Delartiskais standaps jeb divu mūzu kalps 1
Valters Sīlis “Divu kungu kalpu” Nacionālajā teātrī mēģinājis veidot kā 60. gadu Londonas kultūrcitātu.
“Divu kungu kalps” – kurš gan nezina šo Karlo Goldoni 1745. gadā sarak stīto un teātros bieži iestudēto komēdiju! Taču britu dramaturgs, stāvkomēdiju aktieris Ričards Bīns nolemj šim skatuves joku zelta fondam dot jaunu elpu un darbību pārceļ pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados – puķu bērnu, feminisma rītausmas, bītlu mūzikas un krāsaino uzvalku ērā. Iepriekšminētos faktus var izlasīt izrādes “Divu kungu kalps. 1963.” programmiņā, jo nupat pirmizrādi šī luga piedzīvojusi arī uz Nacionālā teātra skatuves Valtera Sīļa režijā.
Pirmais, kas liecina, ka skatītājus sagaida ne gluži parasta teātra izrāde, ir tādas kā ballīšu orķestra skaņas, kas dzirdamas, pat zālē vēl neienākot.
Dzīvā mūzika izrādēs, kinoekrāns dibenplānā ir Nacionālā teātra pēdējo divu sezonu atklājumi, tad nu jāteic, ka skatītājs pirmajās piecās minūtēs saņem pilnu komplektu. Diemžēl ar nožēlu jāteic, ka vismaz šajās pirmajās minūtēs teātris ir tas, kas šai trijotnē zaudē. Kaut kā pārāk pēkšņi viss sākas – pārspīlētas parūkas, pašu aktieru nodrošināti fona smiekli, joki, par kuriem pilnīgi noteikti būtu jāsmejas, jo tie taču acīm redzami tiek pasniegti kā joki. Brīdināt taču vajag! – pie sevis nodomāju, jo man šķiet, ka esmu vaigā ieraudzījusi Teātra Žurkas reinkarnāciju. Es, protams, negribu uzspiest savu gaumi, un, pēc pārdoto biļešu skaita spriežot, arī Žurka Nacionālajam teātrim nebūtu nekāda katastrofa. Bet es taču zināju, uz ko nāku – uz trīs gadsimtu pārbaudi izturējušu Goldoni komēdiju!
Vai darbības pārcēlums nesenā pagātnē lugai nācis par labu? Londonas Nacionālā teātra iestudējumam – droši vien. Tomēr jāņem vērā, ka latviešu skatītājiem kolektīvās atmiņas par sešdesmitajiem drīzāk saistās ar Gunāra Priedes lugām un Juriju Gagarinu kosmosā. Par spīti rūpīgi sagatavotajiem paskaidrojumiem programmiņā, Lielbritānijas politikā un popmūzikas hitu citātos sakņotie jociņi tā īsti “nestrādā”. Taču – kāpēc tomēr latviešu publika ķiķina, kad “divu kungu kalps” Frensiss uz skatuves izpilda netiklas kustības ar Karalienes Mātes bildi? Lugas autors Ričards Bīns esot studējis sociālpsiholoģiju, viņam varētu būt interesanti: iespējams, Karaliene Māte jau sen vairs nav tikai britiem, bet gan globālajai popkultūrai piederošs simbols. Tādējādi režisora Valtera Sīļa iecere tīri intelektuāli izrādās oriģinālāka un sarežģītāka, nekā iesākumā šķiet: viņš izrādi mēģinājis veidot kā kultūrcitātu, komentējot un skaidrojot postpadomju sabiedrības tā arī nepiedzīvoto Rietumu sešdesmito gadu dzīves izjūtu, kā arī iespējami precīzi atdarinot krogos un muzikālos klubos dzimušās stāvkomēdijas politnekorektos jokus Nacionālā teātra plīšā un zeltījumā.
Glābiņš nāk no gluži negaidītas puses. Ar savu līdzšinējo skatītāja pieredzi es pat nevaru izskaidrot, kas notiek, bet pēkšņi viss “aiziet”. Es smejos līdzi, un man jāsaka, ka sen nebiju tā smējusies. Režisors Valters Sīlis ķēries klāt matērijai, kas uz skatuves ir cimperlīgāka par literatūras klasikas interpretāciju slāņiem vai mīlas skatu jutekliskumu. No skatuves pateikta joka iedaba ir pilnīgi neparedzama, un režisors pats par to raksta izrādes programmiņā. Par to neērtības sajūtu, kas pārņem jau nākamajā ainā, kad redzi, ka aktieris ir pateicis joku. Aktieriski labi nospēlējis! Bet smiekli vienalga nenāk. Un par to atklāsmes brīdi, kad piepeši nenozīmīga ainiņa kļūst dzīva un pateiktais pirmreizīgs.
Es ieteiktu noteikti noskatīties izrādi “Divu kungu kalps. 1963.” tieši šā iemesla dēļ – nekas tik drosmīgs Latvijas teātros, vismaz ar nopietnu sejas izteiksmi, līdz šim nav darīts. Angļu humora atšķirīgums ir tajā, ka personāži patiesībā runā par ārkārtīgi nopietnām tēmām – mīlu, uzticību, mazo cilvēciņu, karalieni, tradīcijām, vecumu – bet runā tā, lai skatītājs smietos. Šie smiekli nāk no domas paradoksa, un ir aktieri – pilnīgi noteikti Mārtiņš Egliens! –, kam tas izdodas lieliski. Es nevaru izskaidrot, kā Jurim Lisneram izdodas visu izrādes laiku saglabāt tik dabiski pastulbu nopietnību, bet arī viņa Čārlijs Pīle prot smīdināt. Jaunā aktiera Kaspara Aniņa večukam Alfijam vajadzētu patrenēties prasmīgāk krist, bet viennozīmīgi arī viņš šai izrādē ir publikas mīlulis. Varbūt vienīgi Nacionālajam teātrim, atdarinot Karaliskā improvizācijas teātra praksi, pārdodot biļetes, vajadzētu īpaši iezīmēt rindas, kurās sēdošie skatītāji varētu justies droši, ka netiks iesaistīti izrādes darbībā. Nacionālais – tomēr!
Drosmīga ir Ričarda Bīna iecere itāļu delartiskās komēdijas klasiku pārtulkot mūsdienu stāvkomēdijas politnekorektajos jokos. Režisora Valtera Sīļa ambīcijas iet vēl soli tālāk, taču ideja piešķirt izrādei kultūrcitāta intelektuālo lādiņu diemžēl īstenojusies tikai daļēji. Tomēr drosme ir uzteicama, jo uz skatuves notiekošais ambīciju ziņā vērtējams kā megaprojekts – izstāstīt lugas stāstu, veidojot atsauci uz Karlo Goldoni lugu un Londonas sešdesmitajiem vienlaikus; savienot ballītes atmosfēru, joku plēšanu un māžošanos ar pēc visiem teātra spēles likumiem psiholoģiski veidotiem personāžiem. Un šai ziņā režisors pats ir kā divu kungu kalps – pa brīžam pazaudējas, pa brīžam – saputrojas, liekot skatītājam sodīties, raudāt un smieties vienlaikus.
Ričarda Bīna komēdija “Divu kungu kalps. Anno 1963” Nacionālajā teātrī
Režisors: Valters Sīlis; lomās: Normunds Laizāns, Arturs Krūzkops, Juris Lisners, Sanita Pušpure, Līga Zeļģe, Jānis Skanis.
Luga ir slavenās Karlo Goldoni komēdijas “Divu kungu kalps” komiskās situācijas un tēlu attiecību pārlikums uz sešdesmito gadu Angliju. Granta Oldinga oriģinālmūziku 60. gadu stilā izpilda skifla grupa – Kristians Kareļins, Artis Drozdovs, Kaspars Aniņš, Normunds Bārbals un Normunds Zālamans.
Tuvākās izrādes: 9. un 10. decembrī.
Viedokļi
Jurgita Bareika, studente: “Izrāde, kurā apvienots lielisks angļu humors, teicama aktierspēle un izcils muzikālais pavadījums. Pirmās pārdomas bija, vai šāda veida humors ir domāts “ieturētajai” latviešu teātra publikai. Izrādes režisors, veidojot šo izrādi, ir riskējis. Viena no pārdrošajām rīcībām ir aktīvā skatītāju iesaiste izrādes laikā, tāpēc, ja nevēlaties kāpt uz teātra skatuves, nesēdiet pirmajā rindā. Izrāde ir piesātināta ar skarbu angļu humoru, kurš brīžiem liek nevis skaļi smieties, bet gan pārdomāt, vai aktiera izteiktā frāze tiešām ir joks. Patīkamu sešdesmito gadu atmosfēru radīja skifla grupa. Mārtiņš Egliens ir šīs izrādes zvaigzne.”
Sarmīte Lucāne, strādā valsts iestādē: “Liels un ļoti patīkams pārsteigums bija jau pats sākums – lieliskā grupa un dzīvā mūzika. Izrādei sākoties, bija skaidrs, ka tā nav klasiskā NT komēdija. Biju pārsteigta – pozitīvā nozīmē, līdz izrādes beigām šim pārsteigumam pāraugot sajūsmā. Ja izrāde jāraksturo vienā vārdā – fantastiska. Angļu melnais humors, pikanti un pat neķītri jociņi, komēdija par komēdiju, saspēle ar publiku, fantastiska mūzika. Aktieri – brīnišķīgs Mārtiņš Egliens, no pārējiem grūti kādu atsevišķi izcelt, jo visi, manuprāt, bija labi.”
Anda Ābelīte, tirdzniecības pārstāve: “Izrāde ir ļoti laba, komēdijas vārdu nes godam. Vispirms jau patīkami pārsteidza tas, ka vispirms zālē sēdošos izklaidēja skifla grupa ar jautrām, savdabīgām NT neraksturīgām dziesmām. Nākamais patīkamais pārsteigums bija atraktīvā projekcija ar aktieru vārdiem. Patīkami, ka joki bija gaumīgi.”
Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmas direktors, lektors: “Traka izrāde, kuras autori atļaujas daudz un vairumā gadījumu sasniedz cerēto. Lielisks solists – Egliens, ar kuru atbilstoši saspēlējas Liuziniks, Zeļģe, Krūzkops un gandrīz visi citi.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
