Dejojiet uz virves. Recenzija par Kristīnes Ulbergas jaunāko romānu “Zem kupola” 1
Autors: Solvita Lapiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Par Kristīnes Ulbergas jaunāko romānu “Zem kupola” nav viegli domāt, arī lasīt to nav viegli, jo tas kupols, kas apņem lasītāju, aizsit elpu un reizēm šķiet, ka izkļūt brīvībā nemaz nebūs iespējams.
Lasīju lēnām, pa gabaliņam, liku nost un sāku no jauna, un domāju, vai tas, ko piedzīvoju, ir katarse vai mokas, vai varbūt gan viens, gan otrs.
Kādā visai senā internetā atrodamā intervijā Kristīne Ulberga teic, ka “bērnu dzemdēšana un audzināšana pati par sevi ir ezoteriska prakse, ko mums, sievietēm, devis Dievs. Ne sūfiju dejas, ne meditācija netuvina Dievam vairāk”. Savukārt romāna “Zem kupola” varones no šīs Dievam tīkamās prakses atrodas gaismas gadu attālumā, neapturami ietekmējot visu iesaistīto cilvēku dzīvi. Grāmatas nosaukums ir gana ietilpīgs – no vienas puses, tas ir cirka kupols, pie kura griestiem pa virvi reiz staigājusi galvenās varones vecmāmiņa, kad pusaudžu vecumā aizmukusi līdzi ceļojošā cirka trupai, no otras – kupols, kas nolaidies pāri romānu varoņu dzīvei, neļaujot izkļūt svaigā gaisā.
Grāmatas varoņiem lielākoties nav vārdu – ir mātes, vecāsmātes, tēvi, viņu otrās sievas, kāda draudzene, vecs brūtgāns, dēls. Kā tādi arhetipiski tēli, kas sanākuši vienkopus, lai meklētu izeju no labirinta. Tiesa, ir Dollija – tāds vārds dots pusmūža sievietei ar skaistām krūtīm, kuras biogrāfiju nejaušības pēc raksta galvenā varone, taču pamazām abi tēli saplūst un kļūst par vienu, un nav vairs iespējams izsekot nedz varoņu identitātei, nedz notikumu hronoloģijai, bet arī tam nav lielas nozīmes, jo notikumi, atmiņas un stāsti klājas viens otram pāri, ieraujot lasītāju arvien skaudrākā un arī groteskākā stāstā.
Romāna varoņi dzīvo tādā burbulī (vai zem kupola, kā jums labāk tīk), par kuru nemaz negribas ļoti daudz uzzināt – tur ir bērni, kas pagalmā strīdas, kuru vecāki sodīs stiprāk; bērni, kuriem pamestie kaķi kļūst par vienīgo siltuma avotu, un vienlaikus – tādi, kas dzīvo treniņu cietsirdībā. Un tēvi, kuri dzer un pamet bērnus. Un dusmīgas, dzīvē vīlušās sievietes, kuras savukārt pašas nemīl ne vīriešus, ne no viņiem dzimušos bērnus. Tāds aplis. Gaismas un siltuma šajā pasaulē ir ļoti maz, un pat tad, kad izdodas kādu atblāzmu saskatīt, tā drīz vien pārvēršas savā pretmetā. Toties vientulības un visu veidu vardarbības ir pārpārēm, bet pāri visam – jautājums, vai iespējams izkļūt no sasodītā apļa, pa kuru riņķo varoņi, kas dzīvo, kā nu prot un kā nu sanāk, nesot sevī visas tās traumas, ko viņiem atstājuši tēvi, mātes, vecvecāki un pasaule. Turklāt nemaz nav zināms, vai visiem tik briesmīgi gribas tikt laukā, jo arī brīvība stiepj līdzi pati savas sāpes.
Par spīti nežēlībai, kas izlasāma vai katrā romāna lappusē, autorei izdevies noturēt savādu līdzsvaru, jo nereti aprakstītie notikumi ir reizē briesmīgi un absurdi, reizēm pat komiski, jo galu galā bez humora izjūtas cilvēkam klājas pavisam plāni. Vēstījums veidots tā, lai lasītājs uzreiz neiekristu melnajā sāpju bedrē līdz pašai apakšai, bet paliktu karājamies kaut kur pa vidu, cerot tomēr izglābties, un nedaudz groteskas te labi noder.
Valoda, kādā Kristīne Ulberga runā, ir pārsteidzoša – asa kā žilete, reizēm asprātīga un ļoti precīza, trāpot tieši pierē. Reizēm viņa runā metaforās, kas vienlaikus ir tēlainas, simboliskas un pavisam ikdienišķas.
Par romāna simbolisko un, iespējams, pat galveno varoni ir kļuvis kaķis. Pārējiem grāmatas varoņiem kaķi nepatīk, daži tos pat ienīst, bet viņi tik un tā apdzīvo ikvienu grāmatas nodaļu un piedalās visos notikumos. Kaķis ir klāt liktenīgos brīžos – uzlec uz gaisa akrobātes līdzsvara kārts un sabojā turpmāko dzīvi, slimnīcā kļūst par nāves vēstnesi, apsēžoties pie tās palātas durvīm, aiz kuras drīz kāds mirs, kaķus pamet un piegādā paciņā, ar kaķiem trenē pieķeršanos un viļas šajās spējās, kāds negribēts bērns noslīkst gluži kā kaķēns. Nabaga, nabaga kaķis – ko visu gadsimtu gaitā cilvēks ir piedēvējis šim neizprotamajam cilvēka pavadonim.
Kaķis ir pielūgts un celts svēto kārtā un mests sārtā kopā ar raganām. Savukārt Latvijā nupat jau kaķis patiešām ir kļuvis par simbolu cilvēka bezatbildībai, vienaldzībai un cietsirdībai – simtiem pamestu dzīvnieku meklē mājas un siltumu sociālo tīklu ziņās un skumji, bailīgi vai nikni noraugās no daudzdzīvokļu māju pagalmiem. Kaķus paņem, lai kliedētu vientulību, un izmet uz ielas, kad tie kļūst par apgrūtinājumu. Galvenā varone prāto, ka ar kaķiem ir vieglāk nekā ar bērniem, jo no kaķiem ir vieglāk tikt vaļā. Bet, tāpat kā romāna varoņi, kaķi ir izdzīvotāji, viņiem ir dumpinieka daba un deviņas dzīvības.
Un galu galā – kad grāmatas varone nolemj, ka suņi viņai tomēr patīk labāk, un spriež, ka jātiek vaļā no negribētā kaķa, tad viņas dēls, nolēmis nelaimīgo dzīvnieku izglābt, pasit kaķi padusē un dodas mājās. Tad jau tomēr visi apļi ir pārraujami un atdzimšana – iespējama.
