“Dejas spēks caur latvju zīmēm!” Saruna ar horeogrāfi Dagmāru Bārbali 0
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas kultūra piedzīvojusi unikālu notikumu latviešu skatuviskās tautas dejas vēsturē – multimediālu dejas izrādi “Latvju zīmēs rotāties”. Arī izrādes norises vieta ir kas līdz šim nepieredzēts – lielākais ekrāns Baltijā “Forum Cinema Isenses” zālē, kas aprīkota ar jaudīgāko “Dolby Atmos” skaņu sistēmu Ziemeļeiropā. Izrāde veidota tieši šai zālei un ekrānam. Idejas autore un horeogrāfe – Dagmāra Bārbale, kuras vadītais tautas deju ansamblis “Vektors” ir pašu spicāko vidū.
…Kamēr konkurēsit ar “Zirnekļa cilvēku”, tikmēr rādīsim, aizkulisēs kino “Forum Cinema” pārstāvji teikuši izrādes “Latvju zīmēs rotāties” radošajai komandai, kad paredzētais filmas demonstrēšanas laiks bija pagarināts jau divas reizes un ilga gandrīz divus mēnešus. Ierastā stadiona vai skatuves vietā 600 dejotāji no 17 Latvijas A grupas ansambļiem apvienoti digitālā vidē. Filmējot katru no dejotājiem atsevišķi un izkārtojot latvju rakstos, saplūdināta tehnoloģija ar tradīciju, deju raksti ar animācijām un video montāžas iespējām.
Vēl pirms pāris nedēļām uz “Forum Cinema” ēkas fasādes blakus labi zināmiem ārzemju kases grāvējiem atradās šīs latviešu multimediālās izrādes afiša. Un, visticamāk, pirms valsts svētkiem maijā to atkal tur redzēsim.
Ar Dagmāru Bārbali tiekamies briesmīgā laikā, kad visa pasaule cenšas palīdzēt Ukrainai, kurā iebrukusi Krievija.
Ja kādam bijušas šaubas par Latvijas vērtību – Dziesmu un deju svētku izdzīvošanu, tad šī vērienīgā izrāde pilnībā parāda, cik nenovērtēts ir mūsu cilvēku spīts un izdomas bagātība… Par tautas stipro garu varējām pārliecināties arī nupat. Jau otrajā kara dienā, 25. februārī, laukumā pie Rīgas Kongresu nama Latvijas Dziesmu un deju svētku kustības dalībnieki un mūziķi vienojās koncertā “Ukrainas brīvībai”.
Ukrainā notiekošais ir ārkārtīga traģēdija. Šajā Krievijas bezkaunīgi izraisītajā karā, kur Putina lidmašīnas bombardē pat dzīvojamos kvartālus, skolas un slimnīcas, nogalina un par ķīlniekiem padara civiliedzīvotājus, vairums no mums kopā ar ukraiņiem var būt lielākoties emocionāli … Mēs, skatuviskās tautas dejas dejotāji, esam savā vidē vākuši naudu un ziedojuši to kara plosītajai varonīgajai ukraiņu tautai. Tas ir mūsu atbalsts ukraiņiem. Ukrainā notiekošais šķiet tik neiedomājami divdesmit pirmajā gadsimtā.
Un liek domāt kā par mūsu tradīcijām, demokrātiskajām vērtībām, – arī tās šobrīd aizstāv ukraiņi –, dzīvi un dzīvību vispār.
Tāpēc ir svarīgi Ukrainu atbalstīt, nekrītot panikā, bet ar skaidru galvu un gara spēku darīt savu darbu, kas mums katram sniedz pamatu zem kājām un iespēju palīdzēt citiem.
Ja Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki būtu norisinājušies, kā ierasts Daugavas stadionā, mēs redzētu piecas jaunas Dagmāras Bārbales horeogrāfijas jeb dejas. Bet notika tā, kā notika. Iestājās attālinātais zūma laikmets.
Jā, zūmā dejoja gan skolēni, gan mana “Vektora” dalībnieki. Taču zūma taisnstūra ekrāniņos nevar padejot vienādi, kādam kaut kas uzķeras, pārlec skaņa, nu drausmīgi! Bet, kad piecas stundas diendienā uz to skaties, kaut kas pēkšņi saslēdzās – o, es taču ar to kaut ko varu izdarīt! Un pienāca mirklis, kad sapratu – uz ekrāna izkārtoti cilvēki cits zem cita vai cits citam blakus var veidot ne tikai strīpiņas un diagonāles, bet sarežģītas zīmes!
Filma atgādina krāšņas gleznas, Rozes Stiebras animācijas filmas, kur zīmētā vietā dzīvi cilvēki, dejotāji, brīžiem šķiet – lūkojies krāšņā gobelēnā ar latvju zīmēm, kuras it kā atdzīvojas pa dzīparam vien… Kuras latvju zīmes, Dagmāra, jūsu veidotajā izrādē var saskatīt?
Ausekli, Pērkona zīmi, Jumi, Saules, Mēness, Jāņu zīmi… Ejot cauri Valda Celma grāmatai “Latvju raksts un zīme”, centāmies aptvert, kādas zīmes latviešiem īsti ir. Bet, protams, pilnīgi visas izrādē ieraudzīt nevarēs, taču, šķiet, gana daudz izdevies iedzīvināt, apdejot un izdejot.
Kā nonācāt pie latvju zīmēm ekrānā?
Strādājot skatuviskās dejas lauciņā, roku rokā dzīvojam ar latvju zīmēm! Vai katrā dejā ir kāda no tām. Kad uz skatuves dejojam mazākā lokā, veidojam apli, ko varētu traktēt kā Saules zīmi, tikpat bieži arī Dieva zīmi. Kad ejam uz lielā laukuma, daudz tiek veidoti Austras koki, Māras līkloči. Tāpēc, kad radās ideja dejotājus pulcēt digitāli, pat nebija divu domu – filmā jābūt latvju zīmēm, tām, par kurām dejojam, kurās dejojam, kurās dzīvojam un ar kurām esam sazobē.
Bet kā ar šo sazobi mūsdienās ārpus deju laukuma? Vai dzīvē latvju zīmēm nav vienīgi muzejiska vērtība?
Gluži otrādi! Daudzi uzskata, ka mūsdienās latvju zīmes tiek izmantotas tik daudz un visur – gan visdažādākajos suvenīros, gan citur, ka tas jau kļūst banāli. Bet man šķiet, tā patiesība ir pa vidu. Latvju zīmes katrs var traktēt pa savam. Ja jūtu, ka vajag ap kleitu apsiet tautisku jostu vai valkāt mēteli ar latviešu ornamentu uz apkaklītes, nav jāmeklē izskaidrojums, kāpēc to daru, jo mēs ar šīm zīmēm esam saistīti savā zemapziņā. Ir lietas, ko jūtam intuitīvi. Ja tā vai cita zīme tevi saista – tā ir tavējā! Varbūt arī tāpēc izrāde tik ļoti uzrunā dejotājus un skatītājus, ka no tās tik daudz ko varam paņemt sev.
Izrādes muzikālo daļu veidojis komponists Mārtiņš Miļevskis, spēlē bungu un dūdu grupa “Auļi”, vokālos aranžējumus veidojusi Laura Leontjeva. Kā satikāties ar Mārtiņu?
Pirms apmēram astoņiem gadiem viņš sāka spēlēt “Auļos”, bet caur “Auļu” projektiem mans vīrs Kaspars Bārbals pamanīja, ka bundzinieks Mārtiņš Miļevskis arī fantastiski komponē. Iepriekšējā sadarbība mums bija Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, kur arī Mārtiņš aranžēja un komponēja. Bija riktīgi forši! Arī šajā izrādē nebija tā, ka es iedotu uzdevumu un saņemtu gatavu mūziku, nē, tika veidoti melnraksti, kur kopā skatījāmies, ko vajadzētu mainīt, koriģējām tempus un dziesmām vārdus likām kopā.
Izrādē 15 oriģinālus tautasdziesmu tekstos balstītus skaņdarbus var dzirdēt 3D skaņā. Tautasdziesmas palīdzējuši atlasīt jūsu vecāki…
Tautasdziesmu ir tik ārkārtīgi daudz! Izrādē vēlējos izmantot mazāk dzirdētās. Pēc vērienīgas sijāšanas, kuru sākumā veicu viena pati, redzot, ka dziesmas tomēr krājas un krājas, ka raibs gar acīm, lūdzu palīdzību mammai tālākā atlasē. Viņa ilgus gadus strādājusi par koncertmeistari valsts deju ansamblī “Daile”, vēlāk pārcēlās uz Smilteni, kur bija koncertmeistare “Ieviņai”, pati vadīja bērnu deju kolektīvu. Vārdu sakot, viņa tajā visā ir ļoti iekšā. Starp citu, ļoti žēl, ka nozarei nepietika spēka pierādīt, ka tāds profesionāls deju ansamblis kā “Daile” sabiedrībai ir ļoti vajadzīgs. Reiz bija, un vairs nav…
Pirmizrādē minējāt, ka savu vīru Kasparu Bārbalu nevarējāt piedabūt izdejot izrādei nevienu fragmentu, tādēļ pašai nācās ģērbties puiša tērpā.
Kad izrādes režisors Reinis Suhanovs saprata, ka katrā “kvadrātiņā”, kas redzams ekrānā, būs vajadzīgs cits dejotājs, man pašai bija jāsadejo tādi kā melnrakstu video. Pirms lielā darba, ko nu redzat uz kinoekrāna, katru mazo “kvadrātiņu” mājās iedejoju es pati – pilnīgi visām dejām visas vietas. Piecus mēnešus domāju horeogrāfijas, pati sevi filmēju, pati visu liku iekšā “kvadrātiņos” ar matemātisku precizitāti. To visu darīju laikā, kad klātienē nevarēja tikties pat viens dejotājs ar vienu skolotāju vai ansambļa vadītāju.
Bet, runājot par manu vīru, viņš ir ļoti labs “darbā dzinējs”, gatavs ieklāt “zaļo” paklāju un uztaisīt “zaļo” sienu mūsu studijai, ko ierīkojām “Vektora” mēģinājumu zālē Rīgas Tehniskajā universitātē, kur tika filmēta visa izrāde, bet dejot – nu nē! Nekādi nevaru pierunāt, pilnīgi izslēgts! Vienīgais, uz ko esmu savu vīru “piespiedusi”, ka izrādē viņš piedalās divos numuros – “Gana man Dieviņš deve”, kurā ir tāda kā pastaiga cauri kadram, un “Kas zied Jāņu naksniņā”, kur visi mūziķi ar instrumentiem beigās lec kā dulli.
Vai jaunai sievietei, kuras aizraušanās ir deja, nesariešas kamols kaklā, kad skan lieliska mūzika, bet vīram nav prātā uzlūgt uz deju?
… Ja nu ir kāds tiešām lielisks pasākums, kur vajag pirmo valsi, tad mēs ar vīru tā lēni, līgani, ļoti kautrīgi, ļoti atturīgi maliņā. Bet es to nepārdzīvoju. Jo mums ir citas kopīgas lietas, mēs kopā veidojam uzvedumus! Taču jā, pietrūkst kopīgu hobiju, kur varētu nerunāt par darbu. Kādreiz Kaspars vilka mani uz ārzemju kalniem slēpot. Kādu brīdi neesam to darījuši, bet, kas zina, varbūt pienāks laiks atsākt.
Kā pati nonācāt skatuviskajā tautas dejā?
Es tajā piedzimu. Kad biju pavisam maziņa, mamma ņēma līdzi uz mēģinājumiem. Viņa kā koncertmeistare spēlēja klavieres, es gulēju tām apakšā vai arī starp krēsliem, zem kāpnēm. Mājās ir fotogrāfiju galerija ar mani aizmigušu kaut kur kultūras namā. Un tad vienu brīdi mamma teica, ka nu jāsāk dancot. Tā arī kāpu uz skatuves. Un ne vien pie savas grupas bērniem, bet kamēr krīt. Kad atnācu uz Rīgu, mani pie sevis “Dzirnās” darbā paņēma Agris Daņiļevičs, – starp citu, tagad pie viņa dejo mana meitiņa, četrgadīgā peciņa, – vairāk iepazinos ar citiem deju stiliem.
Brīnišķīgie “Dzirnu” kolēģi māca hip-hopu, mūsdienu deju, laikmetīgo deju. Šo to esmu arī pati pamēģinājusi, bet, kopš sapinos ar ansambli “Vektors”, mana īstā mīlestība ir skatuviskā tautas deja. Tajā ir tāds šarms! Un mani ļoti saista tautastērps. Vienreizēji, kā cilvēks izskatās un jūtas “Gatves dejā” tautastērpā! Ja vēl, veidojot līnijas un zīmējumus, izdodas perfekti līdzināties, tas ir vienkārši burvīgi.
Man pašai ir divi tautastērpi. Viens ir senais lībiešu tērps. No senā latgaļu tērpa – tam vēl neesmu tikusi pie villaines – ir rotas. Un vēl man ir Valmieras novada etnogrāfiskais tautastērps. To, divpadsmito klasi beidzot, uzdāvināja tētis. Lai būtu, ar ko iet Dziesmu svētku gājienā. Tērps ir gaiši zilā krāsā, un man ļoti, ļoti patīk. Bet pie senajiem tērpiem vilināja rotas – greznas, krāšņas un pamanāmas. Taču tagad, ja vajag kādu citu tautastērpu – ieeju plašajā “Vektora” noliktavā un tad nu varu izpausties – mums ir “Nīca”, “Bārta”, “Alsunga”… Laikam tāpēc neesmu pieķērusies pie vēl kādas tērpu kārtas radīšanas sev, jo “Vektora” noliktavā ir gandrīz vai paradīze.
Vai “Vektors” dejo arī Dagmāras Bārbales horeogrāfijas?
Dejo gan. Pirms atnācu uz “Vektoru”, kas notika pirms septiņiem gadiem, ansambļa repertuārā pārsvarā bija zelta fonda dejas, šis tas no Ulda Šteina horeogrāfijām. Tagad dejojam gan Sūnu, gan Žagatu, gan Magoni, gan Ērgli un Purviņu. Zelta fonda dejas palīdz noturēt, glabāt un cienīt tradīciju, bet jaunās dzen uz priekšu.
Kā top jauna deja?
Skan mūzika, un uzreiz jūti, tevi kā horeogrāfu tā ievelk vai ne. Pat braucot mašīnā, manu ķermeņa impulsus. Kad veidojām “Pērkonu”, momentā sajutu kņudoņu starp lāpstiņām.
Sacījāt – skan mūzika. Vai tad to nav jāmeklē?
Kopš man ir komponists Mārtiņš Miļevskis, es vairs nemeklēju! Īstenībā ar mūziku jaunām dejām ir pašvaki. Nav nemaz tik daudz latviešu mūziķu, kas ar to nodarbotos. Kad, piemēram, “Iļģiem”, “Auļiem”, “Raxtu Raxtiem” vai kādam citam parādās jauni mūzikas albumi, visi horeogrāfi kā traki sāk vibrēt, mēģina noķert to mūziku, lai neviens cits neuztaisa deju pirmais. Gadās, ka jaunrades deju konkursos trīs četri horeogrāfi izmantojuši vienu un to pašu mūziku. Skaņdarbu pasaulē ir ļoti daudz, taču es nevaru radīt jaunu deju ar divdesmit gadus vai vēl senāku mūziku, jo klausītāji ir to daudzreiz dzirdējuši, un viņiem radies savs priekšstats par to.
Kura no jūsu dejām visvairāk patīk “Vektoram”?
“Salniņa”. Pusotru gadu biju Ulda Šteina repetitore, pirms kļuvu par ansambļa vadītāju, un vecmeistars sacīja – koncertā, kad mainīsim “Vektora” vadību, tev vajag nākt ar jaunu, savu deju. Kaspars, mans vīrs, sagatavoja tai mūziku. Pirms tam baidījos radīt savas dejas, domāju, ko nu es, kas es par horeogrāfi… Pie “Salniņas” ar “Vektoru” ilgi strādājām, un Jaunrades deju konkursā tā izcīnīja pirmo vietu. Joprojām to turam repertuārā, tā ir sarežģīta, bet dejotājiem ļoti patīk.
Valdība nupat lēmusi, ka nākamie Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki 2023. gadā notiks. No marta visiem amatieriem atļauts pilnvērtīgs darbs – pilnā sastāvā neatkarīgi no mēģinājumu telpu platības. Virsdiriģenti iepriekš bija brīdinājuši, ka citādi svētki var būt apdraudēti…
Jā, arī dejotāju sastāvam jābūt tādam, lai ar konkrēto deju var strādāt bez tukšām vietām. Ja ir divpadsmit pāru deja, tad mēģinājumā jābūt vismaz divdesmit četriem dejotājiem. Nepietiek ar divdesmit, jo tad visu laiku ir tukšās vietas, kuru dēļ nevar veidot zīmējumus, vijas nesanāk. Tagad dejotājiem izturība, protams, vairs nav tāda kā pirms pandēmijas un visiem ierobežojumiem, kad varēja nodejot trīs četras dejas pēc kārtas bez elpas trūkuma. Jo katrs izlaistais mēģinājums, uz kuru drīkstēja atnākt tikai puse dalībnieku, nācis par sliktu mājās palikušo fiziskajai izturībai. Un tiem, kas izslimojuši kovidu, arī vajag laiku, lai ķermenis atgūtu jaudu un spēku. Bet, domāju, mēs pagūsim līdz svētkiem dabūt to varēšanu atpakaļ. Ja, nedod Dievs, rudenī neuznāk vēl kāds vīrusa vilnis, ar dejotājiem viss būs kārtībā.
2023. gada Dziesmu un deju svētkos uzvedumā “Mūžīgais dzinējs” Daugavas stadionā iekļauta arī jūsu deja “Skaista mana tēvu zeme” ar Edgara Kārkla tautas mūzikas aranžējumu. Par ko tajā stāsts?
Kopā ar grupu “Raxtu Raxti” šo deju veidojām uzvedumam “Vēstījums rakstos”. Mūsu tēvu zeme nudien ir skaista! Jūra, klintis, upes, ezeri, mums ir savas tradīcijas, kultūra, dziesma, deja un valoda. Par to arī stāsts dejā!
Un šai dejai pati būsit arī virsvadītāja. Kuru tautastērpu vilksit mugurā ?
Ak, Dievs! Tik tālu plānot var tikai trakie! Pat uz pirmizrādi “Latvju zīmēs rotāties” biju nolēmusi nepirkt jaunu kleitu. Jo, ja to izdarīšu, domāju, visticamāk, pirmizrāde nenotiks. Un tikai tajā rītā, kad bija skaidrs – pirmizrāde būs! – vilku no skapja ārā visas savas izejamās kleitas, saliku strīpā un izvēlējos – šito!
Vai esat kādreiz piedalījusies ideju koncepciju konkursā lieluzvedumam Daugavas stadionā vai otrajai deju programmai, kas parasti notiek Ķīpsalā vai “Arēnā Rīga”?
Neesmu.
Ambīciju par maz?
Saprotu, ko tas prasa. Jā, izklausās, it kā citi nesaprastu (iesmejas). Vienu brīdi man bija doma ar “Latvju zīmēm rotāties” piedalīties otrās programmas ideju koncepciju konkursā, bet tad režisors lika saprast, ka šai idejai jāpaliek digitālajā vidē. Un es arī sapratu, ka man nebūs fiziski un emocionāli tik daudz spēka, lai paralēli šim milzu darbam pieteiktos vēl kādam konkursam.
Spilgtākais piedzīvojums Deju svētkos?
Lieluzvedumā “Tēvu laipas” Daugavas stadionā. Agra Daņiļeviča horeogrāfijai “Apkal manu kumeliņu” es biju veidojusi laukuma zīmējumus, skaitījusi un rēķinājusi, kā dejotāji izkārtosies, zīmējumiem mainoties. Tā bija pirmā reize, kad stāvēju virsvadītāju tribīnē. Koncertā skatījos uz dejotājiem lielajā laukumā un cerēju, ka ar pierēm nesaskriesies un viss iecerētais izdosies. Un, kad redzi, ka zīmējumi tiešām veidojas, kad saproti, ka neesi deju sabeigusi, ievelc elpu un – ir!
Ļoti iespējams, ka Dziesmu un deju svētkos nākamvasar varēs noskatīties arī izrādi “Latvju zīmēs rotāties”. Vai esat domājusi, ka jūsu atrasto ideju varētu izmantot, veidojot vēl kādu izrādi tādā pašā tehnikā, bet par citu tēmu? Pa vienam ekrānam dejotājus taču var filmēt arī tagad, kad jau atļauts atkal strādāt visiem kopā…
Teorētiski tas ir iespējams, bet – nez vai… Jo tas ir drausmīgs, nenormāls, ārprātīgs darbs. Tagad, palūkojoties atpakaļ un zinot, ko šī multimediālā izrāde prasīs, es pat nevaru pateikt, vai būtu pie kā tāda ķērusies. Ja nu par ko līdzīgu nākotnē domātu, tad pavisam noteikti vajadzētu optimizēt dažas lietas. Jo tie trīs ar pusi mēneši, ko bez brīvdienām no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā sēdēju un filmēju sešsimt dejotājus pa vienam, radīja milzīgu emocionālo un fizisko slodzi. Vēl tagad neesmu atguvusies no tā, cik tas bija ilgi, smagi un nogurdinoši. Taču ceru, mums izdevies radīt kaut ko skaistu, paliekošu un cilvēkus aizraujošu.
Vizītkarte
Dagmāra Bārbale
• Horeogrāfe un inscenētāja.
• Ansambļa “Vektors” mākslinieciskā vadītāja.
• Horeogrāfe inscenētāja XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku deju lielkoncertam “Saule vija zelta rotu”.
• Horeogrāfa asistente mītiskā deju izrādē “No zobena saule lēca” Vecāķu pludmalē.
• Virsvadītāja XXVI Vispārējo latviešu dziesmu un XVI Deju svētku lieluzvedumā “Māras zeme”.
• Mākslinieciskā vadītāja un horeogrāfe deju lielkoncertam “Vēstījums rakstos”.
• Virsvadītāja, horeogrāfa asistente mītiskā deju izrādē “No zobena saule lēca” Ķīpsalā.
• Jaunrades deju konkursu un “Dejas balvas 2019” laureāte.
