Vecmāmiņa vai vectētiņš vairs netiek galā ar ikdienas darbiem, daudz ko neatceras, kļuvis kašķīgs. Kas noticis? 3
Regīna Olševska, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”
Pandēmijas noteikto ierobežojumu dēļ gados vecos tuviniekus, it īpaši laukos, reizēm mēdzam apciemot tikai pa telefonu. Tiekoties pēc ilgāka laika, vieglāk pamanīt pārmaiņas – vecmāmiņa vai vectētiņš vairs netiek galā ar ikdienas darbiem, daudz ko neatceras, kļuvis kašķīgs vai izskatās apjucis. Kas noticis?
Biežākais vaininieks – Alcheimers
Lai gan mūsu sabiedrībā par vecumu, novecošanu joprojām ir daudz aizspriedumu, demence tomēr nav dabiska novecošanas procesa daļa – ar gadiem tikai pieaug risks saslimt ar kādu slimību, kura to izraisa.
Demence reti piemeklē cilvēkus līdz 65 gadu vecumam, visstraujāk pacientu skaits palielinās pēc 85 gadiem.
Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra psihiatrs Elmārs Tērauds stāsta, ka demence pati par sevi nav slimība, bet gan dažādu simptomu kopums, kas visbiežāk attīstās dažādu neirodeģeneratīvo saslimšanu, piemēram, Alcheimera vai Pārkinsona slimības, ietekmē, pēc insulta, traumu vai citu slimību dēļ. Lielākajai daļai, līdz pat 70% no visiem pacientiem, demenci izraisa Alcheimera slimība, bet aptuveni trešdaļai iemesls ir smadzeņu asinsrites traucējumi (vaskulārā demence).
Psihiatrs uzskata, ka pie ģimenes ārsta vai neirologa jāvēršas jau tad, kad parādījušies pirmie nelielie atmiņas, spriestspējas, uzmanības un citu kognitīvo jeb ar domāšanu saistīto funkciju traucējumi, kas vēl nav kļuvuši traucējoši, piemēram, cilvēks sācis kļūt aizmāršīgāks nekā parasti, parādās grūtības apgūt jaunu informāciju. “Tieši šajā periodā sadarbībā ar ģimenes ārstu būtu jāveic izmeklēšana, jo traucējumu iemesli var būt visdažādākie, sākot no cukura diabēta un beidzot ar aterosklerotiskām vai neirodeģeneratīvām pārmaiņām galvas smadzenēs. Laikus tās atklājot, iespējams attālināt vai vispār izvairīties no demences attīstības,” uzsver Elmārs Tērauds.
Demences diagnostikai tiek izmantoti dažādi testi. Piemēram, ar MoCA (Montreal Cognitive Assessment) testa stapniecību, ko izmanto arī ģimenes ārsti, var atklāt vizuālās uztveres, telpiskās sajūtas, īstermiņa atmiņas vai kādus citus traucējumus. Iztaujājis pacientu par blakussaslimšanām un neirodeģeneratīvajām slimībām ģimenē, ārsts izraksta nosūtījumu pie neirologa, bet tas nepieciešamības gadījumā – papildu izmeklēšanu, piemēram, datortomogrāfiju, magnētisko rezonansi, diagnozes noteikšanai.
Diemžēl cilvēks pats bieži vien nesaprot vai nespēj atzīt, ka viņam ir atmiņas vai kādas citas psihoneiroloģiskas problēmas, tāpēc nereti atsakās apmeklēt ārstu, uzskatot, ka ar viņu viss ir kārtībā.
“Alcheimera slimības pacienti parasti nespēj kritiski izvērtēt pārmaiņas, tās noliedz, bet, ja kāds viņiem to norāda, var kļūt pat dusmīgi. Turpretī pacienti ar galvas smadzeņu asinsrites traucējumiem visbiežāk saprot, ka tie pakāpeniski progresē, un ir gatavi iesaistīties ārstēšanā,” novērojis psihiatrs.
Pirmā cieš atmiņa
Alcheimera slimības dēļ noteiktās galvas smadzeņu zonās iet bojā nervu šūnas, pakāpeniski izraisot atmiņas un intelektuālo spēju zudumu. Psihiatrs skaidro, ka pirmā cieš īstermiņa atmiņa, tāpēc pacienti jaunību un bērnību atceras daudz spilgtāk nekā to, kas noticis vakar vai aizvakar. Pakāpeniski zūd profesionālās prasmes un iemaņas, piemirstas tālruņu numuri, grūti atrast ikdienā lietojamus priekšmetus, piemēram, brilles, vai risināt dažādus sadzīviskus jautājumus, norēķināties par elektrību, orientēties apkārtnē.
Demence mēdz būt vieglā, vidēji smagā un smagā pakāpē. Vieglas demences gadījumā cilvēks spēj dzīvot patstāvīgi.
Taču, laikam ritot, pašaprūpes prasmes, atmiņa arvien pasliktinās – pacients skaidri atceras bērnības notikumus, nevis to, kas bijis pavisam nesen. “Vidēji smagas demences gadījumā var parādīties papildu simptomi, piemēram, depresija, trauksme, bezmiegs. Reizēm sajūk dienas un nakts ritms, parādās apjukuma periodi, pacientam sāk šķist, ka mājās iekļuvuši svešinieki, kuri grib viņu apzagt. Šajā stadijā obligāti nepieciešama neirologa vai psihiatra konsultācija,” uzsver ārsts. Lai gan pacientiem vajadzīga palīdzība, gan kārtojot dažādas formalitātes, gan iepērkoties un gatavojot ēdienu, viņi paši spēj sevi apkopt un rūpēties par personīgo higiēnu.
Ar tuvinieku vai aprūpētāju atbalstu viņi var dzīvot samērā pilnvērtīgu dzīvi. Ja demence ir smagā pakāpē, pacienti vairs nespēj paši par sevi parūpēties – kļūst kopjami un pilnībā atkarīgi no aprūpētājiem mājās vai ilgstošās aprūpes centrā.
Nobremzēt slimības gaitu
Ja Alcheimera slimība sākas pēc 65 gadu vecuma, atmiņas un citi traucējumi parasti progresē lēnām, un līdz intelektuālo spēju pilnīgam zudumam paiet desmit divdesmit gadu. Lai gan procesu apturēt vai atjaunot zudušās kognitīvās funkcijas nav iespējams, ir pieejami medikamenti, kas palēnina demences attīstību. “Terapijas mērķis ir pēc iespējas paildzināt dzīves posmu, kad pacients spēj pats sevi aprūpēt, un attālināt laiku, kad tuviniekiem viņš būs jākopj vai jāievieto sociālās aprūpes iestādē,” stāsta Elmārs Tērauds.
Psihiatrs skaidro, ka tuviniekiem nevajag visu darīt demences pacienta vietā, bet gan censties viņu pēc iespējas vairāk nodarbināt gan fiziski, gan garīgi.
Katrs paveiktais darbs būs ieguvums garīgo spēju saglabāšanā un kaut vai nedaudz aizkavēs demences attīstību.
Viens no Slimību profilakses un kontroles centra ieteikumiem tuviniekiem ir pielāgot apkārtējo vidi demences pacientu vajadzībām, padarot to drošāku un vieglāk saprotamu, piemēram, izvietojot mājoklī norādes, kas palīdz orientēties laikā un telpā, atgādinājumus par zāļu ieņemšanu, ielikt kabatā zīmīti ar adresi un informāciju par radiniekiem, ja gadās nomaldīties, un tamlīdzīgi. Turklāt demence nereti ir saistīta ar koordinācijas traucējumiem, tāpēc ieteicams telpas atbrīvot no visa liekā, aiz kura var aizķerties vai paslīdēt.
Situācijās, kad tuvinieki vairs nespēj tikt galā vieni paši, vajag meklēt ģimenes ārsta vai sociālā dienesta darbinieku palīdzību, lai rastu iespēju atpūsties, piemēram, vedot demences pacientu uz dienas centru vai kādu laiku ievietojot slimnīcas sociālās aprūpes nodaļā. Ja tuviniekam nav iespējams nodrošināt aprūpi mājās, vēl viens risinājums ir ievietot viņu ilgstošas sociālās aprūpes iestādē. Diemžēl ārpus ierastās vides demence parasti progresē ļoti strauji.
UZZIŅA
Simptomi, kas var liecināt par demenci:
• atmiņas zudums, kas ietekmē ikdienas dzīvi;
• grūtības veikt labi zināmus un ierastus darbus;
• apjukums, problēmas orientēties laikā un telpā;
• abstraktās domāšanas, spriestspējas pavājināšanās;
• interešu un iniciatīvas zudums;
• personības vai uzvedības pārmaiņas, piemēram, sašaurinās interešu loks, zūd interese par piederīgajiem vai draugiem, bieži mainās garastāvoklis, parādās raudulība, apātija, aizdomīgums, skopums, agresivitāte.
