Dejošana ir tilts uz latvietību 0
“”Daugaviņa” kopš 1990. gada ir piedalījusies jau piecos Dziesmu un deju svētkos Latvijā, un tas mums katru reizi ir bijis milzīgi liels piedzīvojums un arī pārdzīvojums,” atminas kopas vadītāja Selga Apse. Nākamgad valsts simtgades svētkos “Daugaviņas” dejotāju vidū būs arī Kristiāna Grīnberga un Lara Ramane, kuras abas dzīvo nevis Kanādā, bet ASV un tāpēc uz mēģinājumiem tiek reti.
Lara Ramane dzīvo Nešvilā, kas atrodas 1200 km no Toronto, Garezera vasaras vidusskolā viņa iepazinusies ar Selgas Apses bērniem. Tā kā Larai ļoti patīk dejot, bet Nešvilā ir ļoti maz latviešu un nav deju kolektīva, viņa iestājusies “Daugaviņā”. Savukārt Kristiāna iesaistījās deju grupā laikā, kad studēja Toronto. Viņa teic: “Man laimējās, ka izvēlētā skola bija pilsētā, kur ir daudz latviešu un notiek latviskas aktivitātes. Dažas draudzenes no vasaras vidusskolas bija jau vairākus gadus dejojušas “Daugaviņā”. Viņas mani mudināja un iedrošināja piedalīties mēģinājumos.”
Deju nometnē un pie datora
Tagad Kristiāna ir atgriezusies Bostonā, lai pabeigtu studijas tuvāk mājām un ietaupītu naudu, jo Toronto nav lēta dzīvošana. Viņa dienā strādā, bet vakaros studē Hārvardā. Septembra beigās jauniete lidoja no Bostonas uz Toronto, lai nedēļas nogalē piedalītos “Daugaviņas” dejotāju nometnē. Kristiāna atminas: “Mēģinājumi notika piektdienas vakarā, visu sestdienu, kā arī visu svētdienas rītu, kopā aptuveni divpadsmit stundas. Tie ir vienīgie mēģinājumi, uz kuriem šajā sezonā pagaidām esmu tikusi.”
Uz jautājumu, kā Selgai izdodas uzturēt kopu labā līmenī, ja Kristiāna un Lara uz mēģinājumiem tiek reti, “Daugaviņas” vadītāja atbild, ka meitenes pašas trenējas mājās: “Kristiāna divu gadu laikā, kad studēja Toronto, neizlaida nevienu mēģinājumu! Viņa ir ļoti spējīga, labi ietrenēta dejotāja. Labi zina repertuāru un mājās dejo līdzi, skatoties ierakstus, trenējot soļus, atceroties secību utt. Turklāt svētkos es viņu lieku dejot kopā ar vienu no spējīgākajiem puišiem.”
Kristiāna bilst, ka dejas, ko citi apgūst mēģinājumos, pati parasti cenšas mācīties neklātienē ar “YouTube” ierakstiem. Gan atzīstot, ka mācīšanās pie datora nav salīdzināma ar to, kāda rit kopā ar Selgu un pārējiem dejotājiem, tāpēc cer nākamajos mēnešos vēlreiz piedalīties mēģinājumos klātienē.
Jo sarežģītākas, jo mīļākas
Kristiānai patīk jaundejas, tās viņai šķiet interesantākas, jo nav tik bieži redzētas un parasti ir arī sarežģītākas. “Tradicionālās dejas noteikti ir jāpazīst, no tām izveidojušās vairākas iemīlētas dejas. Un vecmāmiņām visvairāk patīk pazīstamās tradicionālās dejas,” saka Kristiāna. “Bet mēs, “Daugaviņas” dejotāji, visvairāk esam sajūsmināti par ātrām un aktīvām jaundejām.” “Nerejati ciema suņi”, “Kam ir gaiss”, “Vanags un irbe rotājās”, “Saule brida”, “Aiz upeites” un “Saules meitas vedības” ir dažas no dejām, kas Kristiānai patīk vislabāk, kuras viņa pati ir dejojusi vai arī redzējusi koncertos jeb uzvedumos.
Selga Apse uzsver, ka cenšas savos dejotājos attīstīt cieņu pret latviešu deju, mācot gan “mantojuma” dejas, gan arī jaunas horeogrāfijas un liekot pie sirds, cik svarīgi nodejot tās precīzi, korekti un ar izjūtu. “”Daugaviņas” dalībnieki vienmēr grib mācīties ko jaunu, apgūt jaunas soļu kombinācijas un kustības un arvien vēlas nodejot labi un skaisti. Es aicinu ciemos meistarus no Latvijas, lai viņi darbotos tieši ar mums, jo, protams, daudz vairāk var iemācīties, kad ir vairāki skolotāji ar dažādu pieredzi.”
Kristiāna pie dzīves skaistākajiem brīžiem, kas saistās ar “Daugaviņu”, piemin arī tos, kuros varējusi uzzināt, kāda dziļāka doma ir pamatā kādai dejai. Ko tā nozīmē horeogrāfam, un kādas emocijas viņš cer likt skatītājiem izjust. “Šāds brīdis bija pagājušajā deju nometnē – Jānis Purviņš nolasīja aizkustinošos vārdus, kurus teicēji lasīs lieluzveduma “Māras zeme” laikā,” atminas dancotāja. “Tas patiešām mums visiem deva sajūsmas lādiņu, ko pievienojām gribai piedalīties nākamvasaras deju svētkos!”
“Esmu laimīga!”
Kristiānas tautastērps ir Bārtas tērps, kas mantots no mātes, kura to savukārt saņēmusi no savas mammas pirms daudziem gadiem. Jaunietei vismīļākā daļa no tautastērpa ir vainags, kas bijusi dāvana no vecvecākiem viņas latviešu skolas izlaidumā.
Šogad Kristiāna piedalījās Baltimoras Dziesmu svētkos, gan dejojot, gan dziedot, un viņa uzskata, ka no tiem būs skaistas atmiņas visam mūžam. Tomēr Latvijas Dziesmu svētki, viņasprāt, ir pilnīga cita lieta: “Nav viegli braukt uz Latviju tik bieži, cik vēlētos, tādēļ cenšos tikt vismaz Dziesmu svētku laikā. Nākamgad pošos kopā ar abiem vecākiem un abām māsām, un šie man būs otrie Dziesmu svētki Latvijā. Pirmā reize bija 2008. gadā, esmu dzirdējusi, ka Rīgā kopš tā laika daudz kas mainījies. Esmu tik laimīga, ka varēšu atgriezties!” Kristiāna vēlas, lai Latvijā dzīvojošie latvieši saprastu, ka ārzemju tautiešu dalība svētkos ir apliecinājums, ka diasporai rūp latviešu kultūra un pašapziņa: “Arī mēs cenšamies to kopt un uzturēt.”
Deju grupas vadītāja Selga Apse secinājusi, ka ļoti daudziem dejotājiem “Daugaviņa” ir vienīgais veids, kā iesaistīties latviešu sabiedrībā, un ārpus ģimenes – vienīgā saite ar Latviju un latviešu kulturu: “Dejošana “Daugaviņā” viņiem ir tilts uz latvietību.” Selga valsts simtgades svētkos aicināta būt virsvadītāja deju lieluzvedumā “Māras zeme” un par to ļoti priecājas: “Šādu godu un uzticību nemūžam nebiju gaidījusi, bet esmu ļoti laimīga un ceru izdarīt visu, cik vien labi spēšu!”
VIZĪTKARTE. Toronto “Daugavas vanagu” deju grupa “Daugaviņa”
* Dibināta 1971. gada martā. Edvīns Kalviņš, grupas dibinātājs, to vadīja līdz 1997. gadam un bija daudzu jaunrades deju autors. Tagad vadītāja ir Selga Apse.
* Grupā dejo jaunieši no 12 līdz 40 gadiem.
* Tā ir uzstājusies vairākos starptautiskos sarīkojumos, kā arī Dziesmu un deju svētkos ASV, Kanādā un Latvijā.
* Ik gadu jaunieši piedalās vairākos koncertos Latviešu centrā Toronto, Sidrabenē un citur.
