Dekadentiskais un fotogēniskais žests 0
Arta Ostupa trešā dzejas grāmata – dzejprozas izdevums “Žesti” – pirmajā mirklī mulsina, jo krājums ir melns kā darva. Visapkārt – melnbaltais kontrasts, taču tā, šķiet, ir apzināta autora un mākslinieka karnevalizācija ar jēdzienu “žests”, kas krājumā iegūst vienlaikus vairākas dimensijas.
Pirmkārt, tie ir žesti tiešā nozīmē, īpaši Arta Ostupa improvizācija un fotogrāfijas/teksta saspēle dzejojumā “Trīs fotogrāfijas” (2014. gadā par šo dzejprozā rakstīto poēmu Ostups ieguva galveno balvu žurnāla “Latvju Teksti” poēmu konkursā), kurā autors apspēlē triādes Francs Kafka – Valters Benjamins – Artis Ostups fotogrāfijās redzamās trijotnes bērnības žestu valodu. Lasītājs, piemēram, paralēli autoram var iedziļināties savās asociācijās, raugoties uz krājumā ievietoto F. Kafkas bērnības fotogrāfiju. Tātad lasītājs risina savu, bet Ostups savu attēlā redzamo žestu rēbusu: “Skatiens, kā zināms, ir pats vienkāršākais žests. Uznirdams no klusuma dzīlēm – no vārda, kas stīgo pats sevī kā vientulīgs augs –, tas pūlas izgaismot savu mājvietu, kuru pametis, kā lampa mēdz dziestot pamest griestu velvi. Tāds ir arī Franca zēnību skatiens, un, ja oranžērija ar palmu zariem, kas nepazīst dienvidu vēju, tiecas izzust, tad acis vēl ilgi raudzīsies mums garām.” (38. lpp.) Kā zināms, žests un mīmika ir cilvēka būtiski raksturotāji, kas ir patiesāki par vārdiem. Arta Ostupa profesionālās zināšanas filozofijā tekstam piešķir īpašu skanējumu. Starp citu, bez īpašām poētikas mežģīnēm, taču vienlaikus magnētiski piesaistoša ir dzejnieka valodas izteiksme, kas ir ļoti vizualizēta, līdz ar to var pat teikt – fotogēniska. Autors lasītājiem piedāvā oriģinālu redzējumu uz dažādām lietām, urbāno vidi un sajūtām (“Cik gan promesošs kvēpainās vitrāžas skatiens” (21. lpp.), “Tur, kur jumti salikti pantos kā dzeja” (18. lpp.), “Melni zari maršē gar mansarda logiem, un tā tikai šķiet, ka skursteņi raduši mieru, jo gleznots viss ar pelniem” (14. lpp.) u. c.), kas dažubrīd šokē, taču kopiespaidā paliek jauka pēcgarša.
Otra ne mazāk būtiska žesta dimensija ietiecas pašā krājuma uzstādījumā. Nepamet sajūta, ka tekstu kopums ir veidots kā apzināta dekadences tekstu stilizācija, un dzejnieks it kā piedāvā 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma dekadentu uzstādījumu alūzijas. Lasot Ostupa dzejprozu, garām slīd Šarla Bodlēra, Oskara Vailda, Rainera Marijas Rilkes, Tomasa Manna un citu sacerējumi, kā arī latviešu dekadentiskas ievirzes darbi (Viļa Plūdoņa “Fantāzija par puķēm”, Haralda Eldgasta “Zvaigžņotās naktis” u. c.). Protams, var diskutēt par tā vai cita darba piederību dekadencei (īpaši tas sakāms par latviešu literatūru), taču dekadences paralēles un līdzības gribot negribot uzplaiksnī. Tā saucamajos dekadentiskajos darbos vienmēr ir pārsteidzis uzstādījums, proti, estetizēt neestētisko tā, ka sajūtās šis eleganti pasniegtais antiestētisms uz cilvēka psihi iedarbojas daudz spēcīgāk. Artis Ostups veiksmīgi stilizē dekadentisko poētiku un principus: sākot ar melnās–sarkanās–baltās (precīzāk – bālās, pelēkās, spokainās) krāsas intensitāti tekstos, detalizāciju, R. M. Rilkes savulaik definēto “vārdu līniju” un beidzot ar neglītā, netīrā tukšuma dominanti, fotogrāfijas un teksta simbiozi dzejprozā. Dekadentisko noskaņu precīzi papildina Armanda Zelča veidotais krājuma vizuālais dizains (melnbaltos laukumos sašķērētās lapas).
Ne mazāk būtiska dzejniekam ir kultūrvēsturiskā, cilvēciskā, pašpieredzes atmiņu dimensija, un autors, fotoaparātā ielicis melnbalto filmiņu, fiksē pasauli, kas, bēgdama “no žesta caur žestu”, atkailina ne vienmēr gaišo realitāti.
