Dejas soļi vīrieša noslēpumainajā pasaulē. Saruna ar horeogrāfi Lieni Gravu 1
Profesionālā horeogrāfe un dejotāja Liene Grava jau vairākus gadus izpelnījusies ievērību kā teātra izrāžu kustību māksliniece. Nu Liene radījusi pirmo pašas veidoto dejas izrādi – 8. septembrī mūzikas namā “Daile” pirmizrādi piedzīvos dejas izrāde “Tas, ko viņa neredz” – tajā uzmanības centrā nokļuvusi noslēpumainā vīrieša pasaule. Vienmēr esmu gribējusi noskaidrot, kas īsti notiek vīrieša prātā – izrādes ideju skaidro autore. Šķiet, šis jautājums un, nepārprotami, Lienes talants raisījis ievērojamu skatītāju interesi – biļetes uz pirmizrādi tikpat kā izpārdotas. Nākamā izrāde – 4. oktobrī.
Pirms pieciem gadiem, pēc Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfijas bakalaura grāda iegūšanas, Lienes Gravas ceļš aizvedis uz teātri, kur kustību mākslinieces un horeogrāfes darbi viens aiz otra veiksmīgi ritējuši kā pērlītes uz diedziņa – Lienes Gravas radošajā kontā jau ir “Spēlmaņu nakts” balva kā gada kustību māksliniecei par izrādēm “Piafa” un “Sasodītais sarkanais mēness” Liepājas teātrī, viņa paguvusi strādāt gandrīz visos lielākajos Latvijas teātros – debijas izrāde “Neprātīgā Zelda” kopā ar Dž. Dž. Džilindžeru, “Ziloņcilvēks” Liepājas teātrī, “Frankenšteins” Dailes teātrī, šajā pavasarī – arī opera “Iemūrētie” Latvijas Nacionālajā operā kopā ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi. Nav arī gluži tā, ka pati simpātiskā dejotāja nokļuvusi aizskatuvē – vēl pērn viņa piedalījusies populārajā Viktora Runtuļa veidotajā uzvedumā “Cabaret”, turklāt aizvadītajā sezonā iemēģināts arī aktrises ampluā, iejūtoties episkā stāsta “Indulis un Ārija” titullomā Liepājas teātrī.
“Stājoties akadēmijā, nedomāju par darbu teātrī – toreiz bija doma kļūt tikai un vienīgi par profesionālu dejotāju, ko arī esmu piepildījusi,” atzīst Liene. “Tas, ka nokļuvu teātrī, ir negaidīta dāvana, par ko, saprotams, esmu ļoti laimīga. Protams, kā skolots horeogrāfs tu nekādā ziņā sākumā neesi gatavs teātrim, jo teātra kustību mākslinieks ir profesija, ko nemāca skolā. Jā, akadēmija iemāca kompozīciju, zināmus paņēmienus un likumu, bet to, kas ir iekšā tev pašam, iemācīt nevar! Šie daži gadi teātrī man noteikti ir tikai nākuši par labu gan kā horeogrāfei, gan vienkārši – kā cilvēkam. Esmu augusi kopā ar katru no darbiem, kurā esmu piedalījusies, tāpēc esmu pateicīga katram režisoram, kuri man uzticējušies. Īpaši strādājot kopā ar Lauru, mums bija nenovērtējami lieliski izrāžu sagatavošanās posmi, kad tu lasi, skaties filmas, iedvesmojies un tad risini režisora uzdevumus un izsaki arī savus piedāvājumus. Laikam tāpēc arī starp manām favorītēm ir kopā ar Lauru veidotās izrādes – “Ziloņcilvēks”, “Piafa” un “Frankenšteins”.”
Šobrīd Liene nolēmusi atgriezties pie dejas – gan kā horeogrāfe, gan – dejotāja. 9. oktobrī Kuldīgā viesosies horeogrāfes Elīnas Gaitjukevičas mūzikas un dejas izrāde “Tango līnijas”, kurā tango kaislības ķermeņa valodā Liene izdejo kopā ar profesionālās deju grupas “Ritms” dejotājām, “Tango Sin Quinto” mūziķiem un dziedātāju Aiju Vītoliņu. Un tūlīt jau jāmetas iekšā Viktora Runtuļa veidotā “Cabaret” jauniestudējuma “Peerle” sagatavošanas virpulī – izrādes skatītājus priecēs visu decembri, turklāt šoreiz kabarē uzvedumos Liene atgriezīsies ne tikai kā dejotāja, bet arī kā horeogrāfe.
“Šobrīd vēlos vairāk pievērsties tām lietām, kas saistītas ar deju. Un, protams, dejot pati,” aizrautīgi stāsta jaunā horeogrāfe. Blociņā jau esot iezīmēti vairāki dejas projekti, kurus teātra atelpas brīdī varēšot īstenot. “Kad esi teātrī, tu mēģini koncentrēties tikai uz izrādēm. Šobrīd vēlos darīt to, kā manā straujajā šajā teātra dzīves posmā bija mazliet pietrūcis. Šis ir mans laiks, un vēlos to izmantot maksimāli. Protams, laikmetīgā deja ir ienesusi uzskatu, ka dejot var jebkurā vecumā. To var – kā hobiju, ja vien tu nevēlies kāpt uz skatuves. Ja vēlies rādīt deju skatītājiem, ir jāpadomā, vai tu to tiešām vari – vai tava tehnika ir stipra un ķermenis izskatās labi. Ja nokļūsti auditorijas priekšā, ir jābūt augstākajai kvalitātei,” spriež Liene.
Šobrīd tapusi Lienes pirmā dejas izrāde “Tas, ko viņa neredz”, kuras režisore un horeogrāfe ir tikai viņa. “Laikam jau viss notiek likumsakarīgi. Esmu ieguvusi pieredzi teātrī, vērojusi un pētījusi režisoru darbu – to, kā viņi būvē izrādi, lipina to kopā gabaliņu pa gabaliņam. Mēģinājumos esmu turējusi vaļā acis, ausis un prātu. Protams, arī pirms tam bija doma, ka vajadzētu veidot kaut ko savu. Šad un tad kāds pat pabakstīja – Liene, kad tu reiz darīsi kaut ko savu! Ir bijušas dažādas idejas, tomēr tās esmu vienu pēc otras “nogriezusi”. Allaž sāku šaubīties un jautāt sev – kādēļ skatītājam tieši šis būtu jāskatās! Gaidīju īsto laiku un ideju.”
Jaunā izrāde ir nepilnu stundu ilgs dejas stāsts par 21. gadsimta cilvēku un viņa vienkārši sarežģīto dabu – šis ir stāsts par vīrieti Un par attiecībām. Režisore kopā ar dramaturgu Valteru Jonātu vēlas atklāt kādu daļiņu no vīrieša pasaules, ko sieviete ikdienā neredz, bet vīrietis – ne vienmēr pats sevī pamana. Šis būs stāsts par spēju izveidot attiecības ar otru cilvēku un spēju vai nespēju tās saglabāt ilgstoši – izrādes pāra lomās iejutušies dejotāji Vita Bekmane un Aldis Liepiņš.
“Mani vienmēr interesējušas attiecības starp cilvēkiem. Mūsdienās seksualitāte ir kļuvusi par primāro attiecību aspektu un vēlme veidot ilgstošas attiecības ir aizgājusi kaut kur fonā. Kāpēc cilvēki neļauj mīlestībai izaugt?”
Izrādes stāsts veidots kopā ar Valteru Jonātu – viņš veidojis arī Lienes diplomdarba “Pārsālīts” dramaturģiju. “Tā kā šoreiz vēlējos runāt par vīrieti, bija skaidrs, ka arī dramaturgam jābūt vīrietim un stāsts ir stāstīts no vīrieša prizmas, viņa sajūtas un enerģijas. Tā kā Valters nav profesionāls dramaturgs, bet ikdienā strādā reklāmas jomā, viņa teksti ir dabīgāki – “no dzīves”, un tieši tas man arī ir vajadzīgs,” stāsta Liene.
Mūzika izrādē skanēs dzīvā izpildījumā – pavadījuma autori un izpildītāji ir profesionāli mūziķi: bundzinieks Rūdolfs Dankfelds, Matīss Runtulis (elektronika) un basa meistars Toms Poišs, kuru radošā darbība ir saistīta ar Latvijas Radio bigbendu, Daumanta Kalniņa kvintetu un citiem. “Kā dejotājai man vienmēr paticis dejot kopā ar dzīvo mūziku. Tad ir pavisam cita jauda! Pirms vēl veidoju šo izrādi, zināju, ka mūzika noteikti skanēs “dzīvajā”. Vēlos, lai mūziķi nav vienkārši partitūras izpildītāji, bet izrādes dalībnieki un tiek iesaistīti notikumā, radot atmosfēru. Strādājam reizē, un mūzika top procesā – viņi var izpausties ļoti krāsaini. Atklāti sakot, joprojām nespēju saprast – kāpēc viņi ir piekrituši,” smejas Liene. “Šī ir brīnišķīga iespēja strādāt kopā ar viņiem un darīt to mūzikas namā “Daile”. Tas, ka mana pirmā pašas veidotā izrāde top tikai tagad, ir labi – saprotu, ka dažreiz ir mazliet jāpagaida, jo īstās lietas notiek īstajā laikā. Ceru, esmu notvērusi šo mirkli.”
Režisores loma trauslai meitenei režisoru – vīriešu pasaulē? Liene smejas, piekrītot, ka, pirms pieciem gadiem, sākot strādāt teātrī, no tiesas uzskatīta par mazu, trauslu būtni. Bijis krietni jāpacenšas, lai apliecinātu savu varēšanu. “Toreiz pati arī jutos kā maza meitenīte, kas nobijusies ienākusi teātrī. Esmu emocionāla, katru pārmetumu ņemu pie sirds, varbūt pat vairāk nekā daudzi, bet teātra pieredze norūda. Ir jāsaprot, ka radošs process ietver konfliktus un nav jāuztver personīgi kāds skarbākas vārds un kritika. Un ir jāpieņem, ka tas, ko esi izsapņojis un iecerējis, dažreiz nestrādā.
Izrādījās, man patīk šis vadītājas, režisores uzdevums. Protams, tā ir liela atbildība un reizē – šaubas par sevi. Vēl pētu, vai es to spēju – pati būt noteicēja, nevis darboties kāda vadībā. Man ļoti patīk šis process, un saprotu, ka vienkārši ir jāmēģina, jādara. Esmu pat piedzīvojusi zināmu lūzuma punktu, kad pietrūka motivācijas, ko līdz šim biju guvusi no malas – nu tas jādara pašai. Manā gadījuma tas gan ir tikai īss emocionāls moments, kad pēkšņi jutos pilnīgi vientuļa, tomēr šis brīdis bija ļoti noderīgs, jo nākamajā rītā piecēlos un sapratu – šādi nedrīkst! Ja esi kādas lietas vadītājs, tad jābūt līderim līdz galam. Man šī sajūta ir jauna, tomēr tā ir ļoti laba. Jau strādājot teātrī, esmu sapratusi, ka ir jābūt ļoti stipram. Tā nav vieta, kur ļaut emocijām vaļu, ja izrādīsi aizvainojumu vai tev vienkārši būs “slikta diena”, tevi neņems par pilnu. To pašu gaidu no saviem kolēģiem.”
Kā šobrīd, laikā, kad dejas izrādes vairs nav retums un dejas, tostarp laikmetīgās dejas, kustība Latvijas kultūras telpā ir kļuvusi arvien pamanāmāka, runāt ar skatītāju? Deja joprojām ir specifisks skatuves mākslas žanrs, kuru reizēm uztver un novērtē vien paši dejas jomā iesaistītie. Liene uzsver, ka viņai ārkārtīgi svarīgi ir noturēt interesi, nevis ieslīgt pašmērķīgumā. “Laikmetīgās dejas izrādes mūsdienās ir ļoti dažādas. Nereti pirmā ir kustība, un skatītājam pašam jāizsver, ko viņš ar šo informāciju iesāk. Atklāti sakot, arī man, reizēm skatoties atsevišķas laikmetīgās dejas izrādes, šķiet, ka kaut kas nav līdz galam un kvalitāte pieklibo. Gribas redzēt ko vairāk – līmeni, vizuālo ietērpu, kostīmus! Man ir svarīgi uzturēt dinamiku un skatītāja interesi – arī tagad strādājot visu laiku nemitīgi jautāju sev – vai cilvēkiem būs interesanti vai tomēr ne. Man šķiet, ka esmu tāda horeogrāfe, kurai nav interesanti uzbūvēt izrādi vienkārši no kustības. Man pirmais ir stāsts, emocija, tikai tad rodas kustība. Laikam jau savā pirmajā izrādē vēlos visu vizuālo un muzikālo spektru – ir sižets un teksts, dzīvā mūzika un deja un skaistie tērpi – mākslinieces Kristīnes Čakares kostīmi. Man ļoti patika pirms vairākiem gadiem Latvijā izrādītā slovēņu horeogrāfa Branko Potočana un latviešu dejotāju kopīgi veidotā izrāde “Männersache” (“Vīru lieta”) – tā dinamika, kas neļāva atslābt ne mirkli. Jā, un varbūt arī tāpēc, ka stāsts bija par vīriešiem (smejas). Es, tāpat kā, iespējams, daudz citu sieviešu, kuras kaut reizi mūžā ir vēlējušās “ielīst” vīrieša galvā, gribu saprast – kāpēc gan viņš tā dara! Sievietes ir emocionālākas, bieži vien tas, kas ir sirdī, ir arī uz mēles, bet vīrieši ir noslēpumaināki. Arī racionālāki, un viņu domu plūsmai klāt bieži netiekam. Par šo ļoti vēlējos veidot savu izrādi. Sievietei manā izrādē ir divas lomas – viņa ir gan romantiskā partnere, gan – teicēja, kura skaļi “lasa” vīrieša domas. To, ko viņa neredz.”
