Izsities profesionālajā jomā 2
Pirms traumas taču arī kaut kur mācījies?
Jā, Rīgas Valsts tehnikumā par automehāniķi. Mācījos pusgadu un sapratu, ka tas nav domāts man. Sāku bastot lekcijas, nemācījos, ar vērienu nodevos izklaidēm. Vasarā nokritu, un pēc tam attieksme pret mācībām mainījās. Ja negadījums nebūtu man licis apstāties un pārvērtēt dzīvi, visticamāk, turpinātu izklaidēties un skolu nebūtu pabeidzis. Bail pat domāt, kur un kādā stāvoklī es tagad atrastos. Notikušais lika paraudzīties uz dzīvi ar nopietnāku skatienu?Ar nenopietni nopietnu. (Smejas.) Ir tāds teiciens: neuztver dzīvi pārāk nopietni, citādi neizdzīvosi. Cenšos pie tā turēties. Kāda jēga stresot? Tas visu vēl vairāk sarežģī. Protams, arī man gadās saspringti brīži, kad darba ir pāri galvai un laika ļoti maz, taču neļauju stresam gūt virsroku.
Tik pārgalvīgs kā pusaudža gados taču vairs neesi?
Pirms dažiem gadiem iesaistījos Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) pirmsjāņu kampaņā Dzer/riskē, brauc, pievienojies, lai, daloties savā pieredzē, atturētu no kļūmīga soļa citus autovadītājus. Bijām vairāki ratiņnieki. Daļa par tādiem kļuvuši alkohola, daļa – pārgalvības dēļ. Par mums tapa videoepizodes, ko rādīja televīzijā, aizdomāties rosinoši fotoattēli, kas bija presē un reklāmas stendos. Kopā ar Ceļu policiju devāmies reidos, ķērām ātros braucējus un stāstījām, kā mums beigusies pārgalvība. Dalījām attēlus ar ratiņos sēdošā gleznotāja Māra Dzelzskalna rentgenuzņēmumu, kur redzams viņa skrūvēm un metāla plāksnēm sastiprinātais mugurkauls.
Vai bija viegli izsisties profesionālajā jomā?
Uzreiz pēc skolas sāku strādāt Rimi par uzskaitvedi. Viegli izturēju gan darba interviju, gan konkursu, jo skolā biju labi sagatavots. Darba devējiem tomēr vairāk interesē zināšanas un prasmes, vēlme darboties. Invaliditāte spēlē lomu vienīgi tad, ja uzņēmumā nav ratiņkrēslā esošajiem pielāgotas vides. Nācies dzirdēt: mums ļoti patīk jūsu CV, bet diemžēl darbavieta nav aprīkota atbilstoši cilvēkam ar invaliditāti. Pēc divarpus Rimi nostrādātiem gadiem pakāpos augstāk – iekārtojos Zāļu lieltirgotavā par grāmatvedi. Tur uzkalpojos par analītiķi. Kādudien radio izdzirdēju reklāmu: nāc studēt uz Ekonomikas un kultūras augstskolu! Pēkšņi ļoti gribējās mācīties. Līdz tam dzīvoju ar pārliecību, ka visu nepieciešamo zinu, kāpēc gan velti tērēt laiku studijām. Domāju, nogaidīšu kādu laiku, varbūt vēlme mācīties pāries. Nepārgāja. (Smejas.) Tagad studēju ekonomiku jau ceturtajā kursā. Pēc sešiem gadiem Zāļu lieltirgotavā gribējās kaut ko mainīt. Nodibināju savu grāmatvedības firmu, kurai nu jau ir pusotra gada, un līdztekus sāku meklēt darbu banku sektorā, kas man šķita kaut kas pilnīgi citāds. Tur saredzēju iespēju profesionāli augt un pilnveidoties. Pieteicos vakancei bankā Citadele. Pēc sludinājuma teksta sapratu, ka tiek meklēts analītiķis ar nelielām programmētāja iemaņām. Izturēju konkursu, bet pēdējās pārrunās apjautu, ka viņiem drīzāk vajadzīgs programmētājs ar nelielām analītiķa iemaņām. Teicu, ka nepavilkšu, jo programmēšanā neesmu tik spēcīgs. Tomēr laikam biju atstājis labu iespaidu, jo pēc pusgada saņēmu zvanu: ir amats tieši analītiķim! Pašlaik dienā strādāju bankā, bet vakarā darbojos savā uzņēmumā. Pa vidu cenšos atrast laiku, lai izkustētos. Sestdienās esmu augstskolā.
Ļoti piepildīta nedēļa!
Nesūdzos. Brīžiem šķiet, ka gribu atvaļinājumu, bet tad kārtīgāk padomāju: man taču būs nāvīgi garlaicīgi, nebūs, ko darīt.
Kas tevi aizrauj skaitļu pasaulē?
Skaitļu likšana kopā rada baigo azartu. Kad veidoju bilanci un peļņas vai zaudējumu aprēķinu, uz priekšu dzen interese, sanāks vai ne. Savukārt bankā aizrautīgi sekoju līdzi, vai manis veidotais finanšu plāns pildās, cik esmu bijis precīzs, vai esmu ņēmis vērā visas nianses. Nesen bija jāveido gada pārskats firmai, kuras darījumi pirmajā mirklī šķita ļoti sarežģīti. Izgāju visam cauri, saliku kopā, un beigās šķita: tik vienkārši?! Bija jau pāri pusnaktij, aizgāju gulēt ar milzīgu gandarījuma izjūtu un it nemaz nejutos noguris. Man ļoti patīk mans darbs, tādēļ nemaz nezinu, ko nozīmē rutīna.
