“Mīlestība no pirmā skatiena, no pirmā raudiena.” Stāsts par bērnu, kas piedzima ātrāk par noteikto laiku 0
Marita un Māris Grišuļi (36) iepazinās skolas laikā, kur sākumā veidojās vien draudzīgas klases biedru attiecības, un mīlestība atnāca pamazām. Abu savienībā dzimuši divi dēliņi – Mārcis (6) un Marsels (3).
Jaunākais no dēliem – Marsels – pasaulē sevi pieteicis kā īsts Ziemassvētku brīnums, piedzimstot ātrāk par ārstu noteikto laiku, tas ir, tieši 24. decembrī.
“Tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena. Pat ne no otrā vai trešā. 12. klasē mācības uzsāku jaunā pilsētā, jaunā skolā, un Māris visu to gadu bija mans klases biedrs, kurš no citiem atšķīrās ar to, ka bija ļoti nosvērts. Jā, viņš darīja arī dullas lietas, taču vienmēr domāja trīs soļus uz priekšu,” stāstu par iepazīšanos iesāk Marita.
Viņa pati sevi raksturo kā piedzīvojummīli, kurai skolas laikā patikušas trakas un spontānas idejas.
Viņai tolaik licies, ka blakus vajadzīgs kāds tikpat aktīvs un uz piedzīvojumiem kārs cilvēks.
Viens uz otru citādāk abi sākuši skatīties jau pēc skolas beigšanas, kad katra retā tikšanās reize kļuvusi arvien svarīgāka un gaidītāka. Māris atceras, ka Maritu pamanījis jau uzreiz: “Viņa bija jauniņā. Mums bija vienkārši draudzīgas attiecības.
Pēc skolas beigšanas ar klases biedriem tikāmies nedēļas nogalēs, kad visi brauca apciemot savus vecākus, un vienreiz mūsu tikšanās ievilkās – sākām diskutēt par man svarīgām tēmām, kuras parasti sievietes neinteresē – medības un makšķerēšana. Tas man lika uz Maritu paskatīties citādāk. Izrādījās, ka mums ir daudz kā kopīga. Viņa ar savu enerģiju spēj gan uzlādēt, gan arī izlādēt.”
Pāris ir kopā jau 18 gadus. Vecākajam dēlam Mārcim ir seši gadi, jaunākajam Marselam vien trīs.
Marsels pasaulē nāca tieši Ziemassvētkos – 24. decembrī, lai gan ārstu aprēķini liecināja par to, ka dzimšanas dienai vajadzētu būt janvāra pirmajos datumos.
Pāris atklāj, ka kopš dēlu piedzimšanas dzīve ir ieguvusi daudz vairāk krāsu: “Reizēm ir sajūta, ka daudzas lietas tiek atklātas no jauna – kad mainās gadalaiki, piemēram.
“Kāpēc eglei nav lapiņas?”, “Kāpēc sniegs mani žilbina?” – tie ir tikai daži no bērnu jautājumiem, kuri ir it kā vienkārši, bet tajā pašā laikā sarežģīti. Nevar salīdzināt dzīvi pirms un pēc bērnu dzimšanas – tās ir kā divas dažādas pasaules.”
2016. gada Ziemassvētku laikā Marita un Māris vēl negaidīja Marsela atnākšanu, tomēr drošības pēc soma ar slimnīcai nepieciešamajām lietām tika sakrāmēta līdzi ņemšanai pie Maritas māsas: “Parasti Ziemassvētkus svinam ārpus Rīgas pie radiniekiem diezgan lielā pulkā, bet šoreiz izlēmām, ka paliksim Rīgā, jo manas māsas ģimenē nupat bija piedzimis puisītis.
Diena pirms Ziemassvētkiem pagāja mierīgi – saiņojot pēdējās dāvanas, gatavojoties svētkiem. Pirmssvētku vakarā sazvanījāmies ar māsu, lai vēleiz pārrunātu, kas ko rūpē svētku galdam, kas vēl jānopērk, lai Ziemassvētku rītā varētu doties uz viņas virtuvi un sākt rosību.
Vīrs no rīta bija sagatavojis aļņa cepeti, ko plānoju izcept savās mājās, lai māsas cepeškrāsnī varētu cept tikai piparkūkas un pīrāgus, ko gatavojam kopā bērniem, lai smarža pamodinātu vēl snaudošo svētku sajūtu – togad sniega vēl nebija.
Mana cepeškrāsns atteicās darboties, tāpēc laikus devāmies pie miera. Pamodos ap pieciem no rīta. Bija tāda neparasta sajūta, tāpēc modināju vīru, lai saprastu, ko tagad darīsim.
Atceros, ka man bija iekšējs miers, bet vīrs uztraucās, jo bijām runājuši, ka arī otru dēliņu sagaidīsim kopā, bet šķita, ka tas nesanāks, jo vecākais dēls vēl saldi gulēja, māsas ģimeni, kuri varētu pieskatīt dēlu, vēl negribējām modināt. Vienojāmies, ka sauksim ātro palīdzību un sazvanīsimies. Galu galā – varbūt mazais tikai jokojas un pēc dažām stundām braukšu mājās un gatavosimies svētkiem.”
Mazajam gan joki prātā nebija. Laipnā ātrās palīdzības brigāde Maritu nogādāja līdz Dzemdību namam. Viņa kā šodien atceras to maģisko, kluso Ziemassvētku rītu: “Zemi klāja neliela sniega kārtiņa, kurā redzami tikai daži pēdu nospiedumi, laternas gaismā varēja redzēt, kā krīt lielas sniega pārslas, apkārt nebija ierasto ielu trokšņu.
Sirreāla sajūta, kā arī atskārsme, ka, iespējams, jau pavisam drīz ieraudzīšu savu mazo dēliņu.
Un tā arī bija – vīrs no rīta aizveda Mārci pie manas māsas, tad atbrauca pie manis, un pavisam drīz mēs visi trīs satikāmies.
Mīlestība no pirmā skatiena, no pirmā raudiena. Ārsti zinoši, medmāsas jaukas, jaunie vecāki laimīgi – viss lieliski līdz brīdim, kad pajautājām, vai vecākais dēls var sagaidīt Ziemassvētku vakaru kopā ar vecākiem un brālīti. Nedrīkstot! Līdz ar to 2016. gada Ziemassvētku vakaru sagaidījām laimīgi par to, ka mūsu ģimenē ir vēl viens dēliņš, bet tajā pašā laikā skumji, ka nebijām četratā.”
Marita stāsta, kā vecākais dēls uzskatījis, ka brālītis noteikti dzirdējis ģimenes runas par rūķiem, Ziemassvētku vecīti un dāvanām, tāpēc izvēlējies nākt pēc savas dāvanas, citādi būtu vēl ļoti ilgi jāgaida: “Es ticu brīnumiem, ticu, ka bērni paši izvēlas savus vecākus, kā arī tam, ka Marseliņš izvēlējās laiku, kurā piedzimt. Varbūt viņam puncī palika par maz vietas, bet varbūt viņš tiešām ļoti sailgojās mūs satikt.”
Par to, ka dēlam dzimšanas diena ir reizē ar Ziemassvētkiem, šobrīd vairāk uztraucas vecāki paši – lai Ziemassvētku gatavošanās laikā nepazūd īpašā dzimšanas dienas sajūta.
Tāpēc dzimšanas dienu ar radiem un draugiem ģimene svin citā dienā, 24. decembrī no rīta ir kūka ar svecīti gultā, dāvanu izsaiņošana un rotaļas pidžamā – kā jubilāriem pienākas.
Līdz Ziemassvētku svinēšanas vietai ģimene reizēm mēro pat četras stundas garu ceļu, un pa to laiku bērni ir atpūtušies un gatavi jauniem piedzīvojumiem: “Ziemassvētkus vienmēr svinam kopā ar radiem un draugiem. Kad mums vēl nebija bērnu, braucām pie radiniekiem, kuriem jau bija bērni – mūsuprāt, mazie svētkiem piešķir īpašu sajūtu. Viņu prieks un mirdzums acīs ir pavisam īsts.
Ja braucam pie vīra vecākiem, tad viņi vienmēr ir sarūpējuši eglīti, salikuši svecītes, bet rotāšanas prieku uztic mazākajiem.
Tāpat īpašs ir brauciens uz mežu ar dārzeņu maisu pie zvēriņiem, jo vāveres un zaķi jau kuro gadu pēc kārtas zaros ir sakarinājuši našķus. Bērnu neviltotais prieks pavisam viegli uzbur svētku sajūtu arī pieaugušajos.”
