Dejo un piedalās maratonos 2
Tu aizraujies ar dažādām fiziskām aktivitātēm. Kā tas sākās?
Ja esi ratiņkrēslā, fiziskās aktivitātes ir ļoti svarīgas. Tikai sēžot, muskuļi atrofējas. Vaivaros iemācīja daudz vingrojumu, kā uzturēt sevi formā, lai nostiprinātu muskuļus, varētu veicīgi pārvietoties, tikt galā ar ikdienas darbiem. Cītīgi vingroju ik dienu. Kad strādāju Rimi, uzzināju, ka notiek roku laušanās sacensības cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Aizbraucu uz Latvijas čempionātu un… ieguvu pirmo vietu! Diezgan veiksmīgi nolauzos sešus gadus. Bija gan pretinieki ratiņos, gan tādi, ka īsti nevar saprast, ar kuru kāju pieklibo. Treniņa nolūkos esmu lauzies arī ar cilvēkiem bez invaliditātes. Eiropā tiku līdz piektajai, bet pasaulē – līdz sestajai vietai. Lai pakāptos augstāk, treniņiem būtu jāvelta vairāk laika, taču mana prioritāte bija darbs. Laušanās vairāk kā izklaide, pašapliecināšanās. Turklāt braucieni uz sacensībām ārzemēs prasīja ievērojamus līdzekļus, sponsorus piesaistīt bija grūti. Uzsākot studijas, roku cīņas nācās pamest, jo mācības ir sestdienās, kad notiek gandrīz visas ārmrestlinga sacensības. Patiesībā bija arī zudusi interese. Tolaik ieraudzīju reklāmu, kur mana bijusī klasesbiedrene Līga Liberte aicināja uz savas jaunās deju studijas Body & Soul izrādi Dailes teātrī. Aizgāju noskatīties. Šķita ļoti interesanta un savdabīga. Iedomājos: es arī gribētu tā dejot. Domāts – darīts, uzrakstīju Līgai portālā draugiem.lv vēstuli, ka vēlos nākt pie viņas uz nodarbībām. Satikāmies, parunājāmies. Līgai radās ideja veidot izrādi, iesaistot mani. Pēc deviņiem mēnešiem es, Līga, Oskars un vēl viens Mārtiņš bijām uz Dailes teātra skatuves ar uzvedumu Kā tev iet?. Pamatdoma bija, ka esam četri pilnīgi atšķirīgi cilvēki, katrs strādā savā jomā, katrs ar savu dzīves pieredzi, taču visi sanākam kopā, lai dejotu. Apbrīnojama uzdrīkstēšanās!
Vai iepriekš biji dejojis?
Pirms traumas dejoju tautas dejas. Man vienmēr ir paticis izpausties arī uz deju grīdas ballītēs. Kad salauzos, invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons rīkoja moderno deju nometni, kurā piedalījos kopā ar draudzeni. Tur iemācījos dejot ar meiteni, kurai nav invaliditātes, un interesanti kustēties ratiņkrēslā, bet modernās dejas mani neaizrāva. Nepatika rāmis – tas, ka jāmācās un visu laiku jāatkārto noteikti soļi. Pie Līgas ir citādi. Izdejoju savas izjūtas, pats veidoju dejas horeogrāfiju, protams, citi piepalīdz, izrāde ir kopdarbs.
Ko tev dod deja?
Brīvību! Kad dejoju, aizmirstu, ka esmu ratiņos. Atrodos pilnīgi citā pasaulē, kur atdodu savu dvēseli. Tajā pašā laikā dejojot atrodu aizvien jaunus veidus, kā ratiņos kustēties, pagriezties, pastiepties. Reizēm izdejojos tā, ka šķiet – desmit kilometru esmu nobraucis. Dejošana lieliski attīsta roku un rumpja muskuļus. Arī tāpēc, ka studija atrodas piektajā stāvā. Ja neviens puisis nav ieradies, nākas pašam kāpt augšā. Pirmās reizes bija grūti, bet tagad pilnīgi mierīgi. Ar siksnu piesienos pie ratiem un, turoties pie margas, ar rokām uzvelkos augšā. Dažkārt Līga aicina izdejot konkrētas izjūtas – gan pozitīvas, gan negatīvas. Iedomājos ko tādu, kas man izraisa konkrēto izjūtu. Uz deju grīdas var izlādēt emocijas, kas saistītas, piemēram, ar nepatīkamu situāciju darbā. Kustības rodas automātiski, beigās jūtos brīvs un atvieglots.
Vēl tu piedalies skrējienos.
Regulāri braucu Nike Riga Run 10 kilometru distanci. Divreiz esmu pieveicis pusmaratonu (21 kilometrs). Ja gribas atslēgties no darba, sakārtot domas, pievakarē, kad sāk krēslot, dodos izskrieties pa rajonu vai stadionu. Intensīvā tempā vizinos stundas divas un jūtos labāk. Lai interesantāk, mēdzu uzņemt laiku un ātrumu, ko varu no sevis izspiest. Pašreizējais rekords – 22,2 kilometri stundā.
Man ļoti patīk, ka, izskrienoties ratiņos, viss organismā darbojas ar pilnu jaudu, nav lēnības sajūtas.
