Kur piepeši radās interese par mākslu? 0
Man vienmēr paticis saskatīt skaisto sev apkārt, to izpaust. Kopš bērnības ar prieku zīmēju, veidoju, šuvu, adīju un tamborēju. Majoru skolā piedalījos zīmēšanas olimpiādēs, darināju sev krāsainus un interesantus apģērbus.
Kļūt par dakteri gribēju pārsvarā tēva dēļ (ārsts Juris Vecvagars – red.). Divus gadus gāju uz iestājeksāmeniem mediķos, bet iekšēji jutu, ka patiesībā to nevēlos.
Pirmā kursa beigās man piedzima dēls, ņēmu akadēmisko gadu.
Pēc mākslas skolas beigšanas sāku strādāt Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolā par rokdarbu skolotāju. Tad piedzima abi jaunākie bērni. Kad pēc mazo kopšanas atvaļinājuma atgriezos darbā, kaut kā dabiski sanāca, ka sāku strādāt par skolas medicīnas māsu.
Drīz vien sapratu, ka jāturpina studijas medicīnā, iestājos Rīgas Stradiņa universitātes Māszinību fakultātē. Un, lūk, tieši tolaik augstskolā izveidoja mākslu terapijas akadēmisko skolu, kur bija arī deju un kustību novirziens. Dejot man vienmēr paticis, tikai kautrējos, ja citi skatījās. Māksla un medicīna kopā bija tieši kā man radīta!
Savā maģistra darbā pētīju, vai ar deju un kustību terapiju iespējams pusaudzēm uzlabot izjūtu par sava ķermeņa tēlu un vai tas atspoguļojas arī ķermeņa stājā.
Kāpēc tieši šāds temats?
Kad biju pusaudze, skolā pārbaudīja stāju un pateica, ka man esot šķība mugura. Atceros, pēc tam klasē ienāca sporta skolotājs un skaļā balsī teica: Kristiānai jānāk uz koriģējošo vingrošanu! Toreiz jutu kaunu un vainas apziņu – tātad esmu nepareiza.
Strādājot skolā par medmāsu, mani ļoti ieinteresēja, kāpēc bērnam veidojas nepareiza stāja. Vai tiešām nepareizs muguras izliekums ir saistīts ar emocijām?
Stājas traucējumu iemesli ir dažādi, liela nozīme ir iedzimtībai, mazuļa attīstībai grūtniecības laikā, fiziskai un emocionālai attīstībai bērnībā. Bērns grib just, ka ir mīlēts un pieņemts tāds, kāds ir. Lai būtu labs saviem vecākiem, viņš emocijas apspiež un neizpauž, tas notiek ar ķermeni, ar muskuļiem. Cieš viss ķermenis, arī iekšējie orgāni.
Stājā saspringums pirmām kārtām redzams iegurņa, plecu daļas un krūšu kurvja muskulatūrā. Lai apspiestu kaunu un vainas sajūtu, nekustinām iegurni, lai aizturētu raudas, neelpojam… Pamazām ķermenis iemācās tam visam pielāgoties, taču kustībās un stājā paliek ierakstītas bērnībā apspiestās sāpīgās emocijas. Ķermeņa terapeits, Zīgmunda Freida laikabiedrs Vilhelms Raihs tās nodēvēja par ķermeņa bruņām.
