Demogrāfijas problēmas neradās 1991.gadā. Kad un kas izraka Latvijas demogrāfijas “bedri”? 136
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no Krievijas propagandas iecienītākajiem paņēmieniem, kā parādīt Latvijas valstiskumu kā kļūdu vai pārpratumu, ir norādīt uz straujo iedzīvotāju skaita samazināšanos pēc neatkarības atgūšanas – demogrāfiskā situācija padomju laikos zēlusi un plaukusi, latvieši vairojušies kā traki, bet viss sabrucis pēc “nacionālistu” nākšanas pie varas.
Taču šādi apgalvojumi balstās tikai manipulācijās ar skaitļiem, nepaskaidrojot, kas aiz tiem slēpjas.
Protams, Latvija atrodas demogrāfiskajā “bedrē”, tomēr esam tajā nonākuši, lielā mērā pateicoties padomju okupācijas varas pusgadsimta pūliņiem, kas iedēstīja daudzas problēmas, ar kurām nu cīnāmies.
Jāatceras, ka, neatkarību atgūstot, latviešu īpatsvars pašu zemē bija samazinājies līdz baisajiem 52%, bet cittautiešu vidū krievu bija 34%, kamēr, pēc 1935. gada statistikas, šī attiecība bija 77% latviešu pret 8,8% krievu.
Jā, 1991. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits izrādījās par gandrīz 40% lielāks nekā 1935. gadā, taču ne jau uz augstas dzimstības rēķina.
“Izzūdošā suga”
“Latvija izmirst. Neatkarības gadu laikā valsts zaudējusi 700 tūkstošus iedzīvotāju. (..) Interesanti, ka līdz neatkarības iegūšanai to skaits nepārtraukti auga. Dabiskais pieaugums bija vērojams pat pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara,” publikācijā “Izzūdošā suga. Kāpēc Latvija turpina izmirt” (“Исчезающий вид: почему Латвия продолжает вымирать”) klāsta laikraksts “Izvestija”, jūsmojot, cik bieži padomju laikā ļaudis precējušies, taču aizmirstot piebilst, ka aptuveni puse šo laulību pēc tam tika šķirta.
Tamlīdzīgu vairāk vai mazāk tendenciozu publikāciju ar uzsvaru, ka it kā tieši neatkarības atgūšana radījusi demogrāfisko krīzi, Krievijas mediju telpā, bet jo īpaši sociālo tīklu vidē, pēdējos gados netrūkst.
Argumentācija ir stingra – lūk, 1990. gadā Latvijā bija 2,668 miljoni iedzīvotāju – tik daudz kā nekad agrāk Latvijas vēsturē, bet līdz ar neatkarības atgūšanu šis skaits sāka rukt un tagad ir nepilni 1,9 miljoni.
Velti meklēt atgādinājumu, ka laikā no 50. gadiem līdz 1990. gadam okupētajā Latvijā no pārējās PSRS ieceļoja gandrīz pusmiljons migrantu un tieši viņi, ne jau vietējo iedzīvotāju augstā dzimstība, radīja rožaino pieauguma ainu.
Protams, arī ieceļotāji dibināja ģimenes un uzlaboja statistiku, taču ne latviešiem par labu, un arī tad dzimstības parametri nebija izcili. Piemēram, 1979. gadā uz 1000 iedzīvotājiem dzimstības pieaugums bija 1, atrēķinot mirstību, kas visus padomju gadus saglabājās ļoti augsta.
Turklāt latviešu īpatsvars pašu zemē pastāvīgi slīdēja uz leju, 1990. gadā sasniedzot jau minētos katastrofālos 52%.
Loģiski, ka bijušās Latvijas PSR iemītnieku skaits 90. gadu sākumā krasi saruka, kad pēc neatkarības atgūšanas Latviju atstāja liela daļa ekspadomju militārpersonu un civiliedzīvotāju, kuri te bija ievākušies iepriekšējos gadu desmitos.
Pārtrauktā atjaunošanās
Diemžēl Latvijas demogrāfijas problēmas krājušās gadu desmitiem un padomju okupācijas gadi tās nevis risināja, bet padziļināja. Arī īsi pirms Pirmā pasaules kara dzimstības līmenis Latvijas teritorijā bija par desmit procentiem zemāks, nekā būtu vajadzējis pilnvērtīgai paaudžu nomaiņai.
Tāpat grūtības ar demogrāfiju pastāvēja pirms Otrā pasaules kara, taču situācija ar paaudžu nomaiņu būtu normalizējusies, ja ne 1940. gads un tam sekojošais. “Normālu demogrāfisku pāreju uz racionālu iedzīvotāju atražošanu pārtrauca Latvijas inkorporācija PSRS, Otrais pasaules karš un tam sekojošā masu bēgšana no atkārtotas PSRS okupācijas, kā arī padomju akcijas, tajā skaitā 1949. gada deportācijas,” raksta demogrāfs un ekonomists Pēteris Zvidriņš.
Arī viņa kolēģe, demogrāfe Pārsla Eglīte savos darbos atgādina par padomju okupācijas gadu ilgtermiņa ietekmi uz demogrāfiju. Staļinisma laiks var šķist tāls, taču nošaušana, izsūtīšana un ieslodzījums cietumos cirta dziļas brūces latviešu tautas ataudzē.
Turklāt jāatceras, ka Latvijas iedzīvotāju skaitu samazināja arī Abrenes pagastu nogriešana 1944. gada augustā (tā Latvijai maksāja vairāk nekā 40 tūkstošus iedzīvotāju). Bet vēl bija tie, kuri krita padomju 43. latviešu strēlnieku divīzijas rindās, nacionālo partizānu karā, gāja bojā padomju represijās ārpus 1941. gada un 1949. gada izsūtīšanām.
Viņu skaits nav precīzi aplēsts. P. Eglīte atzīmējusi, ka padomju darbību dēļ Latvijas iedzīvotāju daudzums kara un sekojošajos pēckara gados samazinājās par vairāk nekā 160 tūkstošiem jeb 8,5% no 1940. gada iedzīvotāju skaita, kas bija 1,886 tūkstoši. Zudumi visvairāk attiecās uz vīriešiem.
Un tad vēl ap 200 tūkstošiem bēgļu (apmēram pusi no tiem veidoja sievietes), kas 1944./45. gadā devās uz Rietumiem, un līdz 30 tūkstošiem vācu pusē karojušo latviešu karavīru, kas padevās Rietumu sabiedrotajiem un arī lielākoties neatgriezās mājās.
Jāatceras, ka pamatiedzīvotāju latviešu skaita sarukumu veicināja ne tikai cilvēku zudumi burtiskā nozīmē, bet arī fakts, ka daudzu represēto veselība bija iedragāta.
“Latviešu skaits valsts teritorijā nav spējis atjaunoties, bet lielākās cittautiešu etniskās grupas – krievu – skaits kolonizācijas gaitā palielinājies 5,4 reizes un pārējo etnisko grupu – par nepilniem 40%, tas ir, proporcionāli kopējam iedzīvotāju skaita pieaugumam,” 2008.–2009. gadā veiktajā pētījumā “Padomju okupācijas demogrāfiskās, sociālās un morālās sekas Latvijā” raksta P. Eglīte.
1941. un 1949. gada represiju trieciens
Pēc akadēmiķa P. Zvidriņa aplēsumiem, tikai 1940.–1941. gadā vien deportēti, nošauti vai evakuēti uz Krieviju vairāk nekā 30 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, pārsvarā latvieši.
Aptuveni puse no tiem attiecas uz 1941. gada 14. jūnija izvešanu. Lielāko deportēto daļu veidoja 30–50 gadu veci vīrieši un sievietes, kā arī bērni un līdz 20 gadu veci jaunieši. 1949. gada 25. martā un pēc tam sekoja vēl vairāk nekā 42 tūkstoši izvesto, starp kuriem bija relatīvi daudz bērnu – 11 tūkstoši jeb 26,1%. 55,4% 1949. gadā deportēto vidējais vecums bija 37 gadi.
Nedēļas laikā Latvija zaudēja 3% pirmskara iedzīvotāju skaita. Un 95% aizvesto atkal bija latvieši.
Pētījumā “Latvijas tiešie demogrāfiskie zaudējumi padomju akciju rezultātā” P. Zvidriņš uzsver, ka 1949. gadā bērnu īpatsvars deportēto vidū bijis lielāks nekā republikas iedzīvotāju kopskaitā. Proti, izvesto vidū, kā minēts, bērnu bija 26,1%, bet 1959. gada tautas skaitīšanā bērnu Latvijā ir 18,4%.
Jāatgādina, ka deportācijas tad skāra tieši lauku rajonus, kur ģimenes bija kuplas. Tiesa, 1949. gads demogrāfiski latviešiem nebija tik postošs kā 1941., jo pēckara izsūtījumā mira 12% aizvesto, kamēr 1941. gada deportācijas prasīja vismaz trīs reizes vairāk dzīvību.
Tajā pašā laikā daudzi – vismaz astoņi tūkstoši – izsūtīto Latvijā neatgriezās arī pēc atbrīvošanas, jo tam šķēršļus lika vai nu padomju varas iestādes, vai arī šie cilvēki izsūtījumā jau bija nodibinājuši ģimenes un iedzīvojušies.
Akadēmiķis Zvidriņš norāda, ka te jārunā arī par netiešajiem demogrāfiskajiem zaudējumiem, ko Latvijai radīja deportācijas, – sabojātu veselību, nenotikušajām laulībām, nedzimušajiem bērniem.
Modelējot, kāda Latvija būtu, ja ne neatkarības zaudēšana 1940. gadā, demogrāfi un ekonomisti mūsu zemi nereti salīdzina ar Somiju, ar kuru pirms Otrā pasaules kara atradāmies daudzmaz līdzīgās vai pat labākās pozīcijās. 1940. gadā Somijā iedzīvotāju skaits bija 3,6 miljoni, bet tagad ir 5,5 miljoni.
Sava loma ir arī mūža ilgumam – Latvijā un citās padomju ietekmes zonas valstīs pēckara desmitgadēs tas pieauga vien par dažiem gadiem un, 21. gadsimtam sākoties, vīriešiem bija ap 65 gadiem un sievietēm ap 76, bet Somijā 2000. gadā tas bija attiecīgi 74 vīriešiem un 81 sievietēm.
Jāatgādina, ka 1940. gadā mūžu ilgums Latvijas iedzīvotājiem, salīdzinot ar Somiju, bija pat ap gadu lielāks.
200 tūkstoši nedzimušo
Karš un represijas izraisīja pirmo pēckara gadu dzimumu disproporciju. Ievērojami samazinājās noslēgto laulību skaits. Pirms kara Latvijā slēdza vidēji 21 tūkstoti laulību gadā, bet līdz 50. gadu vidum bija vidēji 18 tūkstoši laulību gadā, bet šeit nāk klāt arī laulības, kuras savstarpēji slēdza gados jaunie iebraucēji.
Demogrāfs Edvīns Vītoliņš lēš, ka padomju okupācijas režīma darbības samazinājušas ģimeņu skaitu Latvijā vismaz par 150 tūkstošiem. Tad var aptuveni iedomāties arī nedzimušo bērnu skaitu. E. Vītoliņa skatījumā tie varētu būt ap 200 tūkstošiem nedzimušu bērnu.
Atskaitot padomju okupācijas režīma represijas, P. Zvidriņš min vēl vairākas tiešo demogrāfisko zaudējumu kategorijas, kuras mums sarūpēja atrašanās PSRS sastāvā. 1979.–1989. gada karš Afganistānā Latvijai atņēma vismaz 64 PSRS armijas rindās iesaukto dzīvību. Šo puišu vidējais vecums bija 21,5 gadi. 187 cilvēki palika par invalīdiem, bet par 400 uz Afganistānu nosūtīto likteņiem ziņu trūkst.
Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanā 1986.–1989. gadā iesaistīja līdz 6500 Latvijas PSR iedzīvotāju, pārsvarā 19–40 gadu vecus vīriešus. Līdz 2008. gadam bija miruši 550 “likvidatori”, bet kopumā iesaistīšana Černobiļas AES “satīrīšanā” Latvijai maksājusi ap 1000 dzīvību – vīriešus, kas nomira vidēji 40 gadu veci. Pēc situācijas uz 2007. gadu, ap trijiem tūkstošiem černobiliešu bija piešķirta invaliditāte.
Zināms, ka visā padomju okupācijas laikā migrācijas pieaugums Latvijā pārsniedza dabisko, bet vairāk nekā puse ieceļotāju 50.–80. gados bija 16–29 gadus veci jaunieši. Sākumā tas it kā padarīja iedzīvotāju sastāvu jaunāku un sekmēja dzimušo skaita un dabiskā pieauguma kāpumu, taču ilgtermiņā paradoksālā kārtā pavērsies pilnīgi pretējā efektā.
“Ieceļotājiem dzimstība izrādījās zemāka nekā pamatiedzīvotājiem, un tā nespēja kompensēt kolonistu sastāva novecošanos: 20. gadsimta beigās cittautiešu vidējais vecums – 40–44 gadi – pirmo reizi pārsniedza latviešu vidējo vecumu – 36,8 gadi. Tādējādi toreizējā intensīvā kolonizācija pasliktina pašreizējo demogrāfisko situāciju,” konstatē P. Eglīte.
Demogrāfe norāda, ka vairums ieceļotāju apmetās pilsētās. Rīgā padomju okupācijas gados iedzīvotāju skaits palielinājās 2,36 reizes. Sekas bija mājokļu krīze, dzīvojamo platību ierobežošana uz vienu cilvēku, kad sava istaba ģimenes loceklim bieži šķita fantastika.
Šī realitāte gadu desmitu garumā atstāja iespaidu uz ģimeņu lielumu, spieda ierobežot bērnu skaitu. Interesanti, ka 70.–80. gados atklājās, ka krieviem pilsētās ir zemāka dzimstība nekā latviešiem, kas dzīvoja līdzīgos vai vēl šaurākos apstākļos. Tā izrādījusies pastāvīga parādība.
“Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas joprojām latviešiem bērnu ir vairāk nekā krieviem. Saskaņā ar 1995. gada ģimenes un dzimstības apsekojuma datiem latvietēm 40‒49 gadu vecumā vidēji bija 1,91 bērns, krievietēm – 1,61. Šo sakarību apstiprina arī ikgadējie dzimstības dati etniskajā skatījumā,” vēsta elektroniskās Nacionālās enciklopēdijas šķirklis “Iedzīvotāju atražošanās Latvijā”.
90. gadu sabrukums
Propagandistiskas ievirzes publikācijās krievvalodīgajā telpā var izlasīt, ka Latvijas PSR jau 60. gados sācies “dzimstības sprādziens”, taču demogrāfs Pēteris Zvidriņš atzīmē, ka arī 60. gadu vidū Latvijā bijis vērojams ļoti zems dzimstības līmenis.
Summārais dzimstības koeficients – vidējais bērnu skaits sievietei – bija 1,7, tātad viens no zemākajiem pasaulē (2020. gadā Latvijā tas bija 1,55). Tendence uz latviešu kā pamattautības izmiršanu vispirms iezīmējusies 70. gados, kad dzimušo bērnu skaits latviešiem pirmo reizi kļuva mazāks par mirušo skaitu.
Tiesa, 80. gados, kad PSRS mērogā tika ieviesti dažādi pasākumi dzimstības stimulēšanai, tostarp daudzbērnu ģimenēm parādījās vismaz teorētiskas izredzes tikt pie dzīvokļa un vienas otras deficīta preces, situācija nedaudz uzlabojās. Taču nāca atmoda un pirmo atgūtās neatkarības gadu grūtības, kas dzimstības koeficientu atkal nobrucināja, tostarp arī tāpēc, ka izjuka daudzas etniski jauktas ģimenes.
“Iedzīvotāju ataudze Latvijā, okupācijai beidzoties, bija izveidojusies mazāk racionāla nekā “brīvajā pasaulē”: izlietojot vairāk spēka un laika bērnu audzināšanai un aprūpei, iegūstam mazāk dzīves un tātad arī ražīga darba gadus. Neefektīvās centralizēti plānotās ekonomikas sabrukuma izraisītais masveida bezdarbs un nabadzība noveda pie krasa dzimstības samazinājuma 90. gados praktiski visās postsociālisma valstīs,” tā Pārsla Eglīte.
Latvija, ņemot vērā, ka starp Baltijas valstīm bija visvairāk industrializēta un kolonizēta, šajā ziņā izrādījās lielākā cietēja. Tagadējie procesi, kad jau ilgāku laiku nepastāv paaudžu nomaiņai nepieciešamais dzimstības līmenis, savā ziņā ir padomju okupācijas gadu izraisīto procesu un notikumu sekas, kas būs jūtamas vēl ilgi. Pēc neatkarības atgūšanas valsts ilgu laiku bija aizņemta ar ekonomiskiem un politiskiem jautājumiem, un par dzimstības palielināšanu tiek runāts un darīts tikai pēdējos gados.
Demogrāfijas pārskati liecina, ka dzimstības rādītājus pēc neatkarības pamatīgi šūpo ekonomiskā situācija un tas, vai valsts veic kādus atbalsta pasākumus. Katrs ekonomiskais satricinājums, vai tā būtu 1998. gada vai 2008. gada krīze, atspoguļojas dzimstībā.
Turklāt atlabšana pēc krīzēm sokas vāji, jo nav noslēpums, ka kopš iestāšanās Eiropas Savienībā un robežu atvēršanās daudzi saimniecisko grūtību gadījumā dod priekšroku izceļošanai, līdz ar to arī sieviešu skaits bērnu radīšanas vecumā samazinās. Te vēl jāatgādina, ka padomju laikā robežas faktiski bija slēgtas, un var tikai minēt, cik daudzi būtu izvēlējušies doties prom, ja vien rastos iespēja.
Šābrīža Latvijas demogrāfiskās tendences īpaši neatšķiras no tām, kas vērojamas visā Eiropā, arī Krievijā – galvenā problēma ir novecošana. EUROSTAT un ANO prognozes sola, ka pēc 2030. gada bērnu skaits uz vienu sievieti Latvijā varētu pieaugt, summārajam dzimstības koeficientam ap 2045.–2050. gadu sasniedzot 1,77–1,85.
Neraugoties uz kopējā iedzīvotāju skaita samazināšanos, latviešu īpatsvars Latvijā, kas šobrīd ir 62,5%, lēnām augs.
