3
Patriotiskā vibrācija
Laikmetīgā deja var ietvert visu. Arī latviešu tautas dejas saknes Rūdolfs nav aizmirsis – pirms diviem gadiem tieši viņu Agris Daņiļevičs aicināja dejot solo skaistajā vadošo dejotāju pārī lieluzvedumā “Lec, saulīte!”. “Protams, es sapratu, ka šī nav deja, kur varēs brīvi pašaut vaļā savas fantāzijas, tomēr mani uzrunāja kopējais stāsts, ideja, līdz ar visu brīnišķīgo scenogrāfiju un latviešu laiku sētas sajūtu. Gribēju būt tā visa daļai,” stāsta Rūdolfs. “Mirklis, kad pašā saulgriežu viducī mēs, dejotāji, stāvam pret skatītājiem, koris dzied un mēs dziedam viņiem pretī, tu jūti to īpašo patriotisko vibrāciju.” Tiesa, mīlas dueta vissvarīgākajā mirklī deju laukuma skaidu segums pārvērties par slidotavu un skaistais pāris kādā mirklī… skaisti krita, viens otru tverot. “Tajā brīdī biju pārbijies, bet tagad saprotu – tās ir manas mīļākās atmiņas ar smaidu visam mūžam.”
Rūdolfs ne tikai pats bijis deju svētku sastāvā kopā ar dejotāju raibo pulku, bet arī iepriekšējos Skolēnu dziesmu un deju svētkos piedalījies jau kā pasniedzējs. “Tie tik tiešām ir vislielākie svētki visiem dejotājiem, viņu ģimenēm un draugiem – es to redzu kā brīnišķīgu tradīciju. Protams, ir svarīgi nošķirt, kura deja ir tautas deja, folkloras mantojums un kura profesionālā deja.”
Nāvīgā prieka deja
Rūdolfam nav sveša arī dramatiskā teātra skatuve. Dž. Dž. Džilindžera Liepājas teātrī 2015. gadā iestudētajā izrādē “Paradīze” Rūdolfs kopā ar horeogrāfi Lieni Gravu iejutās eņģeļu lomās. Šogad jaunais horeogrāfs kopā ar pieredzējušo teātra kustību mākslinieci Ingu Krasovsku veidoja kustību partitūras Dailes teātra mūziklam “Žanna d’Arka”.
“Man ārkārtīgi patīk uzturēties teātrī un klusībā sapņoju par iespēju kādreiz kaut ko izveidot teātrī arī pats – vai tā būtu kustība dramatiskajai izrādei vai deju numuri mūziklā. Teātrim piemīt sava maģiskā rutīna, kura apbur.”
Pašlaik Latvijas Nacionālā teātra Mazajā zālē top jaunās laikmetīgās dejas horeogrāfes Agates Bankavas veidotā dejas izrāde četriem aktieriem (Madara Botmane, Ainārs Ančevskis, Evija Skulte, Jurģis Spulenieks) un pieciem dejotājiem – kopā ar Rūdolfu dejo kolēģi Eva Kronberga, Andris Kačanovskis, Modris Opelts un Anastasija Lonšakova. Iespēja strādāt teātrī izcīnīta pērn, Agatei Bankavai iegūstot Nacionālā teātra balva par labāko darbu (“Rauts”) aizvadītā gada Latvijas Kultūras akadēmijas VI skatuves mākslas festivālā “Patriarha rudens”.
“Protams, dejotāji un aktieri katrs ir mazliet no “citas operas”. Izrādē mēs, dejotāji, strādājam ar sev pierastām metodēm un saprotamies teju bez vārdiem. Tu, piemēram, vari krist simt veidos, tomēr tavs partneris zina, kā tevi ikreiz noķert. Tomēr esmu par to, ka šis nav stāsts par dažādām – dejotāja un aktiera – profesiju atšķirībām. Pat ja primārais izpausmes veids vienam var būt vārds, citam – ķermenis, bet vēl kādam – mūzika, mēs visi šeit esam cilvēki uz skatuves. Aktieriem nav sveša kustība, un arī mūsu dejā allaž ir kāds stāsts. Beigu beigās atšķiras tikai veids, kā esam nonākuši pie kopīga stāsta.”
“Nature morte” latīņu mēlē skan kategoriskāk nekā latviskais “klusā daba”. “Jā, nāvīte iezogas,” pasmaida Rūdolfs. “Izrādē mēs patiesi domājam par dzīvības dabisko ritmu, kurā nāve nekad nav beigas. Mēs esam dabas daļa un brīžos, kad apspiežam kādu savu dabisku izpausmi – savus instinktus kontrolējam ar sabiedrības filtriem –, daba mūsos mazliet nomirst.”
Viena no dabiskajām lietām jebkurā cilvēkā ir prieks. Katrs no izrādes dalībniekiem ir radījis savu prieka deju vai izpausmi. “Man šķiet, ka, tieši mēģinot paust prieku, mēs katrs arī esam izveidojuši savu tēlu pilnībā atšķirīgu no citiem. Tas būs āķis skatītājiem, nojaust, kurā brīdī prieka dejā laižas katrs no mums, stāsta varoņiem.”
