Bez mikrohaltūrām un ar atdevi. “Dēmetras” 10 gadi – zināšanu apguvei un pārliecībai 0
Dzelzavas pagasta SIA “Dēmetra”* saimnieki Ilze un Arvis Jakoviči lauksaimniecībā, kā paši teic, pirms desmit gadiem “uzlēca uz vilciena pēdējā kāpšļa”. Darbojoties ar milzīgu pašatdevi līdz spēku izsīkumam, ievērojot biznesa ētikas principus, patlaban “Dēmetra” ir izveidota par konkurētspējīgu, sertificētu zālāju audzēšanas saimniecību, kur audzē arī graudus.
– Kā pēdējo gadu sausums un plūdi ietekmēja zālāju sēklu un graudu audzēšanu Madonas pusē?
– Pēdējos trīs gadus dažādu ar dabu saistītu iemeslu – sausuma un plūdu – dēļ saimniecība ražoja ar 50% jaudu. Bet vajadzētu vismaz 90% ražības. Mūsu reģionā arī pirms trīs gadiem bija liels sausums, kas sākās ar strauju un karstu 25 grādu pavasari. Togad labu ražu guva no ziemājiem, mums to nebija. Atceros – eju pa lauku, viss čaukst. Bija sajūta, ka būs bankrots, jo bija jāveic aizdevuma maksājumi par kombainu un citu tehniku.
Aizvadītajā gadā pilnībā izdega timotiņš vairāk nekā desmit hektāru platībā. Nebija jēgas ar kombainu uz lauka braukt. Pļavas auzene izdega 35 ha platībā. Kombains vienkārši nobrauca tīrumu, lai būtu tīrs. Vajadzēja nokult 18–20 tonnu sēklu, mēs nokūlām vien pusotru tonnu. Aizvadītajā gadā piedzīvojām, ka nebija vēlēšanās braukt darboties uz daudziem laukiem. Lemt par vajadzīgo rīcību bija neiespējami tāpēc, ka gandrīz katrs augs bija savā attīstības fāzē. Tā gadās.
Pirms trim gadiem karstajā vasarā ražas bija līdzīgas kā aizvadītajā gadā. 2018. gada pavasarī bija saglabājies mitrums no iepriekšējā gada.
Man nepatīk haltūras varianti, ka saimnieko ar mērķi saņemt platību maksājumus. 2009. gadā dibinājām saimniecību un lēmām – jā lauksaimniecībai! Ar apņēmību, ka ejam projektos un pērkam tehniku, sākam darboties kārtīgi! Bija vēl viens nosacījums – nedrīkst saimniecībā ieplūdināt naudu no cita biznesa, no cita avota. Saimniecībai ir jādarbojas un jāražo pašai ar saviem naudas līdzekļiem. Ja tā ir spējīga to darīt, tad ir jēga darboties. Sevi mānīt nedrīkst.
Paldies dievam, ņemot vērā pēdējos trīs gadus, kādi tie bija, nevienu gadu neesam darbojušies ar zaudējumiem (tpu, tpu, tpu, piesit trīs reizes pie galda. – U. G.).
Nākamais mans uzstādījums – darbs ir jāizdara maksimāli labi, vienalga, cik pūļu tas prasa. Bez jebkādas mikrohaltūras. Lai arī šķiet, ka nav vērts darboties un tērēt papildu naudu.
2009. gadā mums nekā nebija, saimniekošanu sākām ar aizdevumu. Pavisam esam īstenojuši deviņus ES atbalsta projektus. Viens projekta pieteikums saistībā ar nepietiekamu finansējumu ir atteikts. Viens meliorācijas projekts patlaban ir apstiprināts, un viens atrodas izskatīšanā. Pavisam tātad pieteikti 11 ES atbalsta projekti.
– Sākāt nodarboties ar lauksaimniecību 2009. gadā. Kāpēc izvēlējāties zālāju sēklu audzēšanu un graudkopību?
– Esmu zemnieks ceturtajā paaudzē. Vecvectēvs un vecvecmamma Ulmaņa laikos bija lielākie lauksaimnieki Cesvaines pagastā, kur patlaban atrodas arī mūsu lauki. Viņiem tiem laikiem bija liela ferma – 40 slaucamās govis. Vēl zirgi. Saimnieki algoja trīs četrus darbiniekus.
Vectēvs atteicās vadīt sovhozu, viņš palika vadīt iecirkni savā dzīvesvietā, kur agrāk bija viņa saimniecība. Notika tā, ka es arī iekritu tajā pašā lauksaimniecības bedrē.
Mēs sākām sēt rudzus un miežus 20–30 ha platībā vēl pirms Breša laikiem. Tolaik vēl no sovhoza varēja nomāt tehniku. Viss beidzās ar neko, notika privatizācija.
Tolaik traktoru privatizēja tas, kurš ar to darbojās. Mums bija nedaudz paju, par kurām neko jēdzīgu nopirkt nevarēja, un no laukiem aizgājām. Darbojos ar mežiem, biju Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Madonas brigādes komandiera vietnieks. Mantoto zemi, 18 ha, iznomājām citam zemniekam. Nejaušas sagadīšanās pēc nebija ieceres atgriezties lauksaimniecībā, vienkārši beidzās nomas līgums. Kolēģim, kurš ar lauksaimniecību darbojās, vaicāju, vai šajā nozarē var kaut ko nopelnīt. Kaut ko varot. Lēmu vairs nepagarināt zemes nomas līgumu un strādāt pats. Tas bija 2006. gadā, kad darbojos kā saimnieciskās darbības veicējs. Nejaušība – ar zālāju sēklām sākām vien tāpēc, ka mūsu iznomātajā tīrumā bija iesēts timotiņš.
Pirmajā gadā nomiglojām nezāles pret kukaiņiem un no 18 ha nokūlām ļoti maz – mazāk nekā divas tonnas timotiņa sēklu. Man tas šķita ļoti daudz. Latvijas šķirnes sēklās vaicāja – vai tas ir kūlums no diviem hektāriem? Lepni atbildēju, ka no 18 ha. Vienojāmies, ka es ik gadu viņiem vedīšu aizvien vairāk sēklu. Solījumu izpildīju.
Sākām darboties arī ar citu zālāju sēklām. Tā bija pilnīga nejaušība. Ja timotiņš neaug, domāju, jāaudzē kas cits. Patlaban tas ir aizgājis, turamies. Ņemot vērā dabas apstākļus, nemētājamies ar kultūrām. Pieturamies pie kaut kā viena. Uzskatu, ka visu naudu nopelnīt nevar, visas veiksmīgās un pilnās lozes izvilkt nevar. Visticamāk, nekad nebūs gada, kad visi zemes hektāri no pirmā līdz pēdējam nesīs peļņu. Pa šiem gadiem tā nav bijis ne reizes. Nav mums arī trāpījies neviens veiksmes gads, kas ļautu vairāk atsperties. Kad pirms vairākiem gadiem visā Latvijā bija augstas graudu cenas un labas graudu ražas, mēs ļoti daudz audzējām zālājus. Un arī bija sausa vasara.
Darbošanās sākumā vairākus gadus pirkām aršanas, sēšanas un pļaušanas pakalpojumus no mūsu kaimiņa. Mums izauga saimniecība līdz aptuveni 100 ha, mūsu pakalpojumu sniedzējam arī auga saimniecība, un viņš mūs nostādīja fakta priekšā – mūsu zemi fiziski vairs apstrādāt nevarot. Citi kaimiņi sāka mums iznomāt kādus gabaliņus. Tad bija jālemj – sākam darboties paši, pērkot tehniku, vai metam mieru.
Es neesmu uzņēmējs. Drīzāk brīvmākslinieks, zemnieks. Patlaban gan šķiet, ka vairāk esmu orientēts uz biznesa domāšanu. Kādreiz vairāk uztvēru lauksaimniecības un tīrumu baudīšanu. Lai par tīrumiem būtu ne tikai tīri matemātiski izrēķināts maksimālās peļņas guvums, kas, protams, ir svarīgi, lai dzīvotu un ietu uz priekšu, bet lai tie būtu arī vizuāli skaisti. Mēs saimniecībā iespējami ilgi gaidām, lai varētu visu tīrumu apsēt uzreiz, lai iespējami mazāk būtu jāatstāj neapsētas brīvas vietas. Lai beigās tīrums ir skaists. Var sēt vairākas reizes, tomēr vēlreiz braukt pāri un sēt…
Visticamāk, kādu centu vai eiro tā tērē lieki, tomēr man patīk, ka saimniecības tīrumi ir skaisti. Tas dod pozitīvu emocionālo lādiņu un prieku. Ļoti nepatika, ka aizvadītajā gadā nezālēs bija ieauguši rapši, kas dīga nezin cik reižu. Kad kūlām vasaras rapšus, trešdaļa vien ziedēja. Nevēlos tādus tīrumus, pat nedomāju par biznesu šādos gadījumos. Labāk lai skaists tīrums un nedaudz mazāk nopelni nekā neglīts un vairāk peļņas. Protams, ja naudas ieņēmumu atšķirība nav liela.
– Kādas kultūras un cik daudz audzējat?
– Zemes ir tik, cik ir – paldies tās iznomātājiem. Pavisam apsaimniekojam laukus 400 ha platībā. Nepilna puse ir mūsu īpašums. It kā graudu audzētājam tas ir ļoti maz. Pirms pieciem gadiem 400 ha bija pietiekami. Patlaban ar dārgajiem izdevumiem sanāk, ka ienesīgai graudaudzētāja saimniecībai vajadzētu apsaimniekot 1000 ha lielu platību.
Es darbojos Latgales ražojošo lauksaimnieku apvienībā. Satiekoties apvienībā ar saimniekiem, arī šis platības skaitlis tiek nosaukts. Citādi ir grūti ar izaugsmi, ar aizdevumiem. Visam vajag lielu apgrozījumu. Ja viss skaisti ražo, tad labi. No 1000 ha naudas apgrozījums ir liels, svarīgi arī – cik liela ir ēstgriba.
Ir atšķirība – vai kombains ir jāpērk 400, 500 vai 1000 ha apsaimniekošanai. Kad naudas masa ir lielāka, ir brīvāk. Iespējams, arī vajadzību lielajai saimniecībai ir vairāk. Tomēr, ja ir aiziets līdz kaut kādam līmenim, atjaunot tehnikas parku šādam lielražotājam ir vieglāk nekā man.
Audzējam rapšus, šķirni ‘Severnij’. No graudaugiem – kviešus, rudenī iesējām 40 ha platībā šķirni ‘Malibu’, un rudzu hibrīdo šķirni ‘SU Mephisto’. Tie ir iesēti 33 ha. Ir bijuši gadi, kad audzējām miežus. Šogad, iespējams, sēsim auzas. Graudi mums aug kā starpkultūra. Tie ir vajadzīgi augu sekai un visam pārējam. Nav tā, ka mūs neinteresē kūlums.
Pārējās platībās aug zālāji – gan pērn atjaunotie, gan agrāk sētie. Esam sertificētu sēklu audzētāji, audzējam zālāju sēklas. Par iespēju kļūt par sertificētiem audzētājiem uzzinājām vienu dienu pirms dokumentu iesniegšanas termiņa beigām. Paspējām! Tas notika 2006. gadā.
Kad sākumā nāca tīrumi klāt, sējām vien zālājus. Timotiņš var ražot divus trīs gadus. Tas ik gadu nav jāpārsēj. Ar graudiem ir citādi. Tolaik par to nedomājām.
Mums patlaban timotiņa šķirne ‘Jumis’ aug 30 ha platībā, vēl pērn 13 ha piesējām klāt. Baltais āboliņš ‘Daile’ ir iesēts 10 ha platībā. Sarkanā auzene ‘Vaive’ bija 28 ha, vēl piesējām 22 ha. Noriskējām, atstājām ziemot. Sausuma dēļ zālājs pērn nespēja īsti iesakņoties. Bija sadīdzis, nokalta. Mēs sējām zem virsauga, zem kviešiem. Bija maza kļūda nezināšanas dēļ. Ik gadu kaut ko jaunu mācāmies un pārsteigumi rodas. Kvieši paņēma no zālāja savu mitruma daļu. Labi, ka rudenī varēja agrāk nokult, novākt salmus, samēslot, zālājs sāka dīgt no jauna. Dzinumi rudenī palika ļoti vārgi. Skats vēlāk uzlabojās. Pieņemu, ka labas ražas nebūs.
Pēc teorijas, sausā vasarā zem virsauga labāk aug, nekā tīrsējā sējot. Tīrsējā izdeg tāpēc, ka nav ēnas. Mums no iepriekšējā gada viens tīrums bija savagots, slapjš. Risēs ūdens līdz jūnijam stāvēja. Visi virsauga sēšanas termiņi ir garām, lēmām – liksim timotiņu tīrsējā. Vai tuksnesī var kaut kas augt? Riskējām, un ļoti skaisti izauga. Zem virsauga nokalta, tīrsējā timotiņš izauga ideāli.
Visticamāk, šogad aizvadītā gada sausuma ietekmes dēļ ražas nebūs augstas.
Sarkanā auzene ‘Vaive’ mums aug 50 ha platībā, pļavas auzene ‘Arita’ – 31 ha. Ganību airene ‘Gunta’ no aizvadītā gada aug 35–38 ha platībā, viengadīgo aireni ir iecerēts sēt 30 ha. Pārējos laukos 75 ha platībā vēl neesam izlēmuši, kuras kultūras sēsim.
Visas zālāju sēklas ir Priekuļu zinātnes centrā izveidotas. Pērkam un sējam parasti pirmsbāzes sēklu, ja var nopirkt. Pļavas auzeni pērn Latvijā nopirkt nevarēja. Bija vien dažas tonnas, pirmsbāzes sēkla – kāds kilograms. Esam kooperatīva VAKS biedri. Savas izaudzētās sēklas pārdodam kooperatīvam, sēšanai sēklu pērkam no VAKS. Arī graudu sēklu pērkam no VAKS un ražu pārdodam turpat.
– Esat pārliecināti kooperācijas atbalstītāji?
– Nejauši tikāmies seminārā un sākām kopā darboties. Nu jau deviņus gadus esam VAKS biedri. Kad iesaistījos VAKS, biju gandrīz vienīgais zālāju sēklu audzētājs. Patlaban arī VAKS darbojas ar zālāju sēklām. Pērn atvēra jauno sēklu kompleksu, tur šķiro arī zālāju sēklas. Patlaban ir otrais gads, kopš VAKS pilnvērtīgi sagatavo zālāju sēklas. Kultās sēklas mēs no lauka uzreiz vedam kooperatīvam. VAKS mūsu zālāju sēklas eksportē. Tas ir nišas produkts Eiropā un pasaulē. Biržā to nepārdod. Mūsu audzētās sēklas izmanto apzaļumošanai, lopkopībai un pļavām. Ik gadu tās nav jāpārsēj. VAKS darbojas, lai lielāku tirgus daļu iegūtu. Tirgū nav tik viegli ielauzties. Var ielauzties ar cenu. Te ir kooperatīva būšana – lai kooperatīvam un zemniekam būtu peļņa. Kooperatīvam pirmām kārtām svarīgs ir zemnieka naudas ienākums. Vajag, lai aug gan kooperatīvs, gan arī zemnieks. VAKS nevar ar dempinga cenām iet tirgū, citādi zemniekam nekas nepaliek. Ja vēlamies izaugsmi, ir jālīdzsvaro zemnieka un kooperatīva intereses.
Graudu cenas aizvadītajos gados arī trīs četras reizes fiksējām ar VAKS starpniecību. Trīs reizes izvilkām gandrīz maksimālo lozi. Pērn kļūdījāmies, tāpēc nesaņēmām lielus – aptuveni 20–30 eiro/t – papildu naudas ienākumus. Ja viena žurka sāk skriet, citas skrien pakaļ. Fiksēju cenu tās kāpuma brīdī. Nekad to nenožēloju. Ja ir pateikts jāvārds, nevajag vēlāk sevi šaustīt.
Ir mums iecere par savu žāvētāju, jo zālāju sēkla visu dienu kravas kastē karst. Paskaidrošu – kad lietus dēļ var maz kult, rodas krājumi. Puspiekabi pļauj visu nedēļu. Vajadzētu to izbērt un vest uz žāvēšanu. Karšana var radīt dīdzības un citu īpašību zudumu. Patlaban saistībā ar pēdējo trīs gadu ražību un esošajiem aizdevumiem nevaram to pacelt.
Mums pirms pieciem gadiem bija vien aptuveni 200 ha zemes. Patlaban kuļam apmēram tikpat daudz. Nekur tālāk saistībā ar neražas gadiem neesam tikuši.
No VAKS pavasarī ņemam minerālmēslus, augu aizsardzības līdzekļus un rudenī norēķināmies ar ražu. Citiem pircējiem ražu nepārdodam. Man vēl ir viens niķis – man nepatīk lēkāšana, bet gan sadarbība ar vienu partneri, turklāt ar to, kas patīk. Un patīk just, ka sadarbība izdodas. Šādā gadījumā pārmānīt mani ar naudu pie cita ir ļoti grūti.
Turamies arī pie noteikta kultūru plāna. Strauji nereaģējam uz modes kultūrām. Arī pie vienas bankas turamies. Man nauda nav vissvarīgākais. Naudas vergs nevēlos būt.
Katram ir sava jušana attiecībā uz sadarbības partneriem. Jūtu, ka VAKS ir interese par zālāju sēklu. Es arī jūtos atbildīgs pret VAKS, pret konkrēto cilvēku. Daru maksimāli iespējamo, lai kooperatīvam dotu pievienoto labumu. Es jūtu, kad cilvēki dara savu darbu, un uzreiz jūtu attieksmi pret sevi.
– 2009. gadā sākāt ar 18 ha zemes un bez nevienas tehnikas vienības. Vai patlaban spēkratu un agregātu pietiek?
– Mums visgrūtāk bija 2008. gadā, kad bija vien 18 ha zemes un nekā cita. Nebija pat lāpstas. Saimniekošana sākās ar kredītu. Kā jaunais zemnieks saņēmu lielāku atbalstu tehnikas pirkumiem.
Ar kredītu bija tā – vēl nebija kombaina, tomēr nauda jau jāsāk atdot. Vajag arī arklu, traktoru, miglotāju! Bankas naudu negribēja aizdot. Apmešanās vietas arī nebija, tāpēc pirkām mehāniskās darbnīcas. Visgrūtāk bija, kad viss nāca uzreiz – kredīti, telpas, kas nebija lētas. Sākās zemes izpirkšana, zemju iznomāšana. Tolaik gan zālāju sēklām bija labāka cena. Patlaban eiro valūtā saņemam pat mazāk nekā tolaik latos. Arī subsīdijas ir mazākas.
Mēs saistības uzņemamies tā, lai gada beigās nevienam nebūtu parādā. Desmit gados visu līdz pēdējam centam esam ieguldījuši atpakaļ saimniecībā.
Emocionālo lādiņu, prieku un dzinuli dod skaisti lauki. Vissvarīgāk ir izdarīt darbu kvalitatīvi un cik vien labi var. Tad var labāk redzēt kļūdas. Tas ir uzstādījums. Ja kaut kas neizdodas, tad iemesls ir no ārienes. Ja nohaltūrē, tad māc vainas apziņa, ka neizdevās tieši tāpēc.
Smagi cīnāmies. Par tehniku aizdevums patlaban ir nomaksāts. Šobrīd LAD vērtē ļoti lielu mūsu projektu ar kombaina, traktora un sējmašīnas pirkumu. Naudas summas ir lielas. Pērn bija līdzīgs projekts iepriekšējā kārtā. Nepietika naudas. Palikām 2. vai 3. aiz strīpas. Vispirms bija vilšanās, vēlāk sapratām, ka sausajā neražas vasarā nevarētu norēķināties, turklāt kombains lielā mērā nebija vajadzīgs. No prieka lēcām gaisā! Pa šiem gadiem esam sapratuši, ka nevajag stresot un matus plēst. Pieņemam, ka viss notiek uz labu. Un tā arī notiek. Mēs pērkam vien to, kas visvairāk vajadzīgs.
Ir mums Claas 320 Tucano kombains. Mums ir Claas traktors un Massey Ferguson spēkrats. Sadarbojamies ar Konekesko. Katram ir savs stāsts, savs traktora zīmols. Mums ir bijusi veiksme, ka tehnika darbojas. Konekesko tehnikas serviss Jēkabpilī dara maksimāli iespējamo, lai rastu vajadzīgo risinājumu. Man ir paveicies, ka lauksaimniecībā esmu sastapis cilvēkus, kuriem var uzticēties.
– Kas ikdienas darbībā visvairāk traucē?
– Daži nozares vadības lēmumi ir tādi… Tie nereti zemniekiem atsit vēlmi darboties. Lūk, piemērs. Kādreiz bija ļoti vienkārši, maksāja sēklu audzētājam subsīdiju par izaudzētu sertificētas sēklas daudzumu – par labību, zālājiem un kartupeļiem. Tagad maksājums ir viena summa, bet reāli dzīvē uz pusi mazāka. Tas vēl nebūtu nekas. Cik ir naudas, tik maksā. Nebija problēmas ražot piecas tonnas sertificēto sēklu un saņemt atbilstošu subsīdijas summu. Tad izdomāja, ka maksā par apsētiem ha. Lauka apskate, protams, jāveic. Iznāk – jābūt minimālajai iegūtajai ražai no ha. Nav problēmu. Nākamajā gadā tā jau ir palielināta. Labi. Beigās sanāk, ka vienai otrai zālāju kultūrai minimālā raža subsīdijas saņemšanai ir pietuvināta maksimālajai ražai. Inspektori paši to atzīst. Graudiem gan tā nav, 2 t/ha minimālā sēklas raža ir pieņemama.
Pieņemsim, ir 10 ha liels tīrums. 100 kg/ha ir minimālā raža. Tātad pavisam ir jāiekuļ viena tonna licencētas sēklas. Nav iebilžu. Bija nosacījumi, ka iegūstam 950 kg, nevis vienu tonnu. Par 9 ha subsīdiju maksā, par desmito hektāru nemaksā. Arī pieņemu un saprotu, automātiski norēķina vienu ha, par ko nesaņem atbalstu. Pirms diviem gadiem jauni noteikumi, un tie attiecas uz visiem laukiem. Ja kaut vienā no laukiem kaut par pieciem kg neizpildi subsīdijas nosacījumu, atbalstu nemaksā par visiem saimniecības sēklu laukiem. Pietiek trūkt vienam kilogramam licencētā sēklas daudzuma! Uztaisīja mehānismu – ja kuļot jūti, ka neizpildīsi, ir jāatsaka atbalsta pieteikums. Bet nevar dažus ha atteikt. Var atteikt vien visu lauku. Ja timotiņš aug 50 ha tīrumā un es jūtu, ka man pietrūks, pieņemsim, 100 kg, tad kā – man ir jāatsaka visi 50 ha? Tas ir pilnīgi… Esmu darījis visu iespējamo, un man pietrūkst, piemēram, pieci kg uz 50 ha lauka. Arī par pārējām kultūrām tad nemaksā!
Par šiem diviem dabas katastrofu gadiem nepiemēroja šādas sankcijas. Patlaban ir zināms, ka piemēro soda naudu, ja nav ražots minimālais sēklas daudzums un atteikti lauki. Sods par to, ka esi strādājis! Tā teikt – paldies par darbu! Sarežģīti LAD, tā uzraugošajām iestādēm un arī zemniekam. Ir sarežģīta ļoti vienkārša lieta.
It kā ES regula prasot, lai sēklu audzētāji saņemtu maksu par ha, nevis par ražotajām tonnām. Nezinu. Par ha vēl nekas. Nav jālauza galva. Kuļot uz tīruma, nevar zināt ražu – nāk tīrīšana, kaltēšana, sertifikācija. Var ļoti, ļoti aptuveni to izdarīt. Nezinot, kurā brīdī ko atteikt, dzīvo kā uz adatām. Nevajadzīgs sarežģījums zemniekam, zemnieku tracināšana. Vissvarīgākais – neviens nav paskaidrojis. Nezinu, vai tā taisnība, aizvadītajā nedēļā mums teica, ka esam ceturtie lielākie zālāju sēklu audzētāji Latvijā. Katrā ziņā aizvadītajos desmit gados, kopš audzējam sēklas, neesmu nevienu reizi no uzraugošās iestādes saistībā ar šo visu saņēmis nevienu skaidrojumu vai elektroniskā pasta vēstuli.
Daudziem, tomēr ne visiem bioloģiskajiem saimniekiem mērķis ir atbalsta maksājumi. Visu cieņu tiem saimniekiem, kuri iegulda naudu ražas iegūšanai, saimniecības izaugsmei un darba vietai. Ir jādomā par ražotāju kā tādu. Vajadzētu viņam visu iespējami atvieglot. Tos, kuri šmaucas, ķeram un sodām nopietni. Lai visi redz.
Vislielākā problēma lauksaimniekiem ir Latvijas ceļi. Pavasarī un rudenī tie ir katastrofa. Šausmas!
Jābūt vienam pret otru atbildīgam. Viss ir saistīts. Lauksaimnieki, LAD un tā lēmumi, ZM lēmumi. Augļus tas kaut kad nes. Ja zemniekam būs vieglāk darboties, viņš vairāk ražos. Nav tā, ka par mums nedomā. Latgales ražojošo lauksaimnieku apvienība izveidojās saistībā ar plūdiem. Uzdevām jautājumu, kas notiktu, ja plūdi būtu Zemgalē. Zemnieku saeimas biedri ir galvenokārt no Zemgales. Sapratām, ka ir jāizveido organizācija, kas pārstāv Latgales saimniekus. Latvija ir maza, bet ir liela atšķirība dabas apstākļos un zemes auglībā. Zemgalē jau sen sēja notikusi, mēs vēl meklējam sējmašīnu.
– Kā Dēmetra attīstīsies?
– Pilnīgi droši, ka paliekam lauksaimniecībā. Ko audzēt? Neziņa ir par nākamo ES plānošanas periodu. Kādi būs atbalsta maksājumi? ES plāns ir kā viktorīna uz atjautību. Mums, zemniekiem, patlaban vajadzētu būt zināmam, kā darbosimies pēc 2020. gada. Nav pareizi, ka mums, kad 1. maijā jābrauc sēt, dienu agrāk ir iedota aploksne ar uzdevumu, kā darboties. Turklāt tā, ka neesam šim uzdevumam gatavi.
Labi, jāmaina kultūras, rudzus pēc rudziem nevarēs sēt. Bet kā ar zālāju sēklām? Ja sējam tīrsējā, kuļam nākamajā gadā.
Lauku kvalitāte, meliorācija, kaļķošana – tam visam pievērsīsim uzmanību un domāsim par nākamo soli, par lauksaimniecības pārstrādi un citiem virzieniem. Laime nav hektāru daudzumā. Laime un prieks ir kvalitātē – no katra ha iegūt maksimumu, vislielāko iespējamo ražu. Katra ha apstrāde maksā darba stundas, tehnikas amortizāciju, degvielu. Ja varam intensīvi no viena ha audzēt vairāk nekā no diviem ha, labāk audzējam no viena ha. Viss slēpjas efektivitātē, nevis platības lielumā. Šā iemesla dēļ ejam uz jauno sējmašīnu un jauno kombainu.
Patlaban bez manis visus darbus saimniecībā veic mans kompanjons un domubiedrs. Nevaru atļauties viņu nosauktDzelzavas pagasta SIA Dēmetra* saimnieki Ilze un Arvis Jakoviči lauksaimniecībā, kā paši teic, pirms desmit gadiem “uzlēca uz vilciena pēdējā kāpšļa”. Darbojoties ar milzīgu pašatdevi līdz spēku izsīkumam, ievērojot biznesa ētikas principus, patlaban Dēmetra ir izveidota par konkurētspējīgu, sertificētu zālāju audzēšanas saimniecību, kur audzē arī graudus. par darbinieku. Iespējams, nākotnē būs vēl vairāk darbinieku. Darba pieteikumi jau ir krietnu laiku.
* Sengrieķu mitoloģijā auglības un zemkopības dieviete.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops marta numurā
