Dejot ar prieku un lepnumu . Saruna ar Agri Daņiļevičs 0
Dulli un netradicionāli domājot, tomēr var atļauties respektēt tautas deju senos kanonus, ko mums atstājuši mantojumā senči, saka pazīstamais horeogrāfs Agris Daņiļevičs. Pavisam drīz, 9. maijā, VEF Kultūras pilī spilgtākie mirkļi no viņa ilggadējā veikuma tautas deju jomā būs baudāmi vienkopus Agra Daņiļeviča atskaites koncertā.
Šī vasara pašmāju pieprasītākajam horeogrāfam Agrim Daņiļevičam ir darba pārpilna – viņa veidotos deju rakstus redzēsim vairākos apjomīgos uzvedumos un koncertos, no kuriem liela daļa iekļauti “Rīga 2014” programmā. Kopā ar horeogrāfiem Jāni Purviņu un Jāni Ērgli, kā arī Latvijas labākajiem deju kolektīvu 2500 dalībniekiem, jauniešu kori, folkloras kopām un solistiem top deju lieluzveduma “Lec, saulīte” raksti, ko redzēsim 21. un 22. jūnijā, Mežaparka Lielajā estrādē.
Horeogrāfs joko, ka iznākšot pat būt vairākās vietās vienlaikus. Nacionālajā operā 21. un 22. jūnijā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Zviedrijas diriģentu Kristianu Lindbergu un Norvēģijas režisori Sigridu Stremu Reibo notiks projekts “Mūzika, deja, piedzīvojums!” kurā iesaistīti bērni, kas saskārušies ar dzīves grūtībām ģimenēs, un riska grupas bērni. “Horeogrāfiju šiem bērniem veidojam kopā ar “Dzirnu” pedagogiem. Man gribētos pateikt lielu paldies saviem asistentiem – deju skolotājiem Jeļenai Jekimovai un Kristapam Ceļmalniekam, Kārlim Božam un Līgai Kavacei, bez kuriem īstenot manus darbus nebūtu iespējams. Man pašlaik ir privileģēta pozīcija noteikt galvenos virzienus, kuros jāstrādā, un viņi tālāk lieliski īsteno manas ieceres – cepuri nost šo cilvēku priekšā!”
Līdztekus top horeogrāfija arī jūlijā gaidāmās Vispasaules koru olimpiādes atklāšanai, kopā ar simfonisko orķestri un grupu “Elektrofolk” dejos “Daiļrade”, “Vektors” un “Rotaļa”. “Nākamajā dienā ir 53 minūšu horeogrāfija deju grupas “Dzirnas” uzvedumam – komponista Karla Dženkinsa “Adiemus”. Savukārt 13. jūlijā Pasaules koru olimpiādes koru lielkoncertā Mežaparka Lielajā estrādē jāveido kustību partitūra koru tūkstošiem un simts dejotājiem.
Nesen atzīmējis 50. jubileju, kam par godu Latviju tikko apceļoja Agra Daņiļeviča dibinātās deju grupas “Dzirnas” izklaidējoša rakstura jubilejas izrāde “Barčiks”, Agris jau gatavojas nākamo ieceru īstenošanai – šoreiz kārta pienākusi viņa veidotajām tautas dejām. Īpašs iemesls “atskaites” koncertam nemaz neesot vajadzīgs, ja ir sakrājies labi daudz padarītā, smej Agris. “Man šķiet, ir iznācis sacerēt gana daudz labu deju. Reizē ir redzēts ārkārtīgi daudz no jauno latviešu horeogrāfu veikuma, uz kuru izpratni par to, kas ir laba deja, bieži skatos diezgan kritiski. Man nepatīk analizēt un kritizēt – drīzāk pats atrodu labu mūziku un pats izveidoju deju. Ar šo koncertu gribu parādīt, kāda ir mana izpratne par to, kas ir labs dažādos stilistiskos meklējumos. Nesaku, ka visiem tas ir jāpieņem, taču tāda ir mana izpratne.”
Pirmā horeogrāfija tautas dejai veidota jau 17 gadu vecumā, toreizējās Konservatorijas pirmajā kursā, “Čumuriņš” bija deja trīs pāriem, un toreiz to izdejojuši kursabiedri. “Kaut kā jau tolaik sapratu, ka tautas dejas – tas ir forši.” Kopš tā laika ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem veidotas tautas deju horeogrāfijas gan atsevišķām dejām, gan vērienīgiem deju uzvedumiem.
Agris atzīst, pret tautas deju likumiem un jaunrades samēru viņa veidotajās dejās viņš vienmēr ir izturējies brīvi. “Būs grūti atrast manās dejās polku, palēcienus vai galopu. Tradīcijas un jaunrades proporcija varētu būt apmēram desmit pret deviņdesmit,” pasmaida horeogrāfs. Viņš atzīst, ka liels pārsvars ir jaunradītiem soļiem, kustībām. “Protams, kājas ir tikai divas, un tās ir jāliek viena aiz otras. Tomēr ir viens princips, pie kura turos, – tā ir tradicionālās latviešu tautas dejas gramatika, kurā kustību sākam ar labo kāju, griežamies vispirms pa labi un tikai tad pa kreisi, kā kādreiz mācīja skolotājs Harijs Sūna. Es mēģinu respektēt Maestro. Līdz ar to neesmu dzirdējis sūdzības no dejotājiem, ka mani numuri būtu nedejiski un neorganiski. Varbūt no malas izskatās sarežģīti, bet, kad tos sāk dejot, viss izrādās daudz vienkāršāk. Horeogrāfs pats zaudē, ja rada numuru, kurš nav dejisks. Negribu nevienu kritizēt, taču šajā koncertā gribu parādīt, ka, dulli un netradicionāli domājot, var tomēr atļauties respektēt tautas deju senos kanonus, ko mums atstājuši mantojumā senči.”
Agris Daņiļevičs nule apstiprināts nākamo Skolēnu dziesmu un deju svētku radošajā grupā. Viņš priecājas, ka nākamajos svētkos dejotāju pozīcija ir vienīgā, kas ir pieaugusi skaitā. “Koristu, muzikantu skaits ir samazinājies, bet dejotāju ir par trim tūkstošiem vairāk nekā iepriekš! Latvijā tik daudzi vēlas dejot tautas dejas, un tas ir ārkārtējs fenomens. Man šķiet, tautas deja ir ārkārtīgi skaists kompromiss starp profesionālu dejošanu un pašdarbību. Latvijā tautas dejošana ir augstā līmenī salīdzinājumā ar kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem – pēdējiem pat ir grūti sapulcināt dejotājus deju svētkiem, bet mums – konkurss. Esam ļoti privileģētā stāvoklī. Ir prieks skatīties, ka puiši un meitenes, kas dejo, ne tikai priecājas par to, ko dara, bet arī lepojas ar to. Man šķiet, šis lepnums tiek nests līdzi un kaut kādā veidā iepotēts jaunajai paaudzei. Varu teikt tikai to, ka puišiem būtu jānāk dancot, jo jauniešiem katru dienu vajadzētu būt fiziskai slodzei – vai tas būtu sports vai dejošana. Dejošana ir ārkārtīgi labs pamats, lai labi justos. Vēl jo vairāk, ja tas notiek kopā ar skaistām meitenēm, labā kompānijā. Mana pieredze rāda, ka vislabākie sportisti ir arī dejotāji. Savulaik, kad strādāju Krimuldas vidusskolā, mani dejotāji puiši pārgāja uz volejbolu – es, protams, priecīgs par to nebiju, taču viņiem uzvara sekoja viena aiz otras. Šobrīd mans dēls skaisti savieno kalnu slēpošanu ar dejošanu, un viņam kalnu slēpošanā sokas labāk nekā savulaik man.”
Arī Agra Daņiļeviča atskaites koncerta dejotāju skaits būs jo kupls – piedalīsies gan deju grupa “Dzirnas”, gan “Dzirnu senči”, “Greizie rati”, “Katvari”, “Vektors”, “Vizbulīte”, “Ritenītis”, “Lielupe” un “Zelta sietiņš”. Horeogrāfs sola koncertu gana raibu – būs dejas no dažādām izrādēm dažādā stilistikā – gan fragments no izrādes “Spēlēju dancoju”, ko dejoja “Zelta sietiņš”, gan numuri no izrādes “No Zobena saule lēca” – dejas tautiskā garā kopš 1963. gada. Jāpiebilst, ka visas deju horeogrāfijas, izņemot pašas jaunākās, ir bijušas jaunatnes un bērnu deju konkursu pirmajā trijniekā.
“Laikam esmu padomju laika produkts,” smejas Agris, skaidrojot atskaites koncerta nosaukuma izvēli. “Savulaik katram kolektīvam, tautas deju ansamblim bija gada atskaites koncerts, kur nāca radi, draugi un paziņas, zāles parasti bija pilnas. Tagad par tādu nosaukumu mēs tikai pasmaidām – mūsdienās tas skan mazliet komiski, tomēr reizē ir visaptverošs. Man šķita, ka dejas, ko esmu veidojis, ir gana interesantas, lai tās parādītu vienkopus.”
