Tad jau deju un kustību metode ir laba? 0
Tā ir ļoti laba, ja nepieciešama akūta palīdzība, psiholoģisks atbalsts ar kustības starpniecību. Ieguvu labas zināšanas, bet jutu nedrošību – vai ar šo jauno instrumentu pratīšu rīkoties, nenodarot pāri klientiem? Kādā dzīves brīdī sapratu, ka esmu hroniskā saspringumā, dzīves nogurusi, vēlos būt laimīga, brīva un viegla.
Daudz papildus mācījos, apmeklēju meistarklases, kad vien bija iespēja. Dažus gadus strādāju par deju kustību terapeiti, vadīju grupas sievietēm. Redzēju, ka metode tiešām ļoti palīdz. Taču tās iedarbībai nepieciešams ilgs laiks un atbalsts.
Kur radās vieta vēl biodejai?
Tolaik studēju pēdējā kursā. Kādu dienu saņēmu informāciju no Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas profesores Gunas Svences, ka notiks biodejas nodarbība pie Vācijas profesora Markusa Štuka. Taču es biju cieši nolēmusi, ka savu profesiju jau esmu atradusi, un nolēmu to neapmeklēt. Mana studiju biedrene Sandra gan aizgāja un pēc tam sajūsmināta teica: Kristiāna, tev tas noteikti jāizmēģina, jāpieredz! Devos uz nākamo biodejas nodarbību. Tas bija 2009. gada rudenī. Daudz laika pagājis, taču joprojām apbrīnoju biodeju par tās vispusību, daudzveidību un spēju ievest jaunā pasaules kārtības modelī.
Cilvēka dzīve ir mūžīgas pārmaiņas, līdzīgi kā taureņa kāpuram. Tāds dūšīgs un veselīgs tas dzīvojas dārzā, pilnām mutēm ēd lapas un putekšņus. Taču kādā brīdī izveido ap sevi kūniņu un iekapsulējas. Šī mazā pasaule kļūst par pilnību ar drošām robežām. Bet tad sākas kaut kas jauns – notiek metamorfoze, gribas salauzt robežas, lai tiktu ārā, gaismā, taču iznākot nezina, kas ir un ko darīs šajā pasaulē. Tad sāk kustēties, vējā izžūst jaunie spārni, un izrādās – ir kļuvis par taureni un var lidot!
Cilvēki, kuri atnāk uz biodeju, ir kā taureņi, kas sajutuši nemieru pirms pārmaiņām. Attīstība notiek pamazām, nesteidzinot, neprasot tūlītējas atbildes, taču katrs ik pa laikam jūt, ka ir pārveidojies jaunā kvalitātē. Ar šo atklāsmes prieku dalās ar grupas biedriem, sniedz cits citam iedvesmu un iedrošinājumu.
Biodeja sniedz sajūtu, ka ļauties pārmaiņām ir skaists piedzīvojums. Rodas vieglums un lidojuma prieks arī ikdienā.
Tik skaisti pateici par kāpuru un taureni! Bet vai rodas tikai lidojums?
Ar laiku biodeja ļauj saskatīt arī melnumus sevī. Tā es ieraudzīju dziļās bailes, kas slēpās manā zemapziņā.
Gadu no gada apraušam sev apkārt kārtu kārtas, lai tikai justos drošāk un mierīgāk. Bieži vien dažādos dzīves posmos esam spiesti pieņemt esamības veidu, kas īsti nav mūsu pašu. Pielāgoties, lai izdabātu vai izvairītos no sāpēm, lai gūtu apstiprinājumu, ka esam labi. Uzbūvējam ilūziju, ka tā ir normāla eksistence, bet patiesībā aizliedzam sev dzīvot. Biodeju dēvēju par dzīves saiti, kas savieno ar sevi pašu. Tādējādi iespējams dziedināt dvēseli, savu būtību.
Ir dabiski apzināties, ka būs visai sāpīgi noplēst gadiem krātās aizsardzības kārtas. Biodeja šim procesam rada drošu un draudzīgu vidi – nāc, mēs tevi pieņemam tādu, kāds esi. Nav svarīgi, kā dejo, cik varenu aizsargmūri esi sakrāvis, mēs redzam, ka tevī ir tāda pati dvēselīte kā visiem, kas gaida un ilgojas. Tikai jāļaujas.
