Juris Lorencs: Demokrātijas algebra 1
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
11. septembrī notikušajās Zviedrijas parlamenta vēlēšanās uzvarēja labēji centriskais bloks. Paredzams, ka jauno valdību veidos četri politiskie spēki: Zviedru demokrāti (73 vietas parlamentā), Moderātu partija (68), kristīgie demokrāti (19) un liberāļi (16). Valdības koalīcijai būs 173 no 349 parlamenta vietām. Tas nav īpaši liels pārsvars – tikai 50,4% no kopējā balsu skaita. Un tomēr nav dzirdēts, ka Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs būtu ieteicis valdību veidojošajiem spēkiem izvērtēt, vai nebūtu lietderīgi pieaicināt kompānijā vēl kādu partiju.
Tā sakot – “stabilitātes dēļ”. Līdzīgus aicinājumus neizsaka arī vēlēšanu zaudētāji. Jo Zviedrija ir valsts ar senām un dziļām demokrātijas tradīcijām. Ja vēlēšanu rezultāti liecina, ka politiski viendabīgai koalīcijai pietiek balsu, tad tāda ir tautas griba. Saprotams, lai nodrošinātu stabilu koalīcijas darbu, valdību veidojošajām frakcijām parlamentā ir pienākums būt īpaši disciplinētām. Tā ir elementāra demokrātijas algebra. Arī ASV Pārstāvju palātā Demokrātu partijai ir neliels vairākums – 220 no 435 deputātu vietām. Tikai 50,6%. Un tomēr ASV parlaments strādā un pieņem lēmumus.
Bet tagad pievērsīsimies Latvijai. Trīs iespējamām jaunās valdības koalīcijas partijām, “Jaunajai Vienotībai”, “Apvienotajam sarakstam” un Nacionālajai apvienībai, kopā ir 54 balsis. Tātad 54% no Saeimas balsīm. Raugoties no Rietumu demokrātiju viedokļa – pārliecinošs vairākums. Tomēr daži politiskie spēki un atsevišķi cilvēki par varītēm cenšas iedabūt koalīcijā arī “Progresīvos”.
Argumenti ir aiz matiem pievilkti – “nostiprināt valdību ar jauniem politiķiem”, “paplašināt krīzes pārvarēšanas lēmumu bāzi”, “vēlētājs tiktu sadzirdēts” utt. Saeimas deputāts Ilmārs Dūrītis (“Attīstībai/Par”) 6. oktobrī tviterī ieraksta: “Pīlēna un “Apvienotā [saraksta]” nevēlēšanās pat runāt ar “Progresīvajiem” ir aizdomīga un būtībā saprotama, jo tādējādi nebūs traucēklis sashēmošanai.
Aizbildinās ar “ideoloģisko miksli” – sabiedrība ir ideoloģisks mikslis.” Savā ziņā viņam ir taisnība – sabiedrība patiešām ir “ideoloģisks mikslis”. Saeima – jau mazāk. Kaut vai tāpēc, ka Saeimas vēlēšanās no deviņpadsmit sarakstiem 5% barjeru pārvarēja vien septiņi. Tas, kas nekādā ziņā nedrīkst būt “ideoloģisks mikslis”, ir valdība.
Pastāv acīmredzamas patiesības, kas eksperimentāli pārbaudītas daudzās zemēs un visos laikos. Jo plašāka un neviendabīgāka ir valdības koalīcija, jo mazāka ir tās spēja pieņemt operatīvus lēmumus. Ideoloģiski izplūdusī koalīcijā parasti zaudētāji ir labēji, konservatīvi spēki. Jo tieši viņu vēlētāji īpaši sāpīgi pārdzīvo politisko principu nodevību.
Grūti iedomāties, kā Nacionālās apvienības atbalstītāji šodien varētu akceptēt dažu “Progresīvo” politiķu uzskatus. Īpaši to, kuri vēl nesen runāja par nepilsoņu tiesībām balsot pašvaldību vēlēšanās. Atcerēsimies, kā Saeimas deputāts Juris Rancāns pamatoja neseno lēmumu pamest partiju “Konservatīvie”: “Partija izrādījās ar neskaidru ideoloģiju un likumsakarīgi nonāca identitātes krīzē. Tā sāka mētāties uz visām pusēm, apkalpot citu partiju vēlētāju intereses un pildīt citu partiju programmu ideoloģiskos punktus.”
Tieši dalība “lielajā koalīcijā” kopā ar sociāldemokrātiem nogremdēja Angelas Merkeles vadītos kristīgos demokrātus pēdējās Vācijas parlamenta vēlēšanās. Ar Vācijas kristīgajiem demokrātiem gan nekas traģisks nenotiks. Patlaban viņi atrodas opozīcijā, partijas reitingi sasniedz sen nebijušus augstumus. Savukārt atrašanās vienā koalīcijā ar “Progresīvajiem” var nozīmēt Nacionālās apvienības politisko norietu.
Aizvadītajā pirmdienā pēc tikšanās ar Krišjāni Kariņu Valsts prezidents Egils Levits izteicies, ka “sarunām jānoved pie tādas koalīcijas izveidošanas, kas varētu strādāt visus četrus gadus”. Skaidri gan netika pateikts, ko pats prezidents uzskata par ilgtspējīgas koalīcijas modeli. Starp citu – triju labējo partiju koalīcija kliedētu baumas, ka ceturtais partneris, “Progresīvie”, tiek piesaistīts vien ar mērķi organizēt balsis atkārtotai prezidenta pārvēlēšanai. Ja Egils Levits to būs pelnījis, viņš tiks pārvēlēts.
Jo vairāk tāpēc, ka prezidentu Saeima ievēl atklātā balsojumā. Bet līdz prezidenta vēlēšanām vēl jāgaida. Tas, kas negaida, ir veicamie darbi – valsts budžeta pieņemšana, enerģētika, sociālā spriedze, valsts drošība. Ekonomiskā statistika diemžēl ir skarba. Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda prognozi iekšzemes kopprodukts, rēķināts uz vienu cilvēku pēc pirktspējas paritātes, šajā gadā Lietuvā būs 46 000, Igaunijā – 45 000, bet Latvijā – 37 000 ASV dolāru. Tātad labklājības ziņā no Lietuvas atpaliekam jau par 20%. Bet ekonomisku izrāvienu spēj nodrošināt vien labēji centriska politika. Vēl viena likumsakarība, šoreiz no tautsaimniecības mācību grāmatas.
