Operāciju pielāgo individuāli 0
Pēc uroloģes Ineses Celmiņas vārdiem, ja sievietei ir sūdzības – velkoša sajūta vēdera lejasdaļā, traucē it kā bumbuļi vai citas nelāgas izpausmes –, jākonsultējas ar ginekologu. Ārsts apskatīsies, vai iegurņa pamatnē ir kāda vaina. Tāpat ar ārstu jāizrunā, ko sieviete drīkst un ko nedrīkst darīt.
“Latvijā prolapsi un noslīdējumi ir ginekologu kompetencē,” paskaidro daktere. “Pasaulē ir uroginekologi – speciālisti, kuri reizē ir ginekologi un urologi, bet pie mums šie ārsti darbojas katrs savā lauciņā.”
Nellija Lietuviete piebilst: “Pašlaik visā pasaulē meklē iespējas, kā palīdzēt sievietēm mazā iegurņa orgānu noslīdējuma gadījumā. Daudzās valstīs šo problēmu risināšanā aktīvi iesaistās speciālistu grupa – ne tikai ginekologi, bet arī urologi, fizioterapeiti. Profilakse jāsāk ar ļoti vienkāršām lietām, piemēram, jaunām sievietēm jārūpējas par muskulatūras trenēšanu, regulāru seksuālo dzīvi.”
Ārstēšanas metodes ir dažādas. Smagākos gadījumos neatliek nekas cits kā operācija. Pastāv aptuveni divsimt operāciju veidu, līdz ar to katrai sievietei, ņemot vērā saslimšanu un viņas vecumu, to pielāgo individuāli, lai nenodarītu ļaunumu vispārējai veselībai.
Taču neviena operācija nedod simtprocentīgu rezultātu. Teiksim, ja pacientam tiek izoperēts apendicīts jeb iekaisis aklās zarnas piedēklis, sekas var būt nebūtiskas, bet iegurņa orgānu noslīdējuma gadījumā par to galvot nevar.
Operācijas pārsvarā ir laparoskopiskas, bet tās var veikt arī caur maksti. Visu noslīdējumu ķirurģiskās ārstēšanas pamatā galvenokārt ir mazā iegurņa orgānu fiksācija. Piemēram, lai novērstu muskuļu vājo darbību, operācijas laikā iegurņa pamatne var tikt nostiprināta ar polipropilēna sietiņu. Ja sievietei ir arī urīna nesaturēšana, vienlaikus veic korekcijas šīs kaites sakarā. Sievietēm gados, kuras nav tik veselas (bijis, piemēram, insults, infarkts, ielikti stenti, vārstuļu protēzes vai ir nopietna sirdskaite), lieto dažādus gumijas riņķus.
Ja orgānu noslīdējuma dēļ paciente vairs nevar aiziet uz tualeti mazajās darīšanās, noteikti jāoperē. Situācijās, kad sievietei izkritusi dzemde, lielākajā daļā gadījumu tā jāizņem pavisam. Tas nav izņēmuma gadījums, sevišķi sievietēm, kuras nav seksuāli aktīvas.
“Pēc operācijas problēma var atkārtoties, it īpaši, ja netiek novērsti iegurņa orgānu noslīdēšanas iemesli. Ja sieviete pirmo pusgadu pēc ārstēšanas nesīs ūdens spaiņus vai citus smagumus, viņai jārēķinās ar sekām. Smaguma celšanas un nešanas ierobežojums ir ļoti svarīgs, taču sievietes bieži to pārkāpj. Vajadzētu iet trīs reizes uz veikalu un nest divus kilogramus, nevis sešus vienā reizē.”
