Arī Maskavai visnotaļ labvēlīgas valdības nav pasargātas no Kremļa dusmām 3
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Arī Maskavai visnotaļ labvēlīgas valdības nav pasargātas no Kremļa dusmām. Par to liecina Čehijas Republikas iekļaušana Krievijas t. s. nedraudzīgo valstu sarakstā līdzās ASV.
Maskavas un Prāgas strīda pamatā, kā zināms, ir čehu izmeklētāju atzinums, ka 2014. gadā munīcijas noliktavu uzspridzināšanā Vrbetices apkārtnē bijuši iesaistīti Krievijas Ģenerālštāba Galvenās pārvaldes sūtīti cilvēki.
Minētais saraksts tapa saskaņā ar 23. aprīlī publicēto Vladimira Putina dekrētu, kas, starp citu, paredz, ka “nedraudzīgas darbības” veikušo valstu diplomātiskajiem un konsulārajiem dienestiem būs ierobežotas iespējas “slēgt darba līgumus ar fiziskām personām Krievijas teritorijā”.
Deklarētā solidaritāte ar Čehiju
ES Augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels pagājušajā nedēļā publiskotajā deklarācijā norādīja uz Kremļa dekrēta neatbilstību 1961. gada Vīnes konvencijai par diplomātiskajiem sakariem un aicināja Maskavu pārskatīt savu nostāju.
Savukārt Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels tviterī to raksturoja kā vēl vienu soli pretī eskalācijai.
Brisele, protams, pauž Prāgai pilnīgu solidaritāti. Tomēr daudzi eksperti, ņemot vērā Krievijas presē parādījušos vai noplūdināto informāciju, bija gaidījuši, ka Maskavas izziņotais nedraugu saraksts jau sākotnēji varētu būt krietni plašāks. (Tajā gandrīz neizbēgami tika atvēlēta vieta Ukrainai, Polijai un Baltijas valstīm.)
Uz šo paredzējumu fona Prāgai atvēlētā Eiropas mēroga pagaidām vienīgā grēkāža loma izskatās diezgan dīvaina. Ne velti Maskavai draudzīgais Čehijas prezidents Milošs Zēmans nosaucis Kremļa lēmumu par muļķību un kļūdu. T
as drīzāk atgādina loģiku, ko izsaka teiciens – sit savējos, lai svešie baidās. Tamlīdzīga pieeja ir tikusi visai bieži praktizēta Krievijas politiskajā vēsturē.
Tāpat jāatceras jau agrāk ieviestās sankcijas un pretsankcijas un jau iepriekš sastādītos garumgaros persona non grata sarakstus. Tostarp Maskavas pavisam nesen pasludinātais ieceļošanas aizliegums, kas skar Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju Dāvidu Sasoli, Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietnieci Veru Jurovu un pie viena dažādu iestāžu vadītājus no Igaunijas, Francijas, Latvijas, Vācijas un Zviedrijas.
Tāpēc Briseles izplatītajā tekstā bija lasāms, ka šāda Krievijas bezprecedenta rīcība neatturēs Eiropas Savienību arī turpmāk “iestāties par cilvēktiesībām, demokrātiju un starptautiskajām tiesībām”. Bet tikmēr gribot negribot nāksies risināt problēmu – kā konkrēti izturēties pret Putina režīmu.
Ierosinātie principi
Iespējamā atbilde daļēji rodama Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas ieteikuma projektā “Par ES un Krievijas politisko attiecību ievirzi”. Dokumentā (referents Andrjus Kubiļus, ETP) ir izklāstīti principi, pie kuriem turēties.
Pirmām kārtām tie saistīti ar nepieciešamību novērst tiešo un hibrīdo apdraudējumu, tāpēc ES kopā ar NATO būtu jāīsteno atturēšanas politika, lai uzturētu stabilitāti ES Austrumu partnerības valstīs, “piespiežot Krieviju neiejaukties reģionā un atgriezt ES austrumu kaimiņvalstīs okupētās teritorijas”.
Agresijas izvēršanas gadījumā Eiropas Savienībai “vajadzētu būt gatavai aicināt izslēgt Krieviju no SWIFT maksājumu sistēmas”, un tāpat “jābūt skaidram mērķim un plānam par to, kā vismaz laikā, kamēr pie varas ir prezidents Putins, samazināt atkarību no Krievijas gāzes un naftas”.
Ievērojot principu “demokrātija pirmajā vietā”, jebkāda veida dialogs un ar Maskavu slēgti nolīgumi jāpakārto prasībai ievērot cilvēktiesības un rīkot brīvas vēlēšanas.
Šai mērauklai būtu pielāgojami arī ES un tās dalībvalstu investīciju atbalsta un ekonomiskās sadarbības projekti, sākot ar “Nord Stream-2”.
Sankciju politikas jomā ir svarīgi panākt, lai lēmumi ES līmenī tiktu pieņemti centralizēti. Jāsadarbojas ar nevalstiskām organizācijām, jāpilnveido ES globālo sankciju mehānisms (tas jāattiecina arī uz korupciju) un jāizveido “nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanas regulējums, tostarp ES finanšu kontroles iestāde, kura būtu pakļauta Parlamenta uzraudzībai un kurai būtu jāuztic ES un tās dalībvalstu aizsardzība pret Krievijas īstenotu nelikumīgu finanšu praksi un ietekmi”.
Aizstāvot tiesiskuma principus, ES “jāsāk un jāpalīdz veikt starptautisku izmeklēšanu par noziegumiem, ko prezidenta Putina režīms ir pastrādājis pret Krievijas iedzīvotājiem, kā arī par noziegumiem, kurus Baltkrievijā pastrādājis Lukašenko režīms”.
Ieteikumu klāstā vēl lasāms ierosinājums atbalstīt “brīvas Krievijas televīzijas kanāla” izveidi un pamudinājumi “pārtraukt Krievijas dalību starptautiskās organizācijās ar parlamentārām asamblejām, ja 2021. gada parlamenta vēlēšanas Krievijā tiktu atzītas par krāpnieciskām”.
Bet varbūt galvenais ir uz nākotni vērstais ierosinājums – ES “jāpieņem un jāpaziņo stratēģisks redzējums par turpmākajām attiecībām ar demokrātisku Krieviju”. Un tāpat “jāpiedāvā Austrumu partnerības valstīm, kurām ir asociācijas līgums ar ES, jauns impulss Eiropas integrācijai, lai saglabātu to motivāciju veikt reformas”.
Reālpolitiskā situācija
Diezgan daudzas vai pat vairākums no iepriekš citētajām tēzēm izklausās pēc utopijas. Dažas tomēr jau ir atspoguļotas, piemēram, Eiropas Parlamenta 29. aprīlī pieņemtajā rezolūcijā, par kuru “par” balsoja 569 deputāti un kura postulēja, ka (gadījumā, ja Maskava saasinās konfrontāciju ar Ukrainu) Krievija jāatslēdz no SWIFT, jāievieš naftas un gāzes iepirkumu embargo un jāliedz ieceļot ES valstīs Kremļa labvēlību izmantojošajiem oligarhiem un viņu ģimenes locekļiem, uz kuriem labumi tiek norakstīti.
Tika arī ierosināti nekavējoties veicami pasākumi – apturēt “Nord Stream-2”, attiecināt sankcijas pret visām personām, kuras vainojamas Navaļnija pakļaušanai uzbrukumam ar aizliegtu ķīmisku kaujas vielu, un, solidarizējoties ar Čehiju (ko pati Prāga vēlāk prasīja), izraidīt Krievijas diplomātus jeb spiegus
. Žuzeps Borels gan norādīja, ka atslēgšana no SWIFT un biznesa projektu, kā “Nord Stream-2” apturēšana nav ES kompetencē.
Varētu vaicāt – kāpēc vispār vajadzīgi šie Eiropas Parlamenta juridiski nesaistošie teksti. Tie tomēr ir nozīmīgi. Jo, kā sacīts, iesākumā bija vārds.
Viedoklis
Sandra Kalniete (“JV”, ETP), Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas locekle EP debatēs 29. aprīlī rezolūcijas par Krieviju pieņemšanā: “Mums skaidri un nepārprotami jāpaziņo Krievijai augsta cena, kāda tai būs jāmaksā par starptautiskajos tiesību aktos noteikto sarkano līniju pārsniegšanu.
Kremlim ir jāciena Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmums un nekavējoties un bez nosacījumiem jāatbrīvo Aleksejs Navaļnijs. Jāpārtrauc Krievijas izlūkdienestu iesaistīšanās slepkavībās un terora aktos ES dalībvalstīs. /../ Vadošajām Eiropas lielvalstīm ir jāpiekrīt piešķirt Ukrainai NATO dalības rīcības plānu, kas tika solīts Bukarestē 2008. gadā. Mums ir arī jāpalīdz Ukrainai militārā ziņā, stiprinot tās spējas un nodrošinot aizsardzības ieročus.”
