Dejas mīlestība kamerformātā. Saruna ar baletmeistari un horeogrāfi Indru Reinholdi 1
Baletmeistares un horeogrāfes Indras Reinholdes radošo talantu novērtējuši gan lielākie baleta teātri Krievijā, gan pašmāju dramatiskie teātri, tomēr jau vairāk nekā piecus gadus Indra cītīgi kopj modernā baleta lauku, radot izrādes pašas izveidotā kamerbaleta sastāvam. Liepājas mākslas foruma “Atklāj savu dzintaru” ietvaros 15. augustā Liepājas Latviešu biedrības namā pirmizrādi piedzīvos Indras Reinholdes kamerbaleta jaunākā izrāde – “Iedomu spēles”, stāsts par mīlestības lomu spēļu komiskajiem un dramatiskajiem mirkļiem. Rudenī izrāde būs skatāma arī Rīgā.
Indras Reinholdes radošo darbību būs pamanījuši gan tie, kuriem interesē dejas nozare Latvijā, gan pašmāju teātra skatītāji – viņa veidojusi izrāžu horeogrāfiju Dailes teātrī, kā arī strādājusi vairākās režisores Gaļinas Poļiščukas izrādēs. Savukārt dejas un personības kultūras centrā “I-dejas māja” viņa jau četrus gadus ierāda laikmetīgās dejas pamatus ikvienam, kura sirds tiecas uz deju. Indras profesionālās saknes stiepjas Maskavas Pēterburgas baleta skolas virzienā, tur iegūtas horeogrāfes un baletmeistares zinības. Stingrām tradīcijām pilnā klasiskā baleta tradīcija padomju gadus pārdzīvoja bez Rietumu vēsmām, tomēr 90. gados tajā notika spēcīgas pārmaiņas, un tieši tobrīd tur nokļuva arī Indra. Horeogrāfe atceras – jau toreiz, mācoties Pēterburgā, jutusi, ka viņai ir vēlme veidot pašai savu plastiku. “Jaunībā ārkārtīgi ietekmējos no tā laika baleta guru Džona Noimaijera, toreiz tas šķita kaut kas nebijis, spožs un jauns, tomēr tagad esmu gājusi pati savu ceļu,” par sevi teic baleta māksliniece.
Indras talantu Krievijā novērtējis gan Valsts akadēmiskais Marijas teātris Sanktpēterburgā, kur tapa “Atspulgi”, gan teātris “Krievu balets” Maskavā, baleta teātri Kirovā, Jekaterinburgā, Komi un citur, arī šobrīd viņu aicina veidot izrādes vairāku Krievijas pilsētu baleta teātros. Tomēr pēc intensīva radoša darba posma Krievijā Indra Reinholde atgriezās, lai strādātu Latvijā un īstenotu pati savas radošās ieceres – 2009. gadā viņa izveidoja pati savu modernā baleta grupu – Indras Reinholdes kamerbaletu.
“2009. bija krīzes gads. Arī Krievijā atkrita vairāki projekti finansiālu problēmu dēļ, un man iegadījās brīvs periods, turklāt tajā mirklī Krievijā priekšā nebija redzamas perspektīvas,” viņa atceras. Pēc kolēģes, balerīnas un horeogrāfes Zitas Ersas ieteikuma Indra turpinājusi horeogrāfijas studijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā, kā pati smejas – tur starp horeogrāfijas bakalaura programmas studentiem noskatījusi savas nākamās deju grupas dalībniekus. “Izdevās sapulcināt bakalaura studentu komandu, jo nelika mieru doma īstenot savus radošos projektus. Tas deva jaunu atspērienu – akadēmijas maģistra diplomdarbs jau bija saistīts ar kamerbaleta tapšanu.”
Modernā baleta žanrs šobrīd pasaulē ir ārkārtīgi populārs, lai gan Latvijā visai maz pārstāvēts. Indra piebilst, to nevajadzētu jaukt ar šobrīd daudzviet dejoto un pieminēto laikmetīgo deju, kas Latvijā zeļ un plaukst, pateicoties Olgas Žitluhinas radītajai mācību programmai Kultūras akadēmijā. “Modernais balets tomēr ir vairāk balstīts klasiskā baleta principos, tomēr reizē tas nav pilnīgi klasisks balets – tajā ir klasiskās un laikmetīgās dejas sintēze. Man ir savs rokraksts, diezgan atšķirīgs no visa, ko šajā žanrā var šobrīd redzēt. Protams, radošā procesā es nešķiroju, vai šis ir modernais balets vai ne. Ir iecere, mūzika, plastika rodas organiski – tas, kas dzimst intuitīvi, to arī var redzēt uz skatuves.
Krievijā man bijusi raiba pieredze. Esmu strādājusi gan lielajos teātros, gan perifērijā, un katrā jaunā darbavietā apstākļi atšķiras. Galvenā atšķirība no Latvijas, protams, ir skaitliskajā sastāvā – tur ir lieli teātri ar apjomīgiem dejotāju sastāviem. Nenoliegšu, man ārkārtīgi patīk strādāt ar lielu trupu, radīt uzvedumus ansamblim un veidot polifoniskus zīmējumus. Šajā ziņā, protams, Krievijā varēju izpausties vairāk. No otras puses, kamerbalets man ir jauns izaicinājums – kā izdarīt kaut ko interesantu, iesaistot nelielu sastāvu. Mazais mērogs dod jaunus radošus impulsus, ļauj izcelt aktierisko, smalkākas nianses,” saka Indra.
Piecos pastāvēšanas gados kamerbaleta sastāvs iestudējis sešas Indras veidotās izrādes – “Tabula rasa” (2009), “Bolero” (2010), “Diptihs: Gaisma un pelni/ Klaunu dienasgrāmatas” (2011), “Māsa pasaule” (2012), “Parīzes dziesmas” (2012) un “Gulbja dziesma”(2013). Itin viss – no mākslinieciskās ieceres, horeogrāfijas, kostīmiem līdz koncertu programmām, sastāva veidošanai un dekorācijām – ir Indras pārziņā. “Esmu viss vienā personā, cilvēks – orķestris,” viņa smejas. “Kā neatkarīgais teātris sākām pilnīgi bez finansējuma, man šī pasaule bija jauna. Protams, sākumā nebija viegli, un neapgalvošu, ka visu, kas bija ārpus dejas, darīju ar lielu prieku, tomēr nu varu sevi saukt par pieredzējušu.”
Pašlaik pēc Liepājas mākslas foruma pasūtījuma tapusi jauna izrāde – “Iedomu spēles”, kurā Indra meklē jautājumus un atbildes, apspēlējot cilvēku savstarpējo attiecību dzīles, dažādas jūtu pasaules un satikšanās jēdziena daudznozīmīgumu. Pieci dejotāji – Lāsma Andžāne, Natālija Kondrašova, Ruslans Kurlovičs, Anastasija Šņakina, Egija Abaroviča – izrādē meklē situācijas un sakritības, kas ļauj dzimt priekam. Izrādei horeogrāfe izraudzījusies modernā baleta horeogrāfijas valodu, tomēr tajā skan klasiķu – Johana Sebastiana Baha, Volfganga Amadeja Mocarta un Antonio Vivaldi – mūzika, tiesa, atsevišķas Mocarta un Baha melodijas izpildītas 60. gados iecienītās a cappella grupas “The Swingle Singers” apdarē. “Mūzika mani ļoti iedvesmo, īpaši 20. gadsimta mūzika, taču arī klasika – Mocarts, Rosīni, Mendelsons. Klasiskā, akadēmiskā mūzika bieži skanējusi manos darbos, man tā ir tuva.”
Par ko stāstīs izrāde? Protams, par mīlestību. Vienīgi šajā gadījumā – ar smaidu. “Šī nebūs gluži tradicionāla komēdija, tomēr ar smaidu gribu paskatīties uz cilvēkiem, kas, ilgi būdami vieni, satiekot citus nokļūst dažādu iedomu varā, sākas lomu spēles. Galvenā doma – vai būšu pietiekami labs tam otram. Un sākas iedomu spēles – cilvēki mēģina pielīdzināt sevi kādam standartam, cenšas sevi tādā veidā “uzlabot”. Tie ir mirkļi, kad viss aiziet drusciņ greizi. Darba struktūra ir sakārtota ainavās, situācijās, katrā no tām ir atšķirīga muzikāla noskaņa.”
Indra teic, viņai ir svarīgi, lai viņas veidotajā dejā ieliktais vēstījums būtu uztverts un saprasts. “Reizēm šķiet, ka cilvēki joprojām nav pieraduši lasīt dejas sižetu. Klasiskajā baletā ir librets, taču man nepatīk rakstīt priekšā – nav taču pēc tam interesanti! Protams, ja veido deju pēc Čehova darba, tad ir vēlams, lai būtu lasīts Čehovs. Reizēm tomēr manā dejā ieliktais vēstījums ir abstraktāks un interpretācija ir brīvāka. Dejas priekšrocība – tā uzrunā arī šajā mākslā nepieredzējušos un auditorija ir dažāda.” Starp citu, “Iedomu spēļu” pirmizrādes vakarā būs skatāmi arī vairāki fragmenti no iepriekš veidotām Indras Reiholdes kamerbaleta izrādēm.
