Dēls pusaudzis apzināti dara pāri… sev 0
Lasītāja jautā: “Mans dēls (13) pēdējā gada laikā ir kļuvis ļoti agresīvs. Sākumā tas izpaudās skolas un ārpusskolas vidē, apsaukājot un iedunkājot vienaudžus, bet tagad, kad emocijas sit augstu vilni, viņš mēdz iesist arī pats sev. Dēlam ir grūti apstāties, un arī pārējie nespēj viņu nomierināt. Turklāt pēdējā laikā uz rokām parādījušās tādas kā vieglas švīkas. Man ir bail, ka viņš dara sev pāri. Esmu mēģinājusi no sirds izrunāties, taču emocionāli viņš ir ļoti noslēgts un parasti saņemu tikai atcirtienus – “liec mani mierā”, “nevēlos runāt”, “man viss ir kārtībā”. Ko man un vīram kā vecākiem šajā gadījumā vajadzētu iesākt? Šo situāciju ļoti pārdzīvojam.”
Atbild sertificēta psiholoģe, ģimenes psihoterapeite Kristīne Eglīte-Reiša (www.psihologe.lv)
“Paldies par uzticēto stāstu! Ir ļoti būtiski, ka izrādāt gatavību ar dēlu runāt un viņu uzklausīt. Tam, ka pusaudzis izvairās dalīties ar notiekošo, var būt vairāki iemesli – reizēm ģimenē nav pieņemts runāt par jūtām un nav pieredzes, kā to darīt. Citreiz tā var būt sajūta, ka stāstītāju nosodīs vai nesapratīs. Bez uzmanības nevajadzētu atstāt arī pusaudžu vecumposma īpatnības. Bet varbūt viņam ir kauns stāstīt par kādu nepatīkamu pieredzi.
Pēc stāsta var secināt, ka dēlam ir kādi iekšējie psiholoģiskie pārdzīvojumi, kas izpaužas kā agresija. Viņam ir vajadzība izpaust savas jūtas, kuras, iespējams, viņš pats nemaz neapzinās vai nesaprot. Tās varētu būt dusmas, bailes, aizvainojums, skumjas, arī vajadzība pēc mīlestības, sapratnes utt. Kādas tieši jūtas un/vai vajadzības slēpjas aiz dēla uzvedības, var atklāt vien viņš pats; varbūt ar vecāku vai psihologa/psihoterapeita palīdzību.
Pēc stāstītā, zēnam ir tieksme pārkāpt robežas – nodarīt citiem fiziski pāri. Tas varētu norādīt uz impulsu kontroles grūtībām un/vai nepietiekami skaidrām robežām (dēls vienkārši nezina, kas ir atļauts un kas ne). Varbūt tas ir apgūts modelis no pieredzes (ja bijušas agresīvas attiecības starp citiem) vai arī piedzīvota emocionāla/fiziska vardarbība pret pašu. Dažos no minētajiem gadījumiem varētu palīdzēt konsultācija ar speciālistu: ja tas ir fizioloģisks impulsu kontroles jautājums, uz kādu laiku noderētu ārsta palīdzība; savukārt psihologa konsultācija būtu vērtīga, lai aktualizētu audzināšanas jautājumus un zēna uzvedības padziļinātāku izpratni. Ir būtiski izprast zēna agresīvās uzvedības iemeslus un atbilstoši tam arī rīkoties un sniegt atbalstu.
Apsveicami, ka esat vērīga mamma un pamanāt, ka dēla uzvedībā kaut kas nav kārtībā. Sevis paša ievainošana liek domāt, ka zēns pavērš dusmas pret sevi. Reizēm tā var notikt situācijās, kad ir vajadzība pievērst uzmanību savai sarežģītajai situācijai – kā sauciens pēc palīdzības. Konkrētajā gadījumā ir manāms, ka tad, kad aizliegums darīt pāri citiem tiek ņemts vērā (tas ir apgūts), bet dusmas vienalga ir klātesošas, dēls tās sāk pavērst pats pret sevi; proti – cēloņi nav mainījušies, mainījies ir tikai dusmu izpaušanas veids. Tāpēc ir svarīgi rādīt un mācīt veidus, kā tikt galā un izpaust dusmas.
Pusaudžu vecumposmu raksturo vēlme izrādīt savu neatkarību, kas var izpausties, piemēram, noraidot vecāku centienus parunāties, jo “es taču pats varu ar visu tikt galā”. Šim vecumam raksturīga arī nepieciešamība pretoties noteikumiem, robežām, vajadzība dumpoties, kas dažiem var izpausties ar izteiktu agresiju. Ja runa ir par vecumposma krīzi, agresija zināmās devās ir pat vajadzīga, jo citādi ir krietni grūtāk pieaugt un atdalīties no vecākiem. Tomēr tas nenozīmē, ka tā ir atļauja pārkāpt atsevišķas robežas. Iespaids, ka dumpīgajiem pusaudžiem vecāki nav vajadzīgi, bieži ir maldīgs. Nereti bērni/pusaudži pat vēlas, ka pastāstu vecākiem, par ko esam runājuši divatā; viņiem ir svarīgi, lai vecāki uzzina, kas ar viņiem notiek, kā viņi jūtas.
Ieteikums:
Atvasēm ir nozīmīgi just vecāku sapratni; tas nozīmē – ja arī dēls stāsta ko tādu, kam nepiekrītat, nevajag moralizēt. Labāk atspoguļot teikto un piešķirt nozīmi bērna jūtām, sakot, piemēram: “Es dzirdu, ka tu negribi ar mani runāt un vēlies, lai lieku tevi mierā; es saprotu – laikam tev šobrīd nav noskaņojums runāties.” Reizēm šāda vecāku attieksme iedrošina pusaudzi atklāties, jo netiek izjusts “spiediens”. Tomēr citkārt jādod laiks, lai pusaudzis “atvērtos”.
Lasiet plašāk, kā veidot veselīgas attiecības ar pusaudžiem rakstā Pusaudža sirds kliedz – vecāki, mīliet mani! Vecākiem jābūt pirmajiem, kuri vakaros par sevi stāsta
