Vai to var dēvēt par terapiju? 0
Rolando Toro ir lūdzis tā nesaukt, jo, dzirdot šādu apzīmējumu, uzreiz šķiet – ahā, terapija, tātad sirgstošajam. Biodeja ir personību attīstoša metode, kas dziedinoši iedarbojas gan fiziski, gan dvēseliski. Māca dzīvot apzināti un no sirds. Ja mēģinām risinājumu izdomāt, atbildi rast smadzenēs, prātā, loģikā, rezultāts nekad neizdodas ar vieglumu un mīlestību. Mūsos ir daudz prāta bruņu, tās ir kā milzīgs Ķīnas mūris, kas neļauj tikt līdz instinktu un sajūtu līmenim.
Vai tad prāts un domāšana traucē?
Nē, prāts nav slikts. Vienīgi to nevajag padarīt prioritāru. Visumā, planētu sistēmā, centrs ir Saule, viss pārējais riņķo tai apkārt. Arī cilvēks ir šāda sistēma, un mūsu Saule, centrs ir sirds.
Sirds nepārtraukti pulsē visa mūža garumā, caur asiņu plūsmu katra ķermeņa šūna saņem dzīvībai svarīgas barības vielas un informāciju. Taču, lai sirds spētu darboties šādā režīmā, tai nepieciešams visa ķermeņa atbalsts – daudzveidīgas un harmoniskas kustības. Ja ķermenis ir hroniskā saspringumā, cieš gan sirds, gan viss organisms kopumā.
Biodejā iemācāmies ar ķermeni izpaust to, ko jūtam. Mūsdienu neirozinātne apliecina, ka tikai 20% dzīves spējam vadīt ar racionālo domāšanu jeb apziņu, kas atrodas smadzeņu garozā. Pārējos 80% vada zemapziņas procesi jeb mūsu smadzeņu senā daļa.
Katrā nodarbībā ar mūziku, deju un dalībnieku mijiedarbību var saņemt tik daudz jaunu sajūtu un informācijas, ko ar prātu nemaz nevar apjaust. Tādēļ pēc nodarbības netiek pārspriests, ko katrs piedzīvojis un jutis. Tā ir būtiska atšķirība no deju un kustību terapijas, kur ikreiz vajag analizēt saņemto pieredzi.
Esi ieguvusi veselības aprūpes maģistra grādu, studējot deju un kustību terapiju Rīgas Stradiņa universitātē, pirms tam strādājusi par medicīnas māsu, apguvusi rokdarbu mākslu. Tāds neparasts ceļš.
Bērnībā man bija sapnis – palīdzēt citiem. Mazotnē rūpējos par visiem dzīvnieciņiem, vecvecāku dārzā taisīju klaiņojošiem kaķīšiem ziemas mājas, lai viņi būtu siltumā un paēduši. Katram bērnam būtu jāizaug saistībā ar dabu un jāapgūst šī valoda, jo arī ķermenis tajā runā. Ja būsi skaļš, ātri kustēsies, kaķis aizbēgs, putniņš aizspurgs. Bite iedzels, ja gribēsi satvert plaukstā. Taurenīti vari apskatīt vien tad, ja pieej tam klāt lēnām un jutīgi.
Vai esi lauku meitene?
Cik sevi atceros, vienmēr esmu jutusies kā dabas bērns. Bērnībā man bija daudz māju. Kamēr tētis un mamma studēja, augu pie vecmāmiņas Čiekurkalnā. Kad vecāki beidza studijas un saņēma nosūtījumu darbā, kļuvu par Talsu meiteni. Kad man bija pieci gadi, vecāki izšķīrās un mani aizveda dzīvot pie otras vecmāmiņas Jūrmalā, Mellužos. Tur atkal bija daudz dabas un klāt nāca brīvība – dārzs, mežs, upe, jūra. Brīnišķīga iespēja bērnam, lai mācītos dzīvi.
Kad mamma apprecējās otrreiz, nokļuvu pašā Rīgas centrā un milzīgā skolā, kur jutos ļoti vientuļa. Pēc dažiem gadiem dzīve mainījās vēlreiz – traģiskā nāvē gāja bojā manas mammas māsa un viņas vīrs. Sākām dzīvot Jūrmalā, nokļuvu Majoru astoņgadīgajā skolā. Par šo laiku man ir daudz siltu atmiņu.
Pēc astotās klases beigšanas vecmāmiņa ieteica mācīties par bērnu māsu, stāties medicīnas skolā. Astoņpadsmit gadu vecumā jau biju absolvente ar sarkano diplomu! Gribēju stāties Medicīnas institūtā. Tolaik visi absolventi saņēma norīkojumu darbam. Mani nosūtīja strādāt Bērnu slimnīcas reanimācijas nodaļā. Tolaik šajā nodaļā kā students strādāja arī dakteris Pēteris Kļava. Man, tāpat kā viņam, sastapšanās ar nāvi aci pret aci izraisīja bezgalīgi daudz jautājumu par dzīves jēgu. Tavās rokās zūd bērna dzīvība, un neko nevari palīdzēt… To grūti izturēt. Pārgāju strādāt uz gastroenteroloģijas nodaļu, bet pēc gada iestājos nevis Medicīnas institūtā, bet Lietišķās mākslas vidusskolas rokdarbu nodaļā.
