Dēļu galdiņi, plauktiņi, apģērbu pakaramie, gultas gali. Ciemos sakoptākajā Salacgrīvas īpašumā 0
Uzņēmējs JĀNIS TURKS ir uzbūvējis sev dzīvojamo māju, arī pāris pirtis, gatavojis mēbeles, ierīkojis santehniku, bruģējis celiņus, atjaunojis drošku, stādījis augļu kokus un pat šuvis aizkarus. Darbus viņš prot, un tie viņam padodas, tāpēc bijis gatavs atjaunot kādu gadiem pamestu ēku. Tas Jānim izdevies nevainojami, viņa veikumu novērtējusi arī vietējā pašvaldība, pērn piešķirot titulu “Sakoptākais īpašums Salacgrīvas novadā”.
Ja spēj vectēvs, mazdēls arī var
Jānis Turks atzīst, ka vienmēr jutis vilkmi uz Ainažu pusi, jo netālu no pilsētas agrāk atradušās vectēva Egona Ziedoņa Mauriņa lauku mājas un tur bērnībā pavadītas vasaras. Kad portālā “ss.lv” ieraudzījis sludinājumu, ka autoceļa VIA Baltica malā pārdod ēku, kas teju desmit gadu stāvējusi neapsaimniekota, Jānis nospriedis, ka tā varētu būt izdevība atgriezties bērnības zemē un, kas ir daudz būtiskāk, stratēģiski svarīgā vietā būtu vērts ierīkot omulīgu viesnīciņu ar restorānu, kur iegriezties ceļotājiem.
Klātienē aplūkojot pamesto ēku, kur agrāk bijis gan zivju cehs, gan mēbeļu veikals, gan kafejnīca, pavērusies postaža: grīdas izlauztas, vadi izrauti, bijušas tikai sienas, logi un jumts. Kopā ar brāli Lauri atrotījuši piedurknes un sākuši būvdarbus. Pēc četriem mēnešiem restorāns “Pļavas” jau vēris durvis apmeklētājiem.
Ēkas atjaunošanai un iekārtošanai kredītu neesot ņēmis, bet ieguldījis tik, cik varējis atļauties. Šo pieredzi pārņēmis no vecākiem, kuri vienmēr tērējuši to, kas ir pašu nopelnīts, nav aizņēmušies no bankām. Savukārt pārliecība, ka māju spēj uzcelt teju ikviens vīrietis, gēnu līmenī pārmantota no vectēva Egona Ziedoņa Mauriņa, kurš bijis gan Rīgas 4. vidusskolas (tagad – Angļu ģimnāzija), gan Rīgas 64. vidusskolas direktors. Viņš savā 91 gada garajā mūžā uzcēlis… sešas mājas un to darīt mudinājis arī Jāni.
Materiāli ir visapkārt
Jānis fiziska darba prasmes ieguvis, ne tikai darot, bet arī mācoties arodskolā par autoatslēdznieku. Izpratne par būvlietām radusies, strādājot celtniecībā. Viņš prot novērtēt kādreiz lietotas mantas pievienoto vērtību. – Iegādātā īpašuma šķūnī bija atstāta vecu dēļu grēda. Tos visus izmantoju mēbelēm un dažādiem interjera priekšmetiem.
Vispirms no dēļiem uztaisījis nelielus galdiņus, plauktiņus, apģērbu pakaramos, arī gultas galus, tad dēļus apstrādājis ar smilšu strūklu. Ierīci, lai to veiktu, nomājis. – Smiltis ar lielu spēku triecot pret dēli, no koksnes izsit mīksto šķiedru un tādējādi iegūst skaistu virsmas reljefu. Dēlim noteikti jābūt sausam, citādi nekas nesanāks, – piebilst Jānis. Pēc tam viņš dēļus slīpējis, divreiz noklājis ar Pinotex beici viršu pelēkā tonī un beigās apstrādājis ar matēto laku.
Šos interjera priekšmetus Jānis darinājis restorāna un viesnīcas “Pļavas” iekārtojumam. Tajā visi numuriņi ieturēti diezgan askētiskā skandināvu stilā. Lai telpu iekārtojumam piešķirtu lielāku savdabību, izmantojis oriģinālu gultas galvgaļa risinājumu – vairākus ar beici un laku apstrādātus dēļus, kas stiprināti pie sienas (tie pielīmēti un dažās vietās pievilkti ar skrūvēm). Ar dēļiem apšūta arī siena, gar kuru ved kāpnes uz otro stāvu.
Jānis stāsta, ka skandināvus, kuri pērnvasar veidojuši viesnīcas apmeklētāju vairākumu, pārsteidzis tas, ka interjerā bagātīgi izmantots koks un gaiteņos sienas apmestas ar kaļķa javu. Viņu valstīs tie esot dārgi materiāli, tāpēc publisko telpu apdarei reti izmantoti.
Lai sienas iegūtu interesantu faktūru, mitrais apmetums norīvēts ar rīvdēli, tad noslīpēts ar smilšpapīru un sienas nokrāsotas.
