Solveiga nenojauta, ka lemts aizsākties kuplai dejotāju dinastijai…. 0
Kad tālajos 20. gadsimta 60. gados Solveiga Ingrīda Sīmane, tobrīd Šulce, tikko iestājusies Priekuļu tehnikumā, pievienojās arī tā deju kolektīvam, viņa nenojauta, ka liktenis jau sakārtojis savas ceļa zīmes noteiktos krustojumos un ar viņu lemts aizsākties kuplai dejotāju dinastijai.
Solveiga Sīmane stāsta, ka viņas vecāki nav bijuši dejotāji, tomēr Cēsu tautas deju ansamblī “Raitais solis” viņa nokļuvusi, tieši pateicoties mammai, kura tolaik strādāja bibliotēkā. “Ar viņu kopā strādāja vēlākais baleta kritiķis Ēriks Tivums, kurš jau dejojis “Raitajā solī”,” atceras Solveiga. Par abiem ar mammu kautrīgo Solveigu pierunājuši aiziet uz mēģinājumu. Dejojot viņa iepazinās ar nākamo vīru Jāni Sīmani (arī Jāņa māsa Astrīda tolaik dejoja TDA “Raitais solis”), drīz viena pēc otras pasaulē nāca meitas Gita un Sanita, kuras aizdejoja vecāku pēdās, un nu jau dejas solī griežas trešā paaudze. Tiesa gan, “Raitajā solī” šobrīd neviens Sīmaņu-Grašu-Cimdiņu dzimtu nepārstāv. Solveiga pārgājusi uz dāmu deju kopu “Gaujmalietes”, ar kuru kopā tiek apceļota Latvija, meitas kādu laiku dejojušas vidējā vecuma deju kolektīvā “Saulgrieži”, bet šobrīd tam neatliek laika. Sanitas Cimdiņas vecākā meita Monta dejo ansamblī “Balga” – kaut arī mēģinājumi notiek Rīgā, kolektīvs “pierakstīts” Vecpiebalgas kultūras namā un piedalās novadam nozīmīgos sarīkojumos. Sanita stāsta, ka “Balga” ir tīrs novada jauniešu patriotisma apliecinājums: paši izlēmuši, ka tādu vajag, paši meklējuši un atraduši mēģinājumu telpas, paši noorganizējuši kolektīva vadītāju. Vidējā, Marta, dejojusi visu skolas laiku, patlaban no šīs nodarbes atteikusies veselības dēļ. Jaunākais, Mikus, dejo Vecpiebalgas skolas deju kolektīvā – tiesa, esot brīdinājis māti, ka dara to vēl tikai šogad, jo kļūstot grūti savienot ar sporta treniņiem. Toties tieši Mikus ar mammas palīdzību skolas projektam izpētījis dzimtas bagāto dejošanas vēsturi, kurā ietilpst arī dalība vairākos Dziesmu un deju svētkos. Par šo pieredzi Solveiga, Gita un Sanita stāsta aizrautīgi, pieminot arī klasisko faktu, ka Deju svētku koncerta mēģinājumos un vismaz vienā koncertā obligāti līst lietus, jo “vajag jau villaines samērcēt”. Bet Gitas jaunākais dēls Edvards gluži nejauši, sev un ģimenei nezinot, nokļuvis pat 2008. gada Dziesmu un deju svētku kalendāra novembra fotogrāfijā – tobrīd, vēl skolnieks būdams, paņemts līdzi uz svētkiem par novada karognesēju.
Gitas dēli arī apliecina, ka nekur ilgi un tālu no dejošanas aiziet laikam jau nav iespējams. Vecākais, Rihards, kļuvis par pazīstamā horeogrāfa Jāņa Purviņa vadītā Rīgas kultūras un tautas mākslas centra “Mazā ģilde” Tautas deju ansambļa “Līgo” viceprezidentu, kopā ar to koncertējot izbraukājis puspasaules. Edvards šobrīd ietur pauzi, toties turpina iepriekšējā paaudzē izlaisto tradīciju otro pusīti sastapt deju kolektīvā – ar sieviņu Lindu sadejojušies “Raitajā solī” un nu audzina Solveigas pirmo mazmazbērnu. Tāpat abi Gitas dēli rūpējas par to, lai mamma un vecmamma redzētu skaistākos deju uzvedumus, arī tagad jau atvilktnē noliktas biļetes uz koncertu.
Rihards ar Edvardu turpinājuši vēl kādu tradīciju. Proti, kaut arī Solveigai nekad nekas nav bijis iebilstams pret to, ka meitas dejo, uz jauniešu tautas deju ansambli “Raitais solis” Gita aizgājusi slepus. “Man toreiz bija tikai trīspadsmit gadi. Draudzene ļoti vēlējās dejot, bet vienai šķita bailīgi, paaicināja arī mani līdzi. Abas aizgājām, abas uzņēma pamatsastāvā,” atceras Gita Grase. Bet Solveiga Sīmane teic – viņai tobrīd šķitis, ka meita vēl pārāk jauna, lai dejotu jauniešu kolektīvā: “Mūsu laikā “Raitajā solī” dejoja pārsvarā divdesmitgadnieki, biju viena no jaunākajām. Taču, kad uz “Raito soli” aizgāja Gita, tad jau viņi bija sākuši uzņemt skolēnus, pusaudžus.” Arī Rihards ar Edvardu pieteikties “Raitajā solī” aizgājuši, māti par to informējot jau pēc tam.
Lapojot Solveigas, Gitas un Sanitas albumus, var redzēt ne tikai to, kā attīstījusies fotogrāfija, bet arī to, kā mainījusies koncertu programma. Pašās senākajās, 60. gadu fotogrāfijās, “Raitā soļa” dejotāji redzami dažādu tautu tērpos, jo tolaik bija ierasts pusi programmas iestudēt no tā dēvēto brālīgo republiku repertuāra, un tikai pusē varēja dejot latviešu tautas dejas. Solveiga starp savām mīļākajām dejām min “Audēju deju”, “Gatves deju”, vairākas citas, taču starp visām vismīļākā esot deja “Pie Daugavas”. Bet Gita piebilst, ka šī deja, kādu laiku piemirsta, nu atkal pelnīti nonākusi daudzu tautas deju ansambļu repertuārā pēc tam, kad bija iekļauta par godu Deju svētku 60 gadiem sarīkotajā koncertā.
