Uldis Šmits: Demokrātija Krievijā? Eiropas Ssavienībai jābūt “gatavai neatzīt Krievijas parlamentu” 10
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Maskavā 24. septembrī oficiāli apstiprināti un izziņoti par Valsts domes vēlēšanām dēvētā pasākuma rezultāti. Savukārt Rietumu galvaspilsētās jāapsver Eiropas Parlamenta nesen publiskotie ieteikumi.
Tajos, starp citu, sacīts, ka Eiropas Savienībai “jābūt gatavai neatzīt Krievijas parlamentu” gadījumā, ja vēlēšanas “tiktu atzītas par krāpnieciskām un tādām, kas organizētas, pārkāpjot demokrātijas principus un starptautiskās tiesības”.
Patiesībā minētie principi Krievijā nav aktuāli kopš Putina iesēdināšanas valsts augstākajā krēslā, bet starptautiskās tiesības tiek uzskatāmi pārkāptas vismaz kopš brīža, kad Valsts domē parādījās deputāti no okupētās Krimas.
Turklāt šoreiz pasākumu kuplināja no Donbasa “tautas republikām” masveidā Rostovas apgabalā ievestie ar KF pasēm apgādātie “vēlētāji”.
Ir vēl citi iemesli – uz tiem norāda arī Krievijas t. s. ārpussistēmas opozīcija – neatzīt ne tikai atsevišķu personu mandātus, bet domi kopumā. Un izvirzīt jautājumu, vai nebūtu pienācis brīdis, kā teikts EP tekstā, “pārtraukt Krievijas dalību starptautiskās organizācijās, kurām ir parlamentārās asamblejas, it īpaši Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā”.
Reālpolitikas sloga nenomāktie eirodeputāti arī agrāk ir pieņēmuši Kremļa režīmu nosodošas rezolūcijas, ko viņu pārstāvēto partiju biedri Eiropas valdībās, bet sevišķi Berlīnē un Parīzē, pārāk neņem vērā. Vai rīkojas gluži pretēji.
Ja atceramies, tieši Merkele un Makrons ļoti parūpējās, lai aizpērn Krievijas Valsts domes deleģētie priekšstāvji atgrieztos iepriekš piesauktajā asamblejā jeb EPPA, kur tiem 2014. gada aprīlī liedza balsstiesības sakarā ar Krievijas agresiju Ukrainā.
Par galveno argumentu toreiz kalpoja aizbildinājums – atjaunotā delegācijas klātbūtne sekmēs dialogu un atvieglos nelikumīgi vajāto Krievijas pilsoņu likteni. Tagad Eiropas Parlaments konstatē, ka Krievija būtībā atstājusi bez ievērības vairāk nekā tūkstoti Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu.
Prasības atbrīvot Alekseju Navaļniju tiek ignorētas. Bet nupat Kremļa dusmas izpelnījies ECT spriedums, kas apstiprina Krievijas varas atbildību par Aleksandra Ļitviņenko slepkavību (saindēšanu ar radioaktīvo poloniju) tālajā 2006. gadā.
Eiropas Parlamenta ieteikumi tomēr ir veltīti tam, lai vispārēji pamatotu jaunas stratēģijas nepieciešamību attiecību veidošanā ar Maskavu. Kā apgalvo EP ziņojuma sastādītājs Andrjus Kubiļus, “galvenais uzdevums ir aizstāvēt principu “demokrātija pirmajā vietā”.
Eiropas Savienībai un tās iestādēm jāstrādā ar pieņēmumu, ka pārmaiņas Krievijā ir iespējamas”. Respektīvi, “Krievija var kļūt par demokrātiju”.
Kaut arī par to rada šaubas diezgan daudzi viņa sagatavotajā dokumentā iekļautie fakti. Varētu gan strīdēties, vai tiešām 70% Krievijas sabiedrības turas pie pārliecības par Staļina pozitīvo lomu vēsturē, jo aptaujas represīvu režīmu apstākļos mēdz maldināt, bet nenoliedzami, ka smadzeņu skalošana pēdējā desmitgadē noritējusi ar nepieredzētu vērienu.
Tautu tēva tēls tiek uz nebēdu izmantots šodienas ārpolitiskajām un iekšpolitiskajām vajadzībām, citiem vārdiem, Putina iemiesotās sistēmas saglabāšanai. Sistēmu stutē arī lielai iedzīvotāju daļai piemītošā impēriskā vai padomiskā mentalitāte.
Ko diez vai mainīs EP prasītā padomju arhīvu pieejamība un “publiskoti dati par Staļina genocīdu pret krieviem un citām Padomju Savienības un tās satelītvalstu tautām”.
Īstenībā šādas informācijas netrūkst pat Krievijā, kur toties izpaliek griba pagātni adekvāti uztvert. Tā tiek interpretēta dažādu nu jau ar likumu noteiktu aizliegumu, Putina prātojumu un Lavrova paziņojumu gaismā.
Populārs teiciens vēsta, ka Krievija esot valsts ar neparedzamu pagātni. Nākotne līdz ar to ir vēl neparedzamāka. Bet pašlaik pats svarīgākais būtu atbalstīt tos, kuri ir atbalsta cienīgi.
