Deja ir mana dzīve. Saruna ar baletmeistaru Vladimiru Ponomarjovu 1
Pirms dažiem gadiem stalto baleta pedagogu un kādreizējo baletdejotāju Vladimiru Ponomarjovu televīzijas skatītāji iepazina kā nesaudzīga vērtējuma paudēju deju šova žūrijā. Pieredzējušais dejas pedagogs šobrīd ir daudzu tautas deju ansambļu dejotāju un klasiskā baleta jauno censoņu iemīļots un cienīts skolotājs. Šogad Vladimirs svin apaļu jubileju un kuplā skaitā pulcēs paša izaudzinātos dejotājus jubilejas koncertā, kas 24. oktobrī notiks Dailes teātra Lielajā zālē.
Vladimirs teic – viņam dzīvē esot veicies. Gan toreiz, kad pirmajā klasē mazo puiku ievēroja un aicināja piedalīties deju pulciņā, gan tad, kad, pretēji vecāku gribai, spītīgais pusaudzis iestājās baleta skolā, gan vēlāk – 20 gadus ar pilnu atdevi nodejojot uz Rīgas baleta skatuves dēļiem, tolaik ļaujot paraudzīties arī aiz dzelzs priekškara un baudīt mākslinieka dzīvi.
“Protams, esmu daudz strādājis, tomēr bez veiksmes nekā nebūtu. Mākslinieku dzīve vispār ir loterija. Tev var būt talants, bet tavs liktenis reizēm var būt atkarīgs vienkārši no slikta garastāvokļa. Kad atskatos, nevaru iedomāties tādu dzīvi, kas nebūtu saistīta ar deju. Ja man būtu iespēja sākt visu no jauna, es laikam dzīvotu tieši tāpat. Varbūt smadzenēs kaut kas ieprogrammēts, bet bez dejas nevaru.”
Divdesmit savas dzīves gadus Vladimirs atdevis Rīgas baleta teātra profesionālajai skatuvei, bet pēc aiziešanas “pensijā”, kas baletdejotājam pienāk visai agri, pārorientējies uz baleta pedagoga profesiju. Pēcāk viņš skolojis klasiskā baleta studentus gan Rīgas horeogrāfijas vidusskolā, gan strādājis par repetitoru Latvijas Nacionālajā baletā un augsta līmeņa tautas deju ansambļos. Šobrīd Vladimira klasiskās dejas pedagoga padoms ir neatsverams deju skolas “Dzirnas” jaunajām dejotājām, jau 13 gadu viņš strādā arī Allas Duhovas baleta skolas deju grupā un ir deju skolotājs tautas deju ansamblī “Daiļrade”.
“Šobrīd esmu uzsācis arī jaunu lietu – izveidoju dejas kompleksu, kurā apvienota joga, ārstnieciskā vingrošana un modernais balets. Tas ir ļoti veselīgi un cilvēkiem ļoti patīk. Mans lepnums – vadu arī deju grupu meitenēm, kurām vairāk par 25, un… viņas dejo baletu!” stāsta Vladimirs. Apgūt baleta pamatus pieredzējušais pedagogs pierunājis arī savu dzīvesbiedri Ilonu – pianisti un ilggadējo koncertmeistari. “Viņa ir ļoti drosmīga sieviete. Kā profesionāla mūziķe un koncertmeistare viņa pavadījusi manis vadītās nodarbības gan baleta skolā, gan “Dailē”, bet nu nolēma šo lietu “pagaršot” pati. Jāatzīst, viņa ir ļoti labā formā! Viņa saka – tā ir laime, prast pārvarēt savus kompleksus. Patiesībā jebkura meitene sapņo par princesīti un šeit tos sapņus var īstenot.”
Dejot pašam un mācīt to citiem? Protams, tās ir divas pilnīgi atšķirīgas profesijas. Baletmeistars uzsver – ne katrs lielisks dejotājs būs arī labs skolotājs. Tiesa, gandarījums – tas gan esot vienlīdz spēcīgs kā vienā, tā otrā lauciņā. “Ja esi nodejojis lomu, tev ir izdevies un tu saņem aplausus, tu, protams, lido. Tas ir tāds egoistisks prieks, bet ir un paliek prieks. Bet, ja redzi sava darba augļus bērnā – tā ir laime! Toreiz, kad kļuvu par skolotāju, man nācās pilnībā pārslēgties no vienas lietas uz otru. Tas nebija viegli, tomēr esmu ļoti apmierināts.”
Jau labu laiku dejošanai esot pielikts punkts. “Nedejoju ne uz skatuves, ne svētkos vai ballītēs,” kategoriski nosaka Vladimirs. “Man deja ir tikai darbs. Tā ir tāds kā tabu. Ārpus deju zāles vēlos atpūsties.”
Pieredzējušais pedagogs atzīst – jau pēc pirmās nodarbības kopā ar bērnu viņš varot paredzēt – būšot (vai nebūšot) dejotājs. “Protams, visi vecāki domā, ka viņu bērns ir vistalantīgākais. Tomēr ir vairāku apstākļu kopums, kam jāsakrīt. Pirmkārt – anatomija, tā pati kāju uzbūve. Proporcijas, struktūra, faktūra. Līdzās tam – arī ritma izjūta. Tas ir pamats, no kura, ja būs centība, ir iespējams izveidot labu dejotāju. Turklāt jābūt lielam gribasspēkam. Bet pāri visam – dejas mākslas pamatā ir dzelžaina disciplīna.”
Vladimirs piekrīt, viņš esot stingrs skolotājs, nereti – nesaudzīgs. Par viņa bargajiem spriedumiem pirms vairākiem gadiem varēja pārliecināties arī televīzijas skatītāji, Vladimiram vērtējot šovu “Dejo ar zvaigzni”. “Toreiz teicu to, ko domāju. Nespēju kādam, kurš nopelnījis četri, likt desmit. Mācoties tīro klasisko deju, cilvēku nedrīkst žēlot. Citādi vienkārši nekas nesanāks. Protams, nedrīkst viņu pazemot un apvainot, bet stingrs vārds ir pat vajadzīgs. Balets ir ļoti sarežģīta profesija. Ļoti grūta. Uzreiz nekas nesanāk. Nevienam. Ir jāpieliek pūles. Jābūt asarām un asinīm, noberztām kājām. Šeit nav vietas žēlastībai. Ja glaudīšu galviņu, nekā nebūs. Ja esi nolēmis saistīt savu dzīvi ar baletu, tad jāsaprot, ka labprātīgi atdod savu dzīvi tirānijai.”
Vladimira paša meitas baletu nav izvēlējušas – abas ir profesionālas mūziķes. Jaunākā, Alīna, pašlaik studē vijoļspēli Kopenhāgenas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, bet vecākā, Santa, spēlē altu un šobrīd devusies Amerikas koncertturnejā kopā ar Amsterdamas Simfonisko orķestri. “Tā ir kolosāla sajūta, ka tev ir divas talantīgas meitas, kas izvēlējušās pašas savu ceļu. Ceru, ka esmu varējis viņām dot to, ko spēju, piemēram, prasmi iziet un būt uz skatuves.”
Kādreizējais baletdejotājs atzīst – šobrīd uz baleta izrādēm Baltajā namā neejot. Aizņemtības dēļ. “Rīgas operteātrī neesmu bijis pēdējos astoņus gadus. Skatos afišas, un ir prieks, ka šobrīd atjaunots Helēnas Tangijevas-Birznieces leģendārais uzvedums “Pie zilās Donavas”. Zinu, ka publika uz izrādēm nāk. Protams, ar teātri man saistās emocionālas atmiņas un man nav viegli tur uzturēties.
“Rīgas balets bija Savienības labāko baletu piecniekā, un mēs baudījām aizraujošu dzīvi. Atceros, mūsu viesizrādes Pēterburgā nāca skatīties Marijas teātra solisti. Mums bija lieliski solisti un kordebalets. Mums bija lielisks “Gulbju ezers”, bet lielāko furoru izraisīja Tangijevas “Bolero”, spoža bija “Parīzes Dievmātes katedrāle”. Šobrīd redzu, ka daudzi klasikas uzvedumi tiek pārveidoti, un, manuprāt, tas nav pareizais ceļš. Man ļoti patīk jaunrade, un priecājos, ka cilvēki meklē jaunus ceļus, taču klasiku – lieciet mierā. Neviens taču neiedomāsies aiziet uz uzķēpāt kaut kādu švīku Rozentāla gleznai.
Atskatoties uz padomju laiku, protams, varu tikai priecāties par to, kā dzīvojam tagad. Protams, kad gājām uz barikādēm, nākotne bija iedomāta mazliet savādāka. Nenoliedzami, varētu vēlēties justies labāk finansiālā ziņā, tomēr es nežēlojos.” Stingrā padomju laika sistēma savulaik “izbaudīta” uz paša ādas. “Atceros pirmo reizi, kad izbraucām ārpus Padomju Savienības. Tās bija baleta viesizrādes Itālijā 1971. gadā – Florence, Venēcija, Turīna, pēc tam – Kannas, Nica, Montekarlo. Protams, bijām šokā! Tomēr doma, ka varētu tur palikt, prātā nebija. Laikam jau ideoloģija bija nostrādājusi – komjaunieša sirds neļāva. Protams, visam bija arī otra puse. Mūs nežēloja, sauca uz pārrunām uz “stūra māju”. Prasīja, lai pastāstu, kā “uzvedās” kolēģi. Tagad varu būt absolūti priecīgs un laimīgs, ka nekad un nevienam neko “nestučīju”. Tā bija goda lieta starp draugiem.”
Vladimirs lieliski runā latviešu valodā, lai gan viņa ģimenē sarunu valoda ir krievu. Viņš teic: “Ja, dzīvojot šeit, neproti runāt latviski – tas laikam ir slinkums. Teātrī viss notika latviešu valodā, akadēmijā – tāpat. Protams, akcents man ir, bet vēl laboju (smejas). Manuprāt, jo vairāk valodu cilvēks zina, jo bagātāks viņš ir. Zināt valodu ir norma.”
Lai arī būdams klasiskā baleta profesionālis, turklāt dzimis un audzis krievu virsnieka ģimenē, Vladimirs ilgus gadus strādājis tieši latviešu tautas deju ansambļos. “Ar latviešu tautas dejām un deju kolektīviem man ir īpašas attiecības. Sākšu ar to, ka baletskolā mums bija mācību priekšmets – latviešu deja. Toreiz to pasniedza Uldis Žagata, kurš vadīja “Daili”. Dažiem piedāvāja nākt uz tautas deju ansambli jau toreiz. Tajā laikā mans “alma mater” bija teātris, tāpēc devos tajā virzienā, par ko biju sapņojis. Pēc dejotāja karjeras beigām tomēr nonācu tautas deju ansamblī, un tagad varu teikt – apetīte rodas ēdot.”
Ja skaitītu, cik dejotāju izaudzinājis un skolojis Vladimirs Ponomarjovs, iznāktu simti. Aptuveni 230 no tiem pulcēsies pasniedzēja jubilejas koncertā Dailes teātri. “Būs “Uguntiņa” – pirmais kolektīvs, ar kuru sāku strādāt ārpus teātra. Arī “Liesma” un “Vektors”. Strādāju arī “Dailē”, kas vairs neeksistē, taču tās mākslinieciskais vadītājs Jānis Ērglis tagad strādā “Teiksmā”, tāpēc uz skatuves būs arī viņi. Protams, dejos arī baletskolas audzēkņi un vadošie pāri no Latvijas Nacionālā baleta: Margarita Demjanoka-Skuteļska, Arturs Sokolovs, Juka Mijake-Sokolova, Zigmārs Kirilko un Arturs Skuteļskis. Dejos arī “Dzirnu” pedagogi un baleta studijas “Todes” dejotāji. Būs skaists, krāšņs koncerts divu stundu ilgumā. Pats būšu arī uz skatuves – paklanīšos. Un, protams, sēdot zālē, uztraukšos.”
