Kā biodeju vērtē zinātniskajā pasaulē? 0
Metode ir zinātniski pierādīta tāpat kā, piemēram, deju kustību terapija.
Piemēram, Leipcigas universitātes profesors Markuss Štuks savā doktora darbā pētīja biodejas iedarbību fizioloģiskā līmenī. Dejotāju ādai pievienoja elektrodus, lai nodarbībā mērītu pārmaiņas organismā – ādas elektrisko pretestību, pulsa ātrumu, elpošanas ritmu, asinsspiedienu. Ņēma siekalu paraugus, lai noteiktu dažādu hormonu līmeni pirms un pēc nodarbībām. Tika pierādīts, ka biodejas ietekmē nozīmīgi paaugstinās vairāku svarīgu hormonu līmenis, pieaug arī tā dēvētais laimes hormons, uzlabojas imūnsistēma, cilvēks kļūst veselāks, atbrīvotāks.
Pasaulē ir arī klīniskā biodeja – cilvēkiem ar konkrētu slimību, arī īpaši grūtniecēm vai bērniem un pusaudžiem domātā. Latvijā ir apmācīti vadītāji biodejai bērniem līdz 12 gadu vecumam. Ļoti skaista ir biodeja ūdenī, reiz tādu pieredzēju. Tas bija vārdos neaprakstāmi! Ūdenim jābūt cilvēka ķermeņa temperatūrā – 36,6 grādus siltam. Šādi ļoti skaistā veidā izbauda pieredzi būt mammas vēderā. Ūdenī nejūt svaru, var arī otru cilvēku turēt uz rokām kā mazu bērniņu un sniegt viens otram drošību.
Vai var teikt, ka biodeja ir ezoteriska metode?
Cilvēki jūt šo ezoteriku. Sacīšu tā: metode strādā caur mūsu bioloģiju, ķermeni un tādējādi piekļūst smalkajai dvēseles daļai.
Tavs tētis bija izcilais ārsts Juris Vecvagars. Ir ļoti žēl, ka viņš aizgāja mūžībā. Jau pirms daudziem gadiem viņš sāka izmantot tolaik netradicionālas metodes. Interesanti, kā viņš uztvēra biodeju?
Biodeja man palīdzēja atkal satikt tēvu. Tas ir ļoti personisks stāsts, taču varu pateikt, ka paspējām satikties vairākus gadus pirms viņa aiziešanas mūžībā.
Kad tētim stāstīju par biodeju, viņš teica: man ļoti patīk, ar kādu degsmi tu palīdzi cilvēkiem! Un piebilda: kad ar mani viss būs labi, atnākšu uz tavām dejām! Vēl divus mēnešus pirms tēta nāves mēs, visas viņa meitenes (sieva Inguna un abas manas pusmāsiņas), kopā ar viņu cerējām, ka notiks brīnums un vēzis atkāpsies, taču tā nenotika.
Viņš aizgāja pirms gada, 11. martā. Kad piezvanīja Inguna un teica, ka tētis miris, biju izmisumā. Domāju, kā atcelt nodarbību, kam jāsākas jau pēc dažām stundām. Tad atcerējos tēta vārdus: kad ar mani viss būs labi, es atnākšu uz tavu nodarbību. Tajā brīdī sapratu, ka tētis ir izvēlējies šo vakaru… Nodarbība notika, mēs dejojām, un tas bija ļoti īpaši.
