Galja atceras, ka uz sliekšņa stāvējuši četri, dēlu ieskaitot, tomēr viņa redzējusi tikai vienu. Arī Ūle šo mirkli atceras ļoti labi: – Durvis mums atvēra meitene no fotogrāfijas. Ja es nezinātu, ka viņa ir Kevina māte, domātu, ka pusaudze. Kaut gan viņa ir tikai nedaudz jaunāka par mani. 0
Visu nakti Galja un Ūle runājuši par ledājiem, roņiem, valzirgiem un polārlāčiem, par to, kas abiem ir tuvs un dārgs. Šķirties bijis grūti. Tagad Ūle var pasmaidīt par tā brīža sajūtām: – Nespēju aiziet, taču arī palikt nedrīkstēju. Viņa bija precējusies ar veiksmīgu uzņēmēju, dzīvoja Manhetenā. Uz ko es varēju cerēt? Viņa taču nepametīs savu ierasto pasauli inuītu mednieka dēļ.
Vairākus gadus Galja un Ūle sarakstījās. Par to laiku Ūle teic: – Skatījos uz aisbergiem un jutu, ka pēkšņi man šajā ainavā kaut kā pietrūkst. Pietrūkst meitenes sarkanā lakatiņā.
Ziemeļi Galju valdzināja kopš mazām dienām, ilgu laiku viņa bija pavadījusi gan Krievijas, gan Kanādas Arktikā. Grenlande bija viņas sens sapnis. Kad visi seši bērni kļuva pieauguši un aizgāja katrs savā dzīvē, viņa nolēma atgriezties pie senās mīlestības – polārām lietām.
Pirms gadiem pieciem Galja man izstāstīja par projektu, kurā nolēmusi iesaistīties. Grenlandes pašos ziemeļos ir sala Ummanaka. Uz salas ir bērnunams, kur nonāk tie, no kuriem visi citi ir atteikušies. Nespēdami pretoties civilizācijas kārdinājumiem, viņi ir kļuvuši par narkomāniem vai zagļiem, bēguši no dažādām labošanas iestādēm, līdz nonākuši uz salas, no kuras aizbēgt nevar. Vietējās inuītu ģimenes pieņem šos bērnus kā savus. Viņi mīl nevis par algu, bet tāpēc, ka prot mīlēt. Ūle Jergens bērnunama audzēkņiem māca, kā aizjūgt suņus, darboties ar pajūgu, izdzīvot zem klajas debess, iegūt pārtiku. Visu to, kas inuītam ir jāzina. Skarbos apstākļos aktivizējas instinkti, kuri, dzīvojot pilsētā, nav bijuši nepieciešami. No šādām ekspedīcijām bērni atgriežas vairāk nobrieduši un laimīgi.
