Deju trači Daugavas stadionā 30
Pēc “KZ” publikācijām (9. un 16. 11. 2016.) sabiedrībā radusies viļņošanās saistībā ar horeogrāfu Jāņa Purviņa un Jāņa Ērgļa Latvijas valsts simtgades Dziesmu un deju svētku Deju lieluzveduma koncepcijā iekļauto ideju izrādes “Māras zeme” pirmajā un otrajā daļā izmantot stilizētus arheoloģiskos tērpus, kuriem audums, pēc līdz šim no Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) izskanējušās informācijas, tiks iegādāts ārzemēs, kā arī par daudzajiem neskaidrajiem jautājumiem – piemēram, par to, cik liela tēriņu daļa tērpu darināšanas procesā jāuzņemas pašvaldībai, valstij un cik – pašiem dejotājiem? Un vai ar šādām stilizācijām Deju svētku koncepcija pārāk neattālinās no savas sākotnējās idejas: kopt latviešu tautas deju?
Pārdomu cienīgs arī fakts, ka LNKC izsludinātajā 2018. gada Dziesmu un deju svētku Deju lieluzveduma ideju koncepciju konkursā piedalījās tikai viena radošā komanda – Jānis Ērglis un Jānis Purviņš kopā ar režisoru Elmāru Seņkovu un scenogrāfu Reini Suhanovu. Absolūtais konkurences trūkums, no vienas puses, var būt kārtējais pierādījums abu Latvijā slaveno horeogrāfu līderībai nu jau daudzu gadu garumā, bet, no otras puses, liek arī aizdomāties – vai nozarē viss ir kārtībā, ja neviens cits horeogrāfs pat nevēlas mēģināt veidot deju lieluzvedumu “Daugavas” stadionā, kas būs viens no Latvijas valsts simtgades svētku vainagojumiem?
Vai atkārtosies neizdarība?
“KZ” jau rakstīja, ka minētās radošās komandas iecerētais uzvedums “Māras zeme” veidots kā deju izrāde ar vizuālo un tērpu veidolu, kurā tiks izmantotas gan zelta fonda, gan iepriekšējos deju jaunrades konkursos radītās dejas. Tā sastāvēs no četrām daļām, no kurām katra veltīta savam laikmetam Latvijas vēsturē. Izrādes libreta autore ir Ieva Struka, kura, tāpat kā režisors Elmārs Seņkovs, strādā Nacionālajā teātrī. LNKC Deju nozares eksperte Maruta Alpa atzīst, ka mākslinieciskajā darba grupā tikušas apspriestas vairākas tērpu mākslinieku kandidatūras, kuru vidū bijusi, piemēram, Katrīna Pasternaka, vairāki mākslinieki no Operas, bet režisors Elmārs Seņkovs un scenogrāfs Reinis Suhanovs nosvērušies par labu tērpu dizainerei Evijai Dāboliņai, kas ar deju nozari sadarbojusies jau vairākkārt – veidojusi tērpus uzvedumam Mežaparkā “Lec, saulīte”, arī – “Gredzenus mijot” Skolēnu dziesmu un deju svētkiem 2015. gadā, kā arī nupat pēdējā aizvadītajā starptautiskajā festivālā “Sudmaliņas” – tērpus programmu vadītājiem un pieteicējiem. Deju izrādes “Māras zeme” pirmajās divās daļās horeogrāfi iecerējuši stilizētus arheoloģiskos tērpus, kuru dizainu veidojusi tieši Evija Dāboliņa. Kā informē LNKC Deju nozares eksperte Maruta Alpa, tērpu auduma iepirkuma konkurss tiks izsludināts 2017. gada martā vai aprīlī. Tomēr gandrīz droši var apgalvot, ka audumu pasūtīs ārzemēs, jo tērpus iecerēts šūt no neburzīga poliestera, un LNKC secinājuši, ka Latvijā nav rūpniecisku auduma ražotņu. Horeogrāfs Jānis Purviņš gan pieļauj: “Var jau būt, ka, izsludinot iepirkuma konkursu, pēkšņi uzradīsies kāds privāts uzņēmējs, taču Latvijā nav tādu rūpnīcu un fabriku, kas ražotu audumus.”
Atkal valstiski nozīmīgam sarīkojumam kaut kas tiks gādāts ārvalstīs un nevis tepat, Latvijā, sniedzot iespēju nopelnīt pašmāju uzņēmējiem. Deju nozares pārstāvji gan norāda, ka viņi nav vienīgie baltie zvirbuļi. Patiešām – līdzīga situācija bija, arī izvēloties vienu no Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē nacionālajiem suvenīriem – linu šalles, kuras ražoja Lietuvā. Toreiz prezidentūras sekretariāts gan tika vainots par to, ka nav laikus veicis iepirkuma konkursa procedūru. Pastāv bažas, ka arī šajā situācijā varētu atkārtoties tas pats. Savukārt Maruta Alpa norāda – tas, ko prezidentūras iepirkumā piedāvāja mūsu audējas, kā jau roku darbs, bija neskaitāmas reizes dārgāks nekā Lietuvā iepirktais rūpnieciskais ražojums. Tāpat bijis arī ar tērpiem mūsu olimpiešiem.
Pašvaldībām – papildu nasta
Pirms mēneša konferencē Rīgas Latviešu biedrības namā, kad tika prezentēta “Māras zemes” iecere, tika skaidri un gaiši pateikts, ka auduma iegādei nozare cer uz pašvaldību un citu deju kolektīvu dibinātāju, piemēram, augstskolu, atbalstu. Līdz janvāra beigām tikšot apzinātas pašvaldības, līdz augustam audumam jābūt Latvijā, un pārējais laiks līdz 2017. gada beigām palikšot šūšanas procesam.
Rīgas pašvaldība jau atsūtījusi oficiālu vēstuli ar atbalstu šai iecerei. Līdzīgu viedokli “KZ” pauž arī Ogres novada domes priekšsēdētājs Artūrs Mangulis: “Auduma iegādei dejotājiem pašvaldības budžetā finansējums atsevišķi netiek plānots, bet līdz vasarai nauda atradīsies, veicot budžeta grozījumus.” Savukārt daudz skeptiskāk noskaņots Lielvārdes novada pašvaldības vadītājs Imants Balodis: “Vai visi dejotāji piedalīsies svētkos? Un kā būs ar pārējiem aksesuāriem, kuri nepieciešami tērpam? Kādēļ atkal papildu nasta tiek uzlikta pašvaldībām? Vai Saeimas deputāti nebūtu varējuši padalīties savās 24 miljonu kvotās? Vai jauni tērpi dejotājiem ir pats svarīgākais valsts simtgadē?”
LNKC Deju nozares eksperte Maruta Alpa paskaidro, ka sietavas, auti būs izmantojami no jau esošajiem tērpiem, nevienam nebūs jāpērk dārgās pūces saktas vai bronzas stopsaktas, varēs izmantot jebkuru citu saktiņu. Arī projektā “Satiec savu meistaru” pavasarī dejotāji tikšot aicināti mācīties izgatavot iecerēto stilizēto arheoloģisko tērpu detaļas. Horeogrāfi Jānis Purviņš un Jānis Ērglis uzsver, ka piegrieztnes būšot ļoti vienkāršas. Un tās visiem deju apriņķiem tikšot iedotas.
Variantu B neatklāj
Runājot par Dziesmu un deju svētkiem, tradicionāli tiek uzsvērts valsts un pašvaldību ieguldījums, bet neviens nav īsti apzinājis, cik iegulda paši amatieri, dziedātāji un dejotāji. Viņi tērē savu brīvo laiku un līdzekļus, jo daudzi uz mēģinājumiem, skatēm brauc ar savām mašīnām, kurās benzīnu lej par savu naudu. Tāpēc ne viens vien “KZ” aptaujātais deju kolektīva vadītājs un dejotājs neizpratnē vaicā – ja reiz Dziesmu un deju svētki ir valstiski svarīgs notikums, vai tērpu šūdināšanā drīzāk nevajadzētu skatīties nevis dejotāju, bet valsts un pašvaldības sadarbības virzienā? Maruta Alpa saskata juridisku šķērsli: “Ja valsts, piemēram, piedalītos tērpu šūšanā, savukārt audumu iegādātu par pašvaldības līdzekļiem, tad pēc tam tērpi nevarētu nonākt pašvaldības īpašumā. Būtu nepieciešams īpašs valdības lēmums sadarbībai starp valsti un pašvaldībām.” Te gribas iebilst – vai tiešām nav iespējams atrast “sapratni” starp likumiem? Kādēļ gan, piemēram, valsts nevarētu savu “tērpa daļu” pašvaldībai nodot lietošanā uz 99 gadiem?
Horeogrāfi Jānis Purviņš un Jānis Ērglis precizē, ka nekur neesot teikts, ka dejotājiem obligāti nākšoties tērpus šūt pašiem vai to darīt par savu naudu. Doma esot, ka “katram dejotājam ir pa spēkam pašam uzšūt tērpu, ja nav finansiāla atbalsta”. Tandēma radošums netraucēšot kādam kolektīvam nokļūt Rīgā uz svētkiem. Taču viņi nav gatavi atklāt, kāds galu galā būs risinājums, ja daļa kolektīvu aptaujā sacīs, ka nevar vai principā nevēlas šūt tērpus par saviem līdzekļiem. Risinājums būs horeogrāfisks? Tiks cerēts atkal uz pašvaldībām? Pagaidām abi horeogrāfi cer uz pozitīvu risinājumu un tādēļ variantu B un C labāk patur pie sevis. Kā viņi saka, neviens pliks “Daugavas” stadionā jau nenāks.
