Juris Lorencs: Pirms Rīgas 40. vidusskolas apgleznošanas neviens neuzklausīja, ko saka iedzīvotāji 43
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Divi skaitļi, kas liek padomāt. Pirmais – nesenie pašvaldību vēlēšanu rezultāti Rēzeknes novadā. Ne jau paši rezultāti, kas patiesībā sakrita ar prognozēm, bet dalība šajās vēlēšanās.
Tikai 26% no balsotājiem, kas ir vēl mazāk nekā 5. jūnijā notikušajās pašvaldību vēlēšanās vidēji Latvijā. Tad pie urnām devās 34% balsstiesīgo pilsoņu.
Otrais skaitlis – nesen publicētais Eirobarometra pētījums par sabiedrības noskaņojumu ES valstīs. Aptauja veikta Eiropas Parlamenta uzdevumā no marta līdz aprīlim.
Izrādās, apgalvojumam “Mana balss Latvijā ir svarīga” pilnībā piekrīt 7% aptaujāto, “drīzāk piekrīt” – 21%. Kopā 28%, sanāk gandrīz tie paši Rēzeknes cipari. Savukārt 35% “drīzāk nepiekrīt”, bet 36% – “pilnībā nepiekrīt” šim apgalvojumam.
Tātad 71% no Latvijas iedzīvotājiem uzskata, ka viņu vēlēšanās nodotā balss nespēj neko ietekmēt. Tas ir zemākais rādītājs Eiropas Savienībā.
Tālāk šajā “antidemokrātisko sajūtu” rindā seko Igaunija – 70%, Grieķija – 69% un Lietuva 67%. Savukārt tikai 8% dāņu, 15% zviedru, 19% horvātu un 21% austriešu uzskata, ka viņu balss “nav svarīga”.
Valdībai Latvijā neuzticas 72%, bet Saeimai – 73% aptaujāto, kas arī ir viens no bēdīgākajiem rezultātiem ES. Starp Latvijas iedzīvotājiem un politiķiem pastāv savstarpējas neuzticības un atsvešināšanās plaisa.
Bet ir vēl trešais skaitlis. 11. septembrī vēlēšanās Varakļānu novadā tika sasniegta augstākā vēlētāju aktivitāte 2021. gada pašvaldību vēlēšanās Latvijā – 59,4% no balsstiesīgajiem novada iedzīvotājiem.
Jo novada iedzīvotāji bija sapratuši, ka no viņiem tomēr kaut kas var būt atkarīgs. Ka iespējams panākt, lai viņos ieklausās. Ka Rīgas kabinetos izlolotās vīzijas par to, kur jāiet Madonas un Rēzeknes novadu robežai, ir jāsaskaņo ar vietējiem iedzīvotājiem. Un ne tikai novadu robežas.
Es dzīvoju, manuprāt, vienā no skaistākajām vietām Rīgā – uz Tērbatas un Ģertrūdes ielas stūra. Visapkārt atrodas 19. gs. nogalē un 20. gadsimta sākumā celtas ēkas, ielas klāj bruģis.
Netālu slejas Vecās sv. Ģertrūdes baznīcas neogotiskais tornis.
Bet nesen tepat kaimiņos, Akas ielā uz Rīgas 40. vidusskolas sienas, parādījās Kristiana Brektes mūra gleznojums jeb murālis “Veltījums Skulmei”, ko papildina naktī mirdzošs neona uzraksts “Mēs esam kā sliekas, kurām jāirdina augsne”.
Notikums sacēlis pamatīgu vētru, tiek vākti paraksti ar aicinājumu to aizkrāsot. Tiesībsargs Juris Jansons nācis klajā ar atzinumu, ka “murālī uz skolas sienas nav saskatāmi draudi bērnu garīgajai veselībai”.
Par gleznojuma mākslinieciskajām kvalitātēm neizteikšos, tā ir katra gaumes lieta. Vienīgais, ko varu piebilst – vismaz man tas neuzlabo garastāvokli.
Modernā dzīve jau tā ir pilna nemiera un stresa, ko vēl vairāk pastiprina valdības rosinātās nemitīgās reformas un Covid-19 pandēmija.
Tāpēc es kā nodokļu maksātājs nevēlos, lai pašvaldība manā tuvākajā apkārtnē rada neomulīgu vidi.
Bet varbūt tieši tāds ir mērķis? 2009. gada decembrī portālā “Delfi” notika diskusija par tēmu “Vai laikmetīgā māksla ir gaumes jautājums?”, ko pierakstījusi un portālā publicējusi kultūras teorētiķe Marita Batņa.
Cita starpā sarunā piedalījās arī Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese. Lūk, viņas vārdi: “Atgriežoties pie sākotnējā uzstādījuma par gaumes jēdzienu, domāju, tas attiecināms uz 19. gadsimta konceptu, kad viens no mākslas galvenajiem kritērijiem bija skaistums. Bet kādi procesi ir notikuši laikmetīgajā mākslā? Tā reizēm apzināti cenšas būt provokatīva, bezgaumīga, pievērsties riebumu izraisošām lietām, tādā veidā nākot klajā ar savu vēstījumu.”
Interesants jautājums – kāpēc 19. gadsimtā, kad nevienā no pasaules valstīm nebija demokrātijas mūsdienu izpratnē, mākslā, runājot S. Kreses vārdiem, “kritērijs bija skaistums”.
Un kāpēc šodien, kad lielā daļā pasaules, to skaitā arī Latvijā, valda demokrātija, māksla “apzināti cenšas būt provokatīva, bezgaumīga, pievērsties riebumu izraisošām lietām”?
Kāpēc šādā sabiedrībā pati demokrātija vairs nešķiet vērtīga, kā to pierāda aktivitāte pēdējās pašvaldību vēlēšanās Latvijā un Eirobarometra aptauja?
Visbeidzot – kāpēc pirms mūra apgleznošanas netika rīkota sabiedriskā apspriešana? Tādu varēja veikt internetā. Vai arī uz Tērbatas un Akas ielu stūra izlikt informatīvu stendu ar iespējamo piedāvājumu.
Starp citu, tādi varēja būt vairāki. Rīgas pašvaldība kopā ar bērniem varēja sarīkot radošu konkursu par piemērotāko attēlu uz skolas sienas.
Tas būtu demokrātiskāk (izsakoties šodienas politiskajā slengā – iekļaujošāk), interesantāk un visdrīzāk arī lētāk.
