“Mani mākslīgas lietas tracina.” Saruna ar tautas deju ansambļa “Katvari” vadītāju Edžu Arumu 1
Tautas deju ansamblis “Katvari” EDŽUS ARUMA vadībā gatavojas saviem simtgades jubilejas koncertiem, kas notiks šonedēļ, 31. maijā, Limbažu kultūras namā un 1. jūnijā Limbažu estrādē, jo par pirmsākumiem uzskata 1919. gadu.
Toreiz Katvaru pagasta padomei izteikts priekšlikums “sarīkot Katvaru muižas telpās teātri ar deju un citiem priekšnesumiem ar noteikumu, ka ienākumi izlietojami priekš skolas izglītības mērķu veicināšanas, kā skolas bibliotēkai un citai labdarībai.”
TDA vairāk nekā 40 gadus ir vadījusi Taisa Aruma, kura vēl aizvien māca deju skolēniem studijā “Varavīksne”, tātad audzina nākamos dancotājus pieaugušo kolektīvam. Tā vadītājs kopš 2013. gada ir Taisas dēls Edžus Arums, pazīstams arī kā uzveduma “No zobena Saule lēca” idejas autors un producents. Edžu Arumu izvaicāju par ansambļa radītprieku un jubilejas iecerēm.
Par jums dejotāji teic: “Mūsu vadītājs ir īstais iemesls, kāpēc visi “Katvarus” pazīstat kā “Katvarus” un kāpēc mēs darām lielas un pasaulīgas lietas! Dejas izpratne, sajūta un maniere, kas kopta no pirmajiem soļiem, mūs iesaista vienotā dejas reliģijā.” Kā vērtējat savu komandu?
E. Arums: Man ir paveicies – ne reizi “Katvaros” nav bijis švaks sastāvs. Ar to nedomāju tehnisko varēšanu, bet vēlmi iesaistīties, izmēģināt vēl nepieredzēto, uzticēšanos vadītājam. Laikam tā ir bijusi panākumu atslēga visos laikos. Komanda ir izcila!
Droši vien kopjat arī māmiņas iedibinātās tradīcijas?
Ja būtu kāds rakstīts goda kodekss, šis princips tajā noteikti būtu ietverts. Varbūt labi, ka tas nav uzrakstīts, bet pārņemts no sirds sirdī. Tās nav tikai mammas, bet arī viņas līdzgaitnieku un skolotāju tradīcijas. Viens no viņiem ir bijis latviešu skatuviskās dejas dižgars Uldis Žagata.
“Katvariem” raksturīgs vidzemniecisks smagums jeb pamatīgums, deju solis ar gruntīgu dūšu.
“1/2 naftalīna” – neparasts nosaukums jubilejas koncertam…
Naftalīns tika atklāts 1819. gadā, tātad tam ir 200 gadu, mums – simt, tātad puse! Zemteksts ir arī tāds, ka jubilejas reizē ceļam augšā vecākus, daļēji aizmirstus gabalus.
Kā otra jubilejas sarīkojuma – laikmetīgās dejas uzveduma – tapšanā piesaistījāt itāļu horeogrāfu Markusu Cmolnigu?
Ar Markusu esam pazīstami ļoti sen. Viņš vairākus gadus dzīvojis Latvijā, bijis “Dzirnu” pedagogs un paralēli strādājis ar “Katvariem”. Tagad viņš strādā Vācijā, Austrijā, Itālijā par horeogrāfu un pedagogu.
Esam draugi, un, tiekoties ģimenes godos, Markusam pastāstīju par jubilejas iecerēm un to, ka man radusies doma izrādē iesaistīt pašus skatītājus. Vēlāk viņš piezvanīja un teica, ka šī ideja ļoti patikusi, un prātā šī horeogrāfija un izrāde jau top.
Teicu: “Brauc šurp un taisi augšā!” Dejotāji ir ļoti priecīgi, jo tas būs jauns piedzīvojums. Daļa skatītāju sēdēs nevis koncerta, bet biroja krēslos, kam ir ritentiņi, līdz ar to viņi būs mobili, pat nepieceļoties no krēsla. Dejotāju uzdevums būs ik pa brīdim mainīt skatītāja vietu zālē, lai viņš deju redz no dažādiem skatpunktiem – no laukuma vidus, pašas skatuves, tālienes un tuvumā, arī atrodoties centrā.
Mēs kā skatuviskās tautas deju dejotāji nepretendējam uz izcili perfektu, izkoptu mūsdienu dejas soli, bet šis ir mēģinājums apgūt citādu ķermeņa valodu.
Kā laikmetīgās dejas ikona vispirms nāk prātā Pīna Bauša.
Jā. Un Latvijā tāda noteikti ir Olga Žitluhina.
Kā Eiropas bagātās valstīs strādājošam horeogrāfam spējat atbilstīgi samaksāt?
Jubilejas gadā saņemam labu atbalstu no Limbažu novada domes, turklāt iepriekš esam veikuši nelielu uzkrājumu.
Vai skatītājiem jābrauc uz Limbažiem? Uz Rīgu šīs izrādes nevedīsit?
Grūti pateikt. Mums ir bijuši iepriekšēji projekti, par ko domājām – nevedīsim nekad un nekur, taču beigās izaudzis vērienīgs notikums.
Tas bija “No zobena Saule lēca”?
Jā, pirms desmit gadiem tas radās šāda paša iemesla dēļ – apgūt kaut ko jaunu paralēli tradicionālajai skatuves tautas dejai. Pagāja gadi, un tieši ar šo mūsu – savulaik netradicionālo – sākās Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētku programma “Māras zeme”. Par to ļoti priecājamies.
Kādus mērķus esat izvirzījuši turpmāk?
Par savu misiju uzskatām atvērties tam skatītājam, kurš ikdienā nav amatiermākslas cienītājs.
Mums tas ir izdevies. Cenšamies šo dejas žanru publiski pozicionēt interesantāku, atrast jaunas formas, kā uzrunāt skatītāju, un priekšnesumu veidot saistošāku plašākai sabiedrībai.
Kā jūtat skatītāju atsaucību?
Skatītājs ir prasīgs. Taču neatceros gadījumu, kad mums koncertā nebūtu bijusi pilna zāle. Tā laikam ir pati lielākā balva no skatītājiem – ja nāk, viņiem ir mērķis ko gūt, un, ja nāk atkārtoti, tas nozīmē, ka neesam pievīluši.
Kādi iespaidi bija Latvijas simtgades Deju svētkos, citus kolektīvus vērojot? Varbūt tam neatlika laika?
Manuprāt, tie bija labākie svētki, kādus esam piedzīvojuši. Citās reizēs bija nepārdomāts laika grafiks. Piemēram, ja bija jāpiedalās programmās Daugavas stadionā, Mežaparkā, Ķīpsalā, vēl šur tur kādās mazākās norisēs, dienas pagāja lielā skriešanā, un bieži vien uz visiem mēģinājumiem nevarēja pagūt, koncertos bija jāpiedalās daļēji sagatavotam.
Turpretī pagājšgad, neraugoties uz lielo slodzi, organizatoriem bija izdevies sakārtot grafiku, lai dejotājs vai korists vai cits dalībnieks varētu pagūt visu izdarīt, arī atpūsties un baudīt citu koncertus, amatierteātru, folkloras ansambļu priekšnesumus, apskatīt izstādes.
Izbaudījām svētkus un jutāmies svarīgi un vajadzīgi Dziesmu un deju svētku procesam.
Cik cerīgi raugāties uz svētku nākotni? Cik liela interese dejot tautas dejas, ieguldot mēģinājumos pamatīgu darbu, ir skolēniem?
Tas atkarīgs no daudz kā, svarīga loma ir izglītības sistēmas kompetencei. Ļoti liela nozīme arī konkrētas vienības vadītājam – deju skolotājam, kora diriģentam –, vai viņš var ar savu harismu konkurēt ar citiem vilinājumiem. Jo tas, kurš dejo, arī dzied, spēlē basketbolu, teātri, airē u. c., bet tas, kurš nav aktīvs, nedara neko. Tātad – man jākonkurē arī ar futbola treniņu, nenoliekot to zemāk. Vēlu saviem kolēģiem būt pietiekami spēcīgiem, lai pulcinātu un turētu sev apkārt jauniešus.
Jums ir starptautisku festivālu pieredze. Kā tautas deja un laikmetīgā deja sadzīvo un attīstās pasaulē?
Tādas skatuviskās tautas dejas, kādas ir bijušās Padomju Savienības robežās – ar īpašu māksliniecisko noformējumu –, pasaulē nav daudz. Pārsvarā ir etnogrāfiskā deja – rotaļdejas, pāru dejas, kadriļas, populārais pankūkdancis, garais dancis utt. Savukārt, tiekoties festivālos ar bijušās savienības kolektīviem, redzam skatuviskus priekšnesumus, kam ir vairāk mākslinieciska nekā rituāla vai izklaides vērtība.
Pēdējā laikā meklējam nevis parastos festivālus, kādu Eiropā ļoti daudz, bet gan festivālus ar konkursiem, jo gribam ne tikai labi pavadīt laiku, bet arī augt savā meistarībā. Nākamgad ceram tikt uz augsta līmeņa festivālu Sicīlijā.
Atceros, kā Austris Grasis vērtēja, ka padomju okupācijas laikos ir nodarīts pāri latviešu tautas dejai. Viņš kritizēja, ka dejo ar pārlieku nostieptiem pirkstgaliem, pārspīlēti plati smaidot utt.
Ļoti cienu Graša kungu un viņa viedokli. Jā, skatuviskā deja prasa citu māksliniecisko vērtību un varēšanu.
Izņemot mūziku, tērpus un dažus soļus, tai ir maz sakara ar etnogrāfisko deju.
Taču viena otrai netraucē, tieši pretēji, šie žanri viens otru papildina. Ir danču klubi, folkloras kopas, kas dejo etnogrāfiskās dejas. Pats ar lielu prieku piedalos danču vakaros RTU ēkā, kur spēlē Ilga Reizniece, vai Rēzeknē, kur spēlē Sandra Stare, un arī mani dejotāji labprāt danco etnogrāfiskos dančus.
Platie smaidi, piekrītu, izskatās māksloti, bet dažiem ir tāds stils. Mani mākslīgas lietas tracina. Piemēram, ja vasarā, dejojot skatuves deju, meitenes atļaujas uzlikt galvā plastmasas ziedu vainadziņus…
Jaunus tērpus droši vien sagādājāt jau pērn uz Deju svētkiem?
Mums ir daļa jaunu tērpu, arī šobrīd vēl tiek šūti. Taču 70 procenti tērpu ir ļoti veci, vēl kolhoza laikos šūti un godam kalpo jau gadus 40. Tie ir tradīcijām atbilstoši, rūpīgi, ar cieņu glabāti, un varam droši vilkt blakus pavisam jauniem. Protams, ir saglabājušies arī tā laika izgudrojumi, ko vairs neizmantojam, – balti zābaki vai sarkanas kurpes, vai baltas hūtes vai pledi vīriešiem, kādi vispār latviešiem nav bijuši.
Kādas dejas jums pašam vislabāk patīk?
No deju autoriem kā pirmo izcelšu Agri Daņiļēviču, manuprāt, viņš vispareizāk izjūt latviešu mūziku un latviešu dejas elpu. Tuvs ir Jānis Ērglis.
No vecmeistaru horeogrāfijām vienmēr ar lielu prieku dejoju Ulda Žagatas dejas.
Varu vilkt paralēles starp Žagatu un Daņiļēviču, jo, skatoties, kādi savulaik Žagatam apkārt bijuši kolēģi, redzu, ka viņš ir izvēlējies stipri atšķirīgu dejas valodu nekā pārējie horeogrāfi.
Vai kādreiz saņemat aizrādījumus no māmiņas: “Tā gan nedari!” vai viņa vienmēr ir jūsu metodes atbalstījusi?
Paldies Dievam, mērķis mums saskan, tur domstarpību nav. Taču metodes ir radikāli atšķirīgas, un tur ik pa laikam jāpielāgojas un jāatrod kāds vidusceļš. Es nepretendēju būt pat uz pusi tik labs vadītājs kā mamma. Taču esmu kolektīva vadītājs, ideju ģenerators, un uz priekšu tiekam.
Tautas deju ansambļa “Katvari” vizītkarte
* Par saviem pirmsākumiem kolektīvs uzskata 1919. gadu. Sākotnēji tā kopā sanākšanas un mēģinājumu vieta bijusi Katvaru muiža, tikai 1991. gadā par ansambļa mājvietu kļuva Limbažu kultūras nams.
* No 1971. līdz 2011. gadam “Katvarus” vadījusi Taisa Aruma, viņa joprojām ir ansambļa goda virsvadītāja. No 2011. līdz 2013. gadam – Gunita Gulbe, kopš 2013. – Edžus Arums.
* Devīze: “Mīlam savu pilsētu un valsti, tāpēc aizvien meklējam radošus ceļus, kā tās godāt caur deju, latvisko kultūru.”
