Dēlīši, PET pudeles, vienreizlietojamie trauciņi… Plastmasa virtuvē – cik droša veselībai? 0
“Vēlējos noskaidrot par plastmasas iepakojuma drošību saistībā ar veselību. Dzīvojam kopā ar vīra vecākiem, un viņi katru plastmasas iepakojumu izmazgā, lieto atkārtoti, saldē tur ogas, mums mājās ir kaudze dažādu krējuma trauciņu, siļķu plastmasas bundžiņu, krēmsiera bļodiņu. Vai ir droši tos lietot atkal un atkal? Vai virtuves plastmasas dēlīšus, kuru virsma ir sagriezta krustām šķērsām, lietot ir droši?” ELĪNA Rīgā
Tautā to dēvējam par plastmasu, bet patiesība tie ir polimēru materiāli, kurus ražo no naftas produktiem. Lietošanas ērtums – materiāla vieglums, elastība, izturība pie temperatūras svārstībām un zemas izmaksas – liek priekšroku dot plastmasai. Cilvēki, kuri, rūpējoties par vides veselību, mēģina izvairīties no plastmasas pārtikas iepakojuma, saskaras ar lielām grūtībām, jo teju viss ir sapakots plastmasā, reizēm pat vairākās kārtās. Bet plastmasa nav dabīgs materiāls, tāpēc rodas jautājums – cik droši to lietot virtuvē un vai to var izmantot atkārtoti. Speciālisti apgalvo, ka plastmasa ir drošs materiāls, ja vien to lieto ražotāja paredzētajā veidā. Pretējā gadījumā plastmasas materiāli un izstrādājumi, kas nonāk saskarē ar pārtiku, var pārnest uz to toksiskas vielas un apdraudēt cilvēku veselību.
Vielas no plastmasas migrē
PVD Augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vecākais eksperts Artūrs Patetko skaidro: “Jābūt uzmanīgiem, ja vēlamies atkārtoti izmantot citu pārtikas ražotāju iepakojumu, piemēram, plastmasas spainīšus, kuros iepriekš pildīti dažādi pārtikas produkti. Pārsvarā šie spainīši ir domāti vienreizējai lietošanai, un atkārtota, sākotnējam mērķim neatbilstoša izmantošana, var būt bīstama.”
Plastmasu ražo no ļoti dažādiem materiāliem, pievienojot virkni dažādu piedevu, krāsvielu, stabilizētāju un daudz citu ķīmisku vielu.
Katram iepakojuma veidam atkarībā no tā, ko tajā paredzēts glabāt, ir izstrādāta atbilstīga plastmasa, kurai novērtēta materiāla migrācijas robeža. Tas nozīmē, ka Eiropas Savienībā ir izstrādātas normas, kas nosaka maksimālo atļauto daudzumu, kas var pārtikā izdalīties jeb migrēt no iepakojuma materiāla. Atkarībā no tā, ko paredzēts glabāt, kādā temperatūrā un cik ilgi, plastmasas sastāvs var būtiski atšķirties. Piemēram, dzeramo ūdeni iepako cita veida plastmasas izstrādājumā nekā etiķi, ābolu sulu vai lej karstu kafiju.
Ir zināms, ka noteiktas vielas, kas izmantotas plastmasas ražošanā, migrē pārtikas produktā. Piemēram, ES regulā Nr. 10/2011 par plastmasas materiāliem un izstrādājumiem, kas paredzēti saskarei ar pārtiku, teikts: “Saskaņā ar labu ražošanas praksi iespējams ražot plastmasas materiālus tā, lai uz 1 dm2 plastmasas materiālu virsmas no tiem neizdalītos vairāk par 10 mg vielas.” Ilgtermiņā nevienam nav zināms, kā tas ietekmēs mūsu veselību, un, tāpat kā ar visām potenciāli kaitīgam vielām, likumdevējs izstrādā normas, cik drīkstam indēt sevi, un nosaka robežu, kad tas var būt kaitīgi veselībai. Jārēķinās, ka laika gaitā var izrādīties – robeža nav noteikta pareizi. Bet pagaidām jādzīvo ar domu, ka zinātnieki nav kļūdījušies un tas neatstās bīstamas sekas ilgtermiņā.
Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis skaidro: “Visām plastmasām, kas nonāk saskarē ar pārtiku, ražotājam jāveic migrācijas testi un jādeklarē, ka attiecīgo plastmasu drīkst izmantot pārtikas uzglabāšanai.” Noteiktos apstākļos no plastmasas var izdalīties kaitīgas vielas, kas var nonākt pārtikā, bet no tās – mūsu organismā. Viss atkarīgs no tā, cik daudz un vai nepārsniedz pieļaujamās normas. Tajā brīdī, kad plastmasas iepakojumu lietojam pēc saviem ieskatiem, tas var kaitēt veselībai. Īpaši tas attiecas uz vienreiz lietojamiem plastmasas iepakojumiem, piemēram, izmazgātiem siļķu, jogurta, krējuma, biezpiena un citiem trauciņiem un pēc tam izmantotiem pārtikas sasaldēšanai, citu produktu pārvadāšanai, uzglabāšanai. Sliktākajā gadījumā šie ķīmiskie savienojumi var būt kancerogēni (izraisīt vēzi) vai tādi, kas izjauc mūsu hormonālās sistēmas līdzsvaru. “PVD iesaka, piemēram, saldēšanai lietot šim mērķim paredzētus traukus, kuri gana lielā izvēlē nopērkami Latvijas veikalos,” uzsver Artūrs Patetko.
Kur jābūt uzmanīgiem
Ir gana daudz veidu, kā sevi varam pasargāt no kaitīgo vielu migrācijas procesa pārtikā. Tieši ar savu izvēli un uzmanīgu, atbildīgu plastmasas lietošanu varam nekaitēt savai veselībai. Minēsim piemērus.
Ūdens daudziem no krāna tek negaršīgs, tāpēc pie avotiem brīvdienās stāv rindas ar cilvēkiem, kas sapilda 5 litru PET plastmasas pudelēs avota ūdeni. Visticamāk, kaitējuma nebūs, ja pudelē glabāsies tikai auksts ūdens. Ābolu sulu, etiķi, bērzu sulu, eļļu vai pienu gan tādā iepakojumā nevajadzētu uzglabāt, jo taukos labāk migrē kaitīgie savienojumi, arī skābā vidē notiek spēcīgāka reakcija ar polimēru materiālu.
PET pudeles nedrīkst uzglabāt saulē vasaras svelmē un nekādā gadījumā neiesaka lietot atkārtoti, ja pudele deformējusies vai saņurcīta. Šīs pudeles ir drošas tikai tad, ja tajās nav mikroplaisu, tāpēc, regulāri izmantojot ūdens pārvadāšanai un glabāšanai, tās ieteicams bieži mainīt.
Plastmasas tējkannas – ikdienā tajās regulāri tiek vārīts ūdens, tātad plastmasai jābūt īpaši kvalitatīvai un izstrādātai tā, lai arī pēc tūkstoš un vairāk reizēm polimēra materiāls būtu stabils un noturīgs. Vai tas tiešām tāds būs? Diez vai ir veikti ilgtermiņa testi katrai no tējkannām, ņemot vērā, ka dažādu ražotāju polimēru materiāli būtiski atšķiras pēc pievienoto piedevu daudzuma un sastāva, kas tieši atbildīgs par materiāla stabilitāti pret straujām temperatūras izmaiņām. Drošāk izvēlēties metāla vai stikla tējkannas. Ja stikls prasa īpašu uzmanību lietošanā, metāls kalpo ļoti ilgi, un ieguldījums noteikti atmaksājas.
Caurduris ir tas virtuves piederums, kurā liek notecināties dažādos produktus: karstus, skābus, eļļainus. Drošāk ir izvēlēties nerūsējošā tērauda caurdurus. Jā, tie ir divas reizes dārgāki, toties gan kalpo ilgāk, gan drošāki.
Pārtikas plēve nav paredzēta saldēšanai. Nereti, lai atdalītu mazas porcijas, piemēram, zivs gabaliņus vai gaļas šķēlītes, saimnieces tās pirms saldēšanas satin pārtikas plēvē. Tā neiesaka rīkoties.
Plastmasas virtuves dēlīši ir viens no strīdīgākajiem virtuves priekšmetiem. Ja izvēlas tādus lietot, būtiski pievērst uzmanību kvalitātei. Nopērkami dēlīši, kas izgatavoti no ļoti cietas plastmasas, uz kuras nepaliek švīkas vai arī tās ir seklas, nebūtiskas. Lētie plānie plastmasas dēlīši ir bieži jāmaina. Dažiem ir izmantota daudzslāņu plastmasa, kurai no abām pusēm ir plāns ārējais slānis, kas izturīgs pret naža pēdām, bet, mazgājot karstā ūdenī, deformējas. Ja uz dēlīša griež reti un lielākoties maizi vai citus sausus produktus, plastmasa ir pietiekami laba. Ja lieto bieži, produkti ir skābi, sulīgi, labāk izvēlēties citu materiālu. Turklāt plastmasas dēlīši, kuri sagraizīti krustām šķērsām, var izraisīt piesārņojumu pārtikas produktā, atdaloties plastmasas daļiņām.
Kā pēdējais piemērs minamas plastmasas karotes vai lāpstiņas, kas paredzētas fritēšanai, kotlešu cepšanai un citu karstu produktu maisīšanai, apgrozīšanai. Cepšanas laikā eļļas temperatūra ir ļoti augsta, tā var sasniegt vairāk nekā 200 grādu karstumu. Ja plastmasas priekšmets nav kvalitatīvs, tas reizēm sāk kust. Kaitīgās vielas tad nonāk arī pārtikā. Koka lāpstiņas ir tikpat ērtas lietošanā, arī tās nebojā pannas virsmu.
Viena reize – un atkritumu kastē!
Ja tas ir vienreizējs iepakojums, tātad ražotājs nav paredzējis to atkārtoti izmantot, nemaz nerunājot, ka varētu lietot citiem mērķiem. Visi kaitīgo vielu migrācijas testi ir veikti, balstoties uz konkrēto lietošanu un produktu. Tāpēc, piemēram, maizes maisiņus nav ieteicams rūpīgi salocīt un pēc tam tajos saldēt dārza ogas vai ievietot siļķi. Plānie maisiņi pie lielveikalu augļu un dārzeņu stendiem paredzēti vien produkta atnešanai mājās. Trauciņos, kuros pārdots skābais krējums vai jogurts, nevar likt karstu ēdienu vai dzērienu, liet alkoholu, jo gan paaugstināta temperatūra, gan alkohols var veicināt vielu migrāciju. Pat vienreiz lietojamus karstumizturīgus traukus nedrīkst izmantot atkārtoti, turklāt tajos neiesaka likt ēdienu vai liet dzērienu, kas karstāks par 60 grādiem. Arī mehāniski bojātam, ieplaisājušam, saspiestam plastmasas traukam vieta ir atkritumos.
UZZIŅA
• Veselības inspekcijas eksperts Normunds Kadiķis uzsver, ka plastmasas traukus nedrīkst izmantot mērķiem, kādiem tie nav paredzēti, piemēram, likt mikroviļņu krāsnī.
• Košas, izteiksmīgas plastmasas bļodas var nebūt tik drošas, īpaši, ja ar aci redzams, kā ar katru lietošanas reizi tās zaudē daļu savas krāsas. Kur tā paliek? Iespējams, krāsvielas reaģējušas ar pārtiku, piemēram, salātu eļļas–citronu mērcīti.
• Jo mīkstāka plastmasa, jo tā nenoturīgāka pret plaisām un kaitīgo vielu migrēšanu.
• Plastmasai nav jāož. Ja pērkot var just nepatīkamu smaržu, labāk to atstāt veikala plauktā.
• Jo lētāks trauks vai plastmasas priekšmets, jo vairāk taupīts uz vielām, kas stabilizē plastmasu, izmantotas lētas izejvielas. Labāk izvēlēties pazīstamu zīmolu preces.
