No 16 gadiem ratiņkrēslā, taču dara visu, ko sirds kāro. Spēka stāsts 2
Kādēļ tā notika
Mārtiņš Oliņš kopš 16 gadu vecuma ir ratiņkrēslā, taču tas netraucē darīt visu, ko sirds kāro, – braukt ar laivu un sniega motociklu, piedalīties pusmaratonā, dejot un pat uzrāpties kokā, izmantojot alpīnista ekipējumu. Viņš savā dzīvē ir uzdrošinājies izdarīt un piedzīvot krietni vairāk nekā daudzi, kuriem nav kustību traucējumu.
Kā nokļuvi ratiņkrēslā?
Jau kopš vienpadsmit gadu vecuma daudz braukāju ar moci, protams, bez tiesībām. Tas bija mans vaļasprieks. Biju jauns un pārgalvīgs, vecāku brīdinājumus, ka ātra braukšana var beigties ļoti bēdīgi, laidu gar ausīm. Šķita, esmu ļoti labs braucējs. Kādā vasaras dienā traucos gar jūras malu ar 100 kilometru stundā lielu ātrumu. Bez ķiveres, tikai šortos, sandalēs, ar kovboja cepuri galvā. Vienā brīdi tā noslīdēja uz acīm, aizklājot skatienu. Atlaidu vienu roku, lai to atbīdītu vietā. Sagriezās stūre, un kā par spīti vēl iebraucu lielā lāmā, kam šķērsām pāri gulēja koks. Atduroties pret to, motocikla ātrums acumirklī nokrita līdz nullei. Pārgāzos pāri motocikla stūrei un salauzos.
Interesants vārds. Tam ir kāda dziļāka nozīme?
Ilgi nevarēju atrast notikušajam piemērotu apzīmējumu. Avarēju, cietu negadījumā? Tas īsti nav tas. Es salauzos. Gan fiziski, jo salūza mugurkauls, gan emocionāli, jo nebija viegli tikt tam pāri.
Kas notika tālāk?
Pludmalē biju kopā ar draugiem, vēl viens braukāja ar moci. Tomēr pirmais piesteidzās kaut kāds plikais un, zibinādams man acu priekšā savu mantību, jūsmoja: “Nu, vecīt, tas bija kā filmā!” Gulēju uz vēdera, pilna mute ar smiltīm, nevarēju īsti pakustēties. Jā, jā, forši, sauc ātros! Kad pataustīju kājas, tās šķita milzīgi lielas. Laikam traumas efekts. Pamazām šoks pārgāja, un sākās sāpes, kuru ietekmē ik pa laikam zaudēju samaņu.
Atbrauca mediķi un aizveda uz slimnīcu. Uzreiz bija operācija. Nākamais, ko atceros, – pamodos reanimācijā viss vienos vados. Tāds nekāds. Ārsts pavēstīja, ka vairs nevarēšu staigāt. Vecāki bija sašutuši, raudāja, taču pats to uztvēru diezgan mierīgi. Ļoti ilgi nevarēju aptvert, kas īsti noticis un kā mainīsies mana dzīve.
Sekoja rehabilitācija Vaivaros, kur mani nepārtraukti apčubināja. Tikai pārrodoties mājās, sapratu, ka realitāte ir visai skarba. Pats vairs nespēju par sevi parūpēties, izdarīt elementāras lietas. Mani ļoti atbalstīja vecvecāki. Pagatavoja ēst, palīdzēja saģērbties un nomazgāties…
Kas tev palīdzēja sasparoties?
Sapratu, ka negribu vecvecākus tik ļoti apgrūtināt, jācenšas pašam ar visu tikt galā. Tolaik iepazinos ar meiteni, sākām dzīvot kopā. Viņa mani vienmēr uzmundrināja un iedrošināja, lika paraudzīties uz visu pozitīvāk.
Ļoti spēcīgs stimuls man vienmēr bijusi mamma. Joprojām, ja kaut kas nomāc, aprunājos ar viņu. Mamma visu saliek pa plauktiņiem, un problēma vairs nešķiet tik milzīga. No viņas esmu guvis zelta mācību – vienkārši ej un dari! Nav tādu mēslu, ko nevar izbrist. Viss ir pārejošs. Sākumā varbūt šķiet: šausmas, kā ar to tikšu galā? Taču, kad sāc darīt, parasti nav nemaz tik sarežģīti un pašam par sevi jāsmejas. Arī tolaik mamma mani sapurināja. Teica, ka nav ko mājās sēdēt, jāiet mācīties! Sāku apgūt grāmatveža profesiju Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) profesionālajā vidusskolā Jūrmalā. Tur mācās arī cilvēki ar invaliditāti. Tas man ievērojami atviegloja iekļaušanos sabiedrībā, ļāva saprast, ka nav būtiski – esi vai neesi ratiņkrēslā. Galvenais, ka galva strādā pareizajā virzienā.
Dzīvoju kopmītnēs viens, bez vecāku un vecvecāku gādības. Kaut gan vienmēr varēju prasīt palīdzību skolasbiedriem, par visām varītēm centos tikt galā pats. Neatlaidīgi, soli pa solim kļuvu pilnīgi patstāvīgs un neatkarīgs. SIVA ieguvu arī autovadītāja apliecību, nu jau desmit gadus braucu.
