Vai Latvijas bērni ir drošībā? Avārijas, noziegumi, medicīnas pieejamība rada bažas par bērnu dzīves ilgumu 23
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājā mātes dzīvesbiedrs nogalinājis divgadīgu zēnu, Siguldā ļaužu pilnā pludmalē noslīkst piecgadīga meitene, Krāslavā māte nogalina trīsgadnieci – tās ir dažas no šā gada šausminošākajām pašmāju ziņām.
Šādās ļoti, ļoti skumjās kriminālvēstīs parādās tikai aisberga redzamākā daļa: patiesībā ik dienas apdraudēti ir daudz vairāk Latvijas bērnu. Tiem, kuri nenokļūst ziņu virsrakstos, ir paveicies maķenīt vairāk, bet tas nenozīmē, ka viņu mūžs būs ilgs un laimīgs. Pat ja attiecībā uz bērnu labklājību Latvijā parādās kāda laba ziņa, šim sudraba mākonītim gandrīz allaž ir melna maliņa.
Piemēram, datos par noziegumiem pret nepilngadīgajiem, ko Iekšlietu ministrija sniegusi Tautas ataudzes stratēģijas izstrādātājiem, minēts, ka kopš 2010. gada pat par 54,7 procentiem ir mazinājies pret nepilngadīgajiem pastrādāto noziegumu skaits. Vienlaikus pieaudzis noziegumu skaits, kas saistīti ar seksuālo vardarbību pret nepilngadīgajiem. To apliecina arī nesen publiskotie Latvijas Universitātes pētnieku dati: pat piektdaļa devītklasnieču apgalvo, ka cietušas no seksuālās vardarbības.
No visām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm tieši Latvija ir tā valsts, kur procentuāli visvairāk bērnu iet bojā ceļu satiksmes negadījumos, turklāt pieaudzis ceļu satiksmes negadījumos cietušo bērnu skaits: 2021. gadā šādos negadījumos cieta 587 nepilngadīgie, kas ir par 32 vairāk nekā gadu iepriekš. Bērni cieš, gan būdami transportlīdzekļu pasažieri, gan gājēji, gan paši vadot velosipēdu, mopēdu vai kādu citu transportlīdzekli. Ne vienmēr viss, kas bērnus nenogalina, padara viņus stiprākus: negadījums var atstāt negatīvas sekas uz visu mūžu.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka, kaut oficiāli Latvijā bērniem ir bezmaksas ārstēšana, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem gandrīz katra divdesmitā mājsaimniecība ir saskārusies ar problēmām nodrošināt bērnam nepieciešamos veselības pakalpojumus.
Aprēķināts, ka 2021. gadā Latvijā dzimušajiem mazuļiem būs provizoriski trešais zemākais mūža ilgums – 73,4 gadi – no visām ES dalībvalstīm.
Diemžēl nemākam sargāt un lolot savus bērnus. Protams, ir ļoti labas, gādīgas ģimenes, ir vecāki, kuri ne tikai nodrošina bērnam pajumti, apģērbu un ēdienu, bet allaž domā arī par bērna emocionālo stāvokli, māk vai vismaz mācās saprast savu bērnu un likt viņam justies mīlētam un pieņemtam.
Taču patiesībā tas nav viegli, un ne visas ģimenes tiek ar to galā. 2020. gadā Latvijā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauta piektdaļa bērnu. Nabadzība nozīmē ne tikai to, ka ģimenēm ir grūti nodrošināt bērna pamatvajadzības. Kā atzinis pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs, nabadzība ļoti kaitē mentālajai veselībai: visticamāk, gan bērnu, gan vecāku mentālajai veselībai. Sens ir teiciens: “Kur nabadzība pa durvīm iekšā, tur mīlestība pa logu ārā!” To parasti attiecina uz partnerattiecībām, taču nabadzībā ir grūtāk paust mīlestību arī pret savu bērnu. Ja nezini, ko likt galdā, tad var aizmirsties padomāt par bērna drošību, kur nu vēl emocionālajām vajadzībām!
Nesen prezentētajā Tautas ataudzes stratēģijas projektā daudz runāts par finansiālā atbalsta vairošanu ģimenēm ar bērniem. Tas, protams, ir vajadzīgs, taču šajā stratēģijā pārāk maz runāts par vecāku atbildības un prasmju vairošanu. Ik pa brīdim izskan jautājums, kāpēc, lai vadītu automašīnu, jāiet kursos un jānokārto eksāmens, bet jaunajiem vecākiem tā ir brīva izvēle: iet zīdaiņa kopšanas kursos vai ne, piedalīties bērnu emocionālās audzināšanas kursos vai ne, interesēties par pusaudžu vecumposma īpatnībām vai ne. Šādas mācības piespiež apmeklēt sociālais dienests vai bāriņtiesa tad, kad ģimenē jau ir acīmredzamas problēmas. Varbūt arī autovadītāji jādzen uz kursiem tikai tad, kad viņi jau izraisījuši pāris avāriju?
Ģimenes pabalstu celšana, ja vienlaikus netiek izglītoti vecāki, diemžēl var novest pie tā, ka zaudēsim vēl vairāk jau piedzimušo bērnu.
Kad vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māris Sprindžuks nesen izteicās, ka varētu atkal ieviest bezbērnu nodokli, mani kā mammu tas ne pārāk uztrauca. Daudz vairāk negatīvi uzrunāja piebilde, ka šis nodoklis “tomēr ir arī sava veida signāls, ka mums ir jāražo nākotnes nodokļu maksātāji”. Ja uzskats ir, ka bērni ir prece, ko ģimene saražo, tad tiešām, kāpēc gan uztraukties par tiem, kuri mirst mazi vai jauni vai izauguši tomēr nav spējīgi vai ieinteresēti maksāt nodokļus. Katrā ražošanā taču gadās pa brāķim.
Taču valstsvīriem nevajadzētu būt tādai attieksmei pret bērniem un savas valsts iedzīvotājiem kopumā. Demogrāfija ir ne tikai skaitļi, jo aiz ciparu līknēm un diagrammām stāv reāli bērni, kas katrs ir pelnījuši laimīgu bērnību atbildīgu, zinošu un mīlošu vecāku paspārnē.
