte), noskārta, ka demokrātisko parlamenta velēšanu pirmajā kārtā “draud uzvarēt” radikālie islāmisti – t. s. salafisti, šīs vēlēšanas preventīvi anulēja. Sašutušie salafisti uzsāka asiņainu dumpi, un grautiņi prasīja 100 tūkstošus upuru, kamēr salafistu spēki izsīka. Ja vēlēšanas nebūtu pārtrauktas, salafisti itin demokrātiskā ceļā būtu tikuši pie varas un ieviesuši režīmu, līdzīgu slepkavnieciskajam veidojumam “Islāma valsts”.
Nupat septembrī Atēnās notika “New York Times” paspārnē rīkotas sabiedriskas debates “Democracy 2016”. Secinājums bija pesimistisks: brīvība daudzviet ir apdraudēta. Un ne vienmēr tas notiek nedemokrātiskā ceļā.
