Demogrāfija un dubultpilsonība 0
Nevienam nav noslēpums, ka mūsu tauta iet mazumā. Pēc nesen notikušās tautas skaitīšanas ir skaidrs, ka esam tikai nedaudz vairāk kā divi miljoni iedzīvotāju, no kuriem daudzi pat neprot mūsu valsts valodu. Pēc pētnieku atzinumiem, vismaz 200 tūkstoši iedzīvotāju ir atstājuši Latviju pēdējos 10 gados, iespējams, pat vēl vairāk.
Pēc neatkarības atgūšanas dzimstība samazinājās apmēram uz pusi. Lai mūsu valsts varētu eksistēt kā latviešu nacionāla valsts, tautas samazināšanās tendence ir ne tikai jāaptur, bet arī jāveicina jauns tautas skaitliskais pieaugums.
Domājot par tautas pieaugumu, politiskā diskusija parasti aprobežojas ar “māmiņu algām”. Kaut šāda iniciatīva ir apsveicama, tā nebūt neatrisinās problēmu, pat ja būs dāsni īstenota. Kā četru bērnu tēvs saprotu, ka nauda ir tikai viena no vecāku rūpēm. Iespējams, daudz nopietnāks jautājums ir, ko darīt, kad bērns kļuvis gadu vecs? Bezmaksas un pieejams bērnudārzu tīkls būtu nozīmīgs priekšnosacījums, lai vecāki laistu pasaulē lielāku skaitu bērnu.
Taču, ja arī pēkšņi visi vecāki nolemtu laist pasaulē otro vai trešo bērnu, tad pēc 10 gadiem mūsu valstī labākajā gadījumā būs ļoti daudz desmitgadnieku. Tas, protams, būtu ļoti labi. Taču mūsu tautsaimniecībai prasmīgas darbarokas būs vajadzīgas daudz agrāk.
Šai situācijai ir daudzi iespējamie risinājumi, taču, manuprāt, vissvarīgākais uzsvars būtu liekams uz vienu no tiem – veicināt to cilvēku atgriešanos, kuri devušies prom no Latvijas. Tie paši latvieši, kuri pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ atstājuši mūsu valsti (gan arī tie, kuri devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara nogalē), ir milzu potenciāls mūsu tautas dzīvotspējai, kā arī liels potenciālais darbaspēks. Ir saprotams, ka vairākums emigrantu pēdējos gados ir devušies prom, ekonomisko apstākļu spiesti – zaudēts darbs vai iemilzuši un neatmaksājami parādi. Ir jāsaprot, ka arī nākotnē daudzi latvieši dzīvos ārzemēs dažādu iemeslu dēļ. Taču valstij tomēr ir svarīgi uzturēt pēc iespējas ciešāku saikni ar ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem.
Svarīgi būtu atbalstīt latviešu skolas un vasaras nometnes ar skolotājiem un mācību materiāliem. Tāpat ir svarīgi uzturēt kultūras un izglītības apmaiņas iespējas tautiešiem ārzemēs. Bet, iespējams, vissvarīgākais ir galvenais valsts piederības simbols – pavalstniecība.
Šobrīd spēkā esošā valsts likumdošana nosaka, ka ārzemēs dzimušajiem latviešiem ir iespēja iegūt Latvijas pavalstniecību, tikai atsakoties no savas otrās (mītnes zemes) pavalstniecības. Iedomājamies latviešu ģimeni Īrijā, kuriem tur ir dzimis bērns. Kādos apstākļos vecāki gribētu atteikties no Īrijas pavalstniecības (kur viņš uzaug) bērnam par labu Latvijai? Saprotams, ka priekšrocību dos mītnes zemes pavalstniecībai, kas tikai atvieglos viņu dzīvi attiecīgajā valstī. Bet kāpēc mēs nevarētu katram ārzemēs dzimušajam latvietim rokā “iespiest” arī Latvijas pasi?
Uzskatu, ka mūsu valstij nav ko zaudēt, paplašinot savu pavalstnieku loku. Mēs varam tikai iegūt. Uzaugot ārzemēs ar Latvijas pasi, cilvēkam paliek aktīva saikne ar savu dzimteni. Studentiem būtu mazāk šķēršļu studijām Latvijā, bet vēlāk veidot savu profesionālo karjeru. Emigrējušajiem vecākiem nebūtu pilsonības šķēršļu ar bērniem atgriezties uz dzīvi Latvijā.
Labākais (un lētākais) veids, kā saglabāt saikni ar ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, ir vienkāršs – mainīt Pilsonības likumu tā, lai latviešiem pasaulē var būt dubultpilsonība.
