“Veiksmes vilciens pieturēs tavā stacijā ne reizi vien.” Neparasts mīlasstāsts pēc 50 0
Jaunībā nemitīgi kreņķējos par katru garām palaisto iespēju. Tagad zinu, ka veiksmes vilciens tavā stacijā pieturēs vēl ne reizi vien. Neskumsti, ja šoreiz nepaguvi, galvenais – neej prom, paliec uz perona! Tā saka mana draudzene GALJA MORELLA, žurnāliste un fotogrāfe, kuras atziņu patiesumu apliecina pašas dzīve.
Viņa tika ieņemta Jūrmalā, piedzima un uzauga Maskavā, absolvēja savulaik prestižo Starptautisko attiecību institūtu, bija avīzes “Pravda” polārā korespondente, iemīlējās amerikāņu kara lidotājā, tika pasludināta par ārvalstu spiedzi, apprecējās, aizbrauca no Krievijas uz ASV, uzaudzināja tur divus savus un četrus vīra bērnus, līdz pēkšņi pameta bezbēdīgu dzīvi Manhetenā, lai Grenlandē fotografētu aisbergus. Ja pirms desmit gadiem kāds viņai būtu teicis, ka pienāks brīdis, kad vētra mazā laiviņā mētās viņu pa Ziemeļu Ledus okeānu un, lai izdzīvotu, viņai nāksies dzert siltas tikko nokauta roņa asinis, viņa tam nespētu noticēt. Gluži tāpat kā viņš – grenlandiešu polārpētnieks – nespētu noticēt, ka reiz pametīs ierasto ledus pasauli un nokļūs starp debesskrāpjiem. Kā liktenis saveda šos divus neparastos cilvēkus, kam abiem turklāt jau pāri piecdesmit?
Sākšu ar nelielu atkāpi. Ar Galju mēs esam bērnības draudzenes. Ik pa laikam mūsu ceļi krustojas, pašķiras, atkal krustojas, taču neatkarīgi no tā, cik dienas vai gadus neesam redzējušās, saruna turpinās, it kā nebūtu pārtrūkusi.
Kad bruka PSRS un viņas vīrs zinātnieks pārcēlās uz Parīzi, Galja palika Krievijā, viena ar diviem bērniem, jo viņai šķita, ka tieši tur ir perons, pie kura pieturēs viņas veiksmes vilciens. 1991. gadā kopā ar draugu polārpētnieku Dmitriju Šparo, pirmo cilvēku, kas uz slēpēm ir aizgājis līdz Ziemeļpolam, nolēma palīdzēt trim puišiem ar mugurkaula traumām īstenot sapni ratiņkrēslos veikt pārbraucienu no Vladivostokas līdz Pēterburgai. Krievu militārā transporta lidmašīnā, kas tika piešķirta projektam, lai tā dalībniekus un viņu inventāru, rīkotājus, sponsorus un ANO novērotājus aizvestu no Maskavas uz Vladivostoku, viņa iepazinās ar savu nākamo vīru – bijušo kara lidotāju, tagad uzņēmēju Stīvenu Morellu, vienu no projekta finansētājiem. Galja un Stīvens norunāja visu ceļu. Kad viņi nosēdās Vladivostokā, izrādījās, ka visiem jāpaliek lidmašīnā, jo neesot nokārtotas kaut kādas atļaujas, un viņiem bija vēl astoņas stundas, lai iepazītos un iemīlētos. Kā tobrīd šķita – uz mūžu.
Jau dzīvodama ar vienu kāju Amerikā, ar otru Krievijā, kur joprojām mita viņas māte, Galja 1996. gada ziemā izdomāja prezidenta Jeļcina priekšvēlēšanu kampaņas veiksmes formulu: miljoniem Krievijas pilsoņu tika izsūtītas vēstules, kurās katrs adresāts tika uzrunāts personiski, vārdā un tēvavārdā, kam sekoja vēstule – katrai vecuma un sociālajai grupai sava, bet zem tās – Borisa Jeļcina paraksts. To, ka parakstam šādās reizēs tiek izmantots zīmogs, lielākā daļa cilvēku nesaprata. Viņus aizkustināja attieksme. Vēlāk Galja man stāstīja, ka vēstuļu tekstos ielikusi sirdi un dvēseli, rakstījusi, it kā rakstītu savam vectēvam, brālim vai draudzenei. Pēc Jeļcina uzvaras žurnāls “Economist” publicēja pētījumu, kurā tika analizēta šo vēstuļu ietekme uz vēlēšanu rezultātu. Savukārt komunistu līderis Zjuganovs paziņoja, ka uzvaru viņa konkurentam nodrošinājusi ASV Centrālā Izlūkošanas pārvalde un tās aģente Galja Morella.
Pārcēlusies uz Ameriku pavisam, Galja baudīja dzīvi, audzinot divus savus un četrus vīra bērnus. Viņai patika iejusties mātes lomā, vadāt bērnus uz skolu, palīdzēt gatavot mājas darbus, īsāk sakot, darīt to, kam agrāk neatlika laika. Šķita, ka viņas miera ostā nekāds piedzīvojumu vējš nav gaidāms.
Viss sākās 2006. gadā, kad Dmitrijs Šparo, tas pats, kurš savulaik iepazīstināja Galju ar Stīvenu, paziņoja, ka balets, ar ko nodarbojas viņas jaunākais dēls Kevins, protams, ir laba lieta, tomēr puikam, lai kļūtu par īstu vīru, ar to varētu būt par maz. Dmitrija draugs, slavenais grenlandiešu polārpētnieks Ūle Jergens-Hammekens, kura vārdā ir nosaukta planētas vistālākā ziemeļu virsotne, meklē palīgu, kas varētu kopā ar viņu un vēl diviem pētniekiem doties ekspedīcijā cauri Beringa jūras šaurumam uz Čukotku. Ūlem ir vajadzīgs tulks un sagādnieks, kas runā ne vien angliski, bet arī krieviski. Piecpadsmitgadīgais Kevins bija sajūsmā, Galja arī. Neviens no viņiem tobrīd pat nenojauta, cik ļoti šis lēmums iespaidos ne vien Kevina, bet arī Galjas dzīvi.
Kad pirms gada iepazinos ar Ūli Jergenu, juristu pēc izglītības, pedagogu un polārpētnieku pēc aicinājuma un izpausmēm, vēlējos uzzināt viņa stāstu par to, kā viņš iepazinās ar manu draudzeni. Ekspedīcijas laikā Ūle reiz nejauši ieraudzījis Kevina piezīmju grāmatiņā fotogrāfiju ar meiteni sarkanā lakatiņā. Kas viņa ir, jautājis Ūle. Mana mamma, atbildējis Kevins.
Kad ekspedīcija bija galā, tās dalībnieki no Čukotkas atlidoja uz Maskavu, lai no turienes dotos – vieni uz Ņujorku, otri uz Kopenhāgenu. Arī Galja tobrīd bija atlidojusi uz Maskavu apraudzīt māti. Kevins dega nepacietībā iepazīstināt viņu ar saviem jaunajiem draugiem.
