“Deivida Bovija balss un personība ir vērtība pati par sevi, plus vēl fantastiskie dejotāji!” Horeogrāfe Beiris par slavenajam māksliniekam veltīto šovu 1
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Festivāls ir visa mana dzīve, un cita darba man šajā valstī nav,” tā saka baleta prīma, horeogrāfe un producente Lita Beiris par pašas izloloto Starptautisko Baltijas baleta festivālu “No klasikas līdz avangardam”, kas piektdien, 8. oktobrī, līdz ar laikmetīgā baleta kompānijas “Complexions” (ASV) izrādi šovu “Star Dust” Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē tuvojas savam vainagojumam.
2019. gada 12. martā visu valsti aplidoja ziņa, ka kultūras iestādes slēdz Covid-19 pandēmijas dēļ. Tā bija 25. baleta festivāla “No klasikas līdz avangardam” pirmā diena. Pērn 26. festivāls tika pārrauts pusē. Nu tas tiek pabeigts.
“Tieši šobrīd, oktobrī, būtu jāsāk domāt par nākamo festivālu, kuram būtu jānotiek 2022. gadā tradicionāli aprīlī,” teic Lita Beiris, “bet kāda būs situācija pasaulē un valstī ar epidēmiju? Tomēr – ja palaidīsies, pēc tam būs grūti festivālu atsākt, jo šo daudzveidīgo mehānismu iedarbināt no jauna ir ļoti sarežģīti, bet piedāvājumi man jau tagad nāk no visas pasaules.”
Lita, sakiet, lūdzu, ar ko ASV kompānija “Complexions”, uz kuras izrādi “Star Dust” visas biļetes “Gorā” jau izpirktas, pārsteigs skatītājus?
L. Beiris: Ar to, ka viņi vispār ir šeit! Būs noticis acīm redzamais neticamais. Strādāju jau divus gadus, lai šo kompāniju varētu uzaicināt uz Latviju. Viņi manā festivālā viesojās pirms astoņiem gadiem. Nacionālās operas zāle bija pārblīvēta, pēc izrādes stāvovācijas…
Šī kompānija pazīstama visā pasaulē, Amerika ar to lepojas. Tā dibināta 1994. gadā, un dibinātāji ir izcilais horeogrāfs Dvaits Roudens un dejotājs Desmonds Ričardsons. Viņu mērķis bija no jauna atklāt deju, saplūdinot dažādas metodes, stilus, kultūras iespaidus bezkompromisa mikslī. Šī tendence dejas pasaulē – apvienot daudzus šķietami neiespējamus žanrus, veidojot pilnīgi jaunus stilus, – ir ļoti aktuāla.
Kompānijas iestudētais uzvedums “Star Dust” ir cieņas apliecinājums vienai no ražīgākajām mūslaiku britu roka zvaigznēm Deividam Bovijam. Balets “Star Dust” nes viņa hitu ietērpu un izklāj to vizuālo nospiedumu, ko izraisījusi Deivida Bovija unikālā personība.
“Star Dust” atdod godu ikoniskam un harismātiskam garam. Horeogrāfam paņemt Bovija slavenos hitus, ko zina visa pasaule, un uzvest uz skatuves izrādē nav vienkārši. To var darīt tikai izcils horeogrāfs, jo tā ir milzīga atbildība. Deivida Bovija balss un personība ir vērtība pati par sevi, plus vēl fantastiskie dejotāji! Katru gadu “Complexions” sniedz apmēram sešsimt izrāžu, izveidojusi vairāk nekā astoņdesmit dažādas horeogrāfijas, bet “Star Dust” ir pēdējā un no iestudējumiem vispopulārākā.
Un tā nebūs redzama nevienā citā valstī kā tikai Latvijā, jo no Eiropas tūres kompānijai bija jāatsakās. Uzņemt “Complexions” viesizrādes atteicās Itālija un nupat arī Lietuva. Situācija bija kritiska arī mūsu festivālam, kad izšķīrās, būt vai nebūt šīm viesizrādēm Latvijā. Bet būs! Tas ir astotais pasaules brīnums, atklāti sakot. Arī man bija simtiem problēmu, lai amerikāņi iebrauktu Latvijā un izbrauktu no mūsu valsts.
Gūzma risināmu lietu, lai māksliniekus ielaistu lidmašīnā. Tikai nesen Latvijas Ministru kabinets pieņēma lēmumu pie mums akceptēt arī trešajās valstīs, tostarp Amerikā, izdotos sertifikātus, kas dod iespēju māksliniekiem spert soli uz mūsu zemes bez sēdēšanas karantīnā un testēšanās.
Šo vilcināšanos ar Amerikas sertifikāta akceptēšanu es īsti nesaprotu, jo kā pie mums, tā Amerikā taču pret Covid-19 potē ar vienām un tām pašām vakcīnām. Tāpat man nav īsti saprotams, kāpēc bērnus ar negatīvu Covid-19 testu nevar ielaist izrādē kopā ar vakcinētiem vai kovidu pārslimojušiem vecākiem? Man vecāki žēlojušies, ka nevar kopā ar saviem bērniem apmeklēt izrādes. Absurds un pilnīgs neprāts!
Tāpat nesaprotu cilvēkus, kuri joprojām nevakcinējas. Kas tā par neizglītotību, gribētos teikt, tumsonību? Cik tad ir to cilvēku, kuriem ārsta konsilijs neiesaka potēties pret Covid-19 veselības stāvokļa dēļ? Niecīgs, niecīgs procents. Kas galvā pārējiem? Es savu pilsoņa pienākumu esmu izpildījusi. Jo vēlos būt brīva!
Atgriezīsimies pie festivāla norises. Visa festivāla laikā aplūkojamas divas baleta mākslai veltītas izstādes.
VEF kultūras pils Spoguļu zālē atklāta Igaunijas baleta foto mākslinieka Staņislava Moškova izstāde “Karantīna Igaunijas baletā”, kurā stāstīts, kā mūsu kaimiņvalsts baletdejotāji pārdzīvoja pandēmijas laiku, jo tas ir vissmagākais, kāds vispār bijis māksliniekiem, it īpaši tiem, kuru māksla saistīta ar ķermeņa kultūru, deju.
Rakstnieks var rakstīt grāmatu, neizejot no mājas, lai kas arī laukā notiktu, tāpat gleznotājam nekas netraucē strādāt pie sava audekla vai komponistam pie nošu lapas vienatnē – un viņš par šo vienatni vēl ir priecīgs! –, bet mēs bez telpas nevaram iztikt, tāpat kā sportā. Izstāde rāda, cik izmisis ir mākslinieks, un man žēl, ka mūsu fotogrāfi neko tādu nav fiksējuši. Kā mocījās mūsu dejotāji uz tās pusotra reiz pusotra metra dejas grīdas gabaliņa… Jo, tikko tu divas nedēļas netrenējies, viss jāsāk no sākuma.
Un otra izstāde – “Iedvesma” – veltīta Latvijas baleta simtgadei un aplūkojama Mencendorfa namā.
Piedalās apmēram piecpadsmit mākslinieku, gleznotāju, grafiķu, kuri radījuši baletam un dejai veltītas gleznas. Ļoti interesants ekskurss mūsu baleta simtgades vēsturē. Redzamas arī fotogrāfijas par Latvijas izcilībām, kādas veidojusi, piemēram, Dženija Freimane, kura visu savu mūžu fotografējusi baletu, deju, sākot no šīs mākslas mātes Annas Priedes līdz mūsdienām. Apmeklētāji redzēs arī Džemmas Skulmes darbu, Birutes Goģes baleta kostīmu skices.
12. oktobrī, festivāla pēdējā dienā, kinoteātrī “Splendid Palace” astoņos vakarā būs vienīgais seanss ar horeogrāfam Ričardam Sīgalam veltītu filmu.
Režisors Benedikts Mirovs, kurš pārstāv Vāciju, izvērstā dokumentālā filmā stāsta par amerikāņu dejotāju un horeogrāfu Ričardu Sīgalu un viņa dibināto deju kompāniju “Atšķirīgais balets”, kura darbojas Minhenē un Ķelnē. Tās balets tiešām ir atšķirīgs – ar savu horeogrāfa un režisora profesionālu skatījumu uz sarežģīto dejas mākslu. Un, kā saka filmas režisors Benedikts Mirovs, robežas pastāv, lai tās pārkāptu. Tas attiecas gan uz deju, gan mākslu, gan dzīvi. “The Ballet of Difference” jeb “Atšķirīgais balets” šobrīd ir visinteresantākā dejas apvienība Vācijā. Un filma “Draw a Line – Richard Siegal and the Ballet of Difference” ir ģeniālā amerikāņu horeogrāfa Sīgala portretējums.
Jūs esat ierosinātāja arī grāmatai par Latvijā dzimušiem pasaulslaveniem Mihailiem…
Daļēji… Ar grāmatas autoru esam pārsprieduši, ka tādas leģendas kā baletā Mihails Barišņikovs un mūzikā Mihails Maiskis vēl ir gana neapcerētas, par viņiem runāts pārāk maz, un es priecājos, ka galvenais akcents grāmatā likts uz pasaulslaveno dejotāju Mihailu Barišņikovu.
Jaunībā jūs ar viņu esat bijusi arī partnerībā…
Kā Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņi uz mūsu Operas skatuves Čaikovska “Riekstkodī”…
Kas ir kopīgais un atšķirīgais mūsu un abu kaimiņvalstu baletā?
Latvijas balets vienmēr izcēlies ar savām vērienīgajām klasiskajām baleta izrādēm. Klasiskās baleta izrādes mūsdienās noturēt repertuārā ir ļoti sarežģīti. Tas prasa lielu atbildību un profesionālismu, svarīgi, lai trupā būtu baleta mākslinieki, izcilības, uz ko nāk skatītāji. Mūsu laikā vairāk nāca tieši uz personībām, cilvēki vēlējās redzēt, kā Žizeli vai Melno un Balto gulbi atveido tā vai cita baleta zvaigzne. Tagad vairāk nāk uz inscenējumu, uz izrādi kā kopumu. Mūsu balets aicina arī ārzemju horeogrāfus, taču varētu vēl lielākas un slavenākas personības.
Nupat biļetes uz Kšištofa Pastora baletu “Drakula” vai izķēra!
Bet pasaulē ir vēl citi fantastiski horeogrāfi. Būtu interesanti redzēt, kā mūsu mākslinieki izprot viņu rokrakstu un temperamentu, žanru savienojumus, šo laikmeta spēcīgo iezīmi. Es, piemēram, ļoti vēlētos redzēt mūsu Nacionālajā baletā pasaulslaveno horeogrāfu Džonu Noimaijeru, kura jauno Hamburgas baletu pirms četriem gadiem uz Latviju bija atvedis mūsu festivāls “No klasikas līdz avangardam”.
Un jaunie dejotāji bija fantastiski! Būtu saistoši redzēt arī jau minētā Sīgala laikmetīgās un modernās horeogrāfijas. Pasaulē ir daudz interesantu horeogrāfu. Runājot par kaimiņiem, Igaunija vienmēr bijusi avangardā virzienā uz moderno, laikmetīgo baletu. Igauņiem ir arī klasiskais repertuārs, taču īpaši spēcīgi viņi ir tieši laikmetīgajā dejā. Es, piemēram, biju sajūsmā par Tenesija Viljamsa slavenā darba “Ilgu tramvajs” iestudējumu amerikāņu horeogrāfa redzējumā Igaunijas Nacionālajā baletā. Ļoti aizraujoši!
Ļoti daudz un labi strādā Igaunijas jaunie horeogrāfi, kuriem atļauj iestudēt lielformāta baletus ar savu redzējumu. Igaunijā dod iespēju jaunajam un arvien kaut kam jaunam, kas pie mums ir ļoti problemātiski – tikai daži jaunie horeogrāfi un viss… Lietuvā pārsvarā tomēr klasiskais baleta mākslas virziens, vērienīgas lielās klasiskās izrādes.
Kad atveras priekškars, tās bieži vien uzreiz sagaida aplausi, jo jau pirmās scenogrāfijas ainas ieved krāšņā pasaulē. Kas ļoti būtiski šīm klasiskajām izrādēm – stila izjūta. Gana spēcīgi lietuvieši virzās arī modernajā dejas jomā, tagadējais baleta vadītājs jau ir izcilība arī horeogrāfijā, viņa baleti tiek rādīti slavenajā franču kultūras kanālā “Mezzo”.
Lietuvā ļoti labi strādā arī baleta skola, no tās nāk izcili puiši, kuri dejo Nacionālajā Operas un baleta teātrī. Mani reizēm sāpina tas, ka daļā sabiedrības dzirdams – ai, tie jau tikai mūsu kaimiņi.
Lai katram būtu tādas izcilības kā Lietuvas baletā! Diemžēl informācijas par viņiem nav gana, kaut gan Igaunijas un Lietuvas nacionālajās baleta kompānijās strādā lielas izcilības un uz viņu skatuvēm dejo personības, kas iekaro pasauli. Festivāla galā koncertā parīt varēs redzēt to, cik tuvi un tomēr dažādi baleta mākslā esam.
