Deičs: Iestudēju tikai to, kas man patīk 0
Šovakar Nacionālajā teātrī notiks skatuves mākslas gada lielākais notikums – uzzināsim, kuri atzīti par sezonas labākajiem aktieriem, režisoriem, scenogrāfiem, kostīmu māksliniekiem un kuri dejas, baleta un teātra iestudējumi bijuši visizcilākie. Bet jau tagad ir zināmi “Spēlmaņu nakts 2012” balvas par mūža ieguldījumu saņēmēji.
Šoreiz atzinību par darbu Latvijas teātra labā saņems izcilākais latviešu mūsdienu scenogrāfs Gunārs Zemgals, kā arī pedagogs un teātra režisors, izcilais latviešu dramaturģijas interprets Felikss Deičs.
– Ko jums pašam nozīmē “Spēlmaņu nakts” balva par mūža ieguldījumu?
F. Deičs: – Tas man ir ļoti grūts notikums, jo neesmu pārāk pārliecināts, vai esmu to pelnījis. Zinu cilvēkus, kas teātrī ir daudz vairāk darījuši, tāpēc man tā sajūta nav pārāk laimīga. Es jau it kā saprotu, ka balva ir no kolēģiem, tāpēc tik ļoti vērtīga, bet pats tam neesmu gatavs. Tas man ir pilnīgi negaidīti.
– Tas tomēr ir liels pagodinājums…
– Gatavošanās šai balvai parasti notiek jau iepriekš, un cilvēki tās piešķiršanai ir gatavi, bet šoreiz viss notika ātri un ļoti negaidīti, un es pilnīgi tam nebiju gatavs.
– Teātra gaitas esat sācis Jaunatnes teātrī, kas izcēlās ar mākslinieciski oriģināliem un riskantiem iestudējumiem. Vai arī šobrīd Latvijā ir daudz riskantu iestudējumu?
– Nē!
Tad bija cits laiks, kas diktēja pavisam citus nosacījumus. Tagad laiks ir daudz mierīgāks, daudz pārliecinātāks. Komerciālā pieeja izrādēm tādu risku nepieprasa. Tāpēc es domāju, ka tas laiks un mūsu teātris bija pilnīgā saskaņā. Tagad ļoti svarīgi ir kases panākumi, un tie daudz ko diktē.
Toreiz par kasi nedomāja. Izrādi varēja veidot pat piecpadsmit cilvēkiem, jo iestudējums bija pats vērtīgākais un svarīgākais. Tagad neviens neriskē.
– Vai latviešu teātra mākslā šobrīd ir vērojamas arī kādas vienojošas iezīmes?
– Es pateikšu ko ļoti sliktu, ir zudis garīgums, un teātris ir palicis daudz piezemētāks. Varbūt man tā liekas, jo esmu vecs cilvēks, bet garīguma mākslā agrāk bija vairāk.
– Vai garīgums ir galvenā prioritāte, jums iestudējot savas izrādes?
– Obligāti. Es nevaru taisīt lietas, kuras nejūtu un kurās nav šīs prasības. Es iestudēju tikai to, kas man patīk un kas man liekas svarīgs. Tāpēc man ļoti svarīga ir jebkuras izrādes morālā vai tikumiskā sastāvdaļa. Es domāju, ka jaunajai paaudzei šis aspekts ir mazākā mērā attīstīts.
– Varbūt tāpēc jūs galvenokārt izvēlaties iestudēt klasiķus un tikpat kā nemaz mūsdienu latviešu dramaturģiju?
– Tā ir ļoti nekvalitatīva. Ļoti.
Esmu uzvedis Lauri Gundaru un viņu labi pazīstu, bet vispār latviešu dramaturģija ir ļoti vāja. Pārsvarā lugās ir dotas tēmas, bet tālāk netiek izstrādātas. Dialogi slikti uzrakstīti – tādā avīžu valodā. Pēc Vizmas Belševicas aiziešanas es vairs neesmu sastapis labu latviešu valodu. Bet ir ļoti svarīgi, lai tā tāda būtu.
– Vai esat arī secinājis, kāds tam iemesls?
– Jaunajiem dramaturgiem ir cita kultūra, cita valoda – pilna ar anglicismiem, daudz rusicismu. Šķiet, ka pēdējos gados nav nācis neviens dramaturgs, kurš patiešām pārvaldītu valodu, piemēram, kā to savulaik prata Rūdolfs Blaumanis. Esmu iestudējis dažas mūsdienu lugas, bet iekšēji bija nelāga sajūta.
– Ka tad šajos darbos trūkst – dziļuma?
– Jā, nav dziļuma un nav dziļas apjēgsmes. Sacītais paliek tikai frāžu līmenī, nevis pauž izpratni. Saprotiet, valoda izaug, tā veidojas brīdī, kad parādās kāds ļoti spēcīgs autors, kas to paceļ. Bet spēcīgu autoru tagad nav.
– Varbūt te līdzētu valsts atbalsta sistēma jaunajiem dramaturgiem?
– Es domāju, ka ne. Protams, var jau dot iespējas un platformas, var dot laboratorijas.
Laurim Gundaram katru gadu ir dramaturgu kurss, no kura parasti divi trīs ir kaut cik talantīgi, bet pārējie neiztur kritiku. Un tad šie cilvēki raksta seriālus, kurus nav iespējams klausīties, jo tie ir pilnīgi nebaudāma pļāpāšana. Es domāju, ka tā ir ļoti liela problēma.
– Jūs esat iestudējis gandrīz visos Latvijas teātros, taču palicis Valmierā. Kāpēc?
– Šā teātra unikālā vērtība ir tā aktieru ansam-blis, jo visi aktieri spēlē nevis sevi, bet lugu. Dažkārt tā notiek arī Nacionālajā teātrī, arī ‒ Jaunajā Rīgas teātrī. Bet citos teātros tas vērojams ļoti reti. Valmieras teātrī aktieri ir ļoti demokrātiski un strādīgi un viņi nodarbojas ar mākslu. Šī ir tā unikālā kvalitāte, kas teātrim vienmēr piemitusi un piemīt joprojām.
– No vienas puses, sūdzamies par aktieru pārprodukciju, bet, no otras puses, izskan, ka nepietiek talantīgu aktieru…
– Labu, īstu aktieri izaudzina teātris. Tāpēc pārprodukcijas nevar būt. Domāju, ka Nacionālajā teātrī ir ļoti laba trupa, Valmieras teātrī – brīnišķīga trupa. Jaunajā Rīgas teātrī ir ļoti spēcīga trupa. Dailes teātrī ir atsevišķi ārkārtīgi talantīgi aktieri, bet nevaru apgalvot, ka tur ir kāds kodols. Liepājas teātrī tagad ir ļoti interesanti, jo parādījies jauns kurss, un šie jaunie cilvēki ir ļoti talantīgi. Daugavpilī – tur nekad nav bijis spēcīgas trupas. Krievu aktieru vidū ir pāris interesantu, bet latviešu trupas nav.
Domāju, ka labu aktieru Latvijā ir ļoti maz. Varbūt tāpēc, ka viņus slikti izmanto, jo ne visi strādā. Bet tagad katrs kurss, kurš ienāk, atrod darbu. Ļoti maz aktieru paliek bez darba.
– Šobrīd Valmieras teātrī iestudējat Keneta Greiema “Vējš vītolos”. Varbūt joprojām ir palikusi kāda līdz šim neīstenota ideja?
– Esmu uzvedis tik daudz labu lugu – Čehovs, Tolstojs, Gorkijs, Blaumanis, Zīverts! Ko esmu vēlējies, to arī esmu uzvedis. Tāpēc man ir grēks sūdzēties. Taču ir lugas, kas man ļoti patīk, bet par kurām zinu, ka nekad tās neiestudēšu. Dažkārt notiek arī tā, ka lugas jau ir uzvestas.
Līdz šim savas izrādes un savus gadus pārskaitījis neesmu. Bet tagad mani ir piespieduši mazlietiņ aizdomāties, jo balva ir gandrīz vai kā beigas teātrim. Parasti jau tomēr balvu saņem mazliet lielākā vecumā un tad, kad teātrī vairs nav ko darīt. Tas man ir pilnīgi negaidīti. Taču, paldies Dievam, ka jau tik daudz esmu paspējis paveikt, pateicoties Valmieras teātrim.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE FELIKSS DEIČS Teātra režisors, pedagogs Dzimis 1937. gada 2. aprīlī Krievijā – Rostovā pie Donas Absolvējis Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas un mehanizācijas fakultāti un Rīgas Krievu drāmas teātra studiju No 1964. gada līdz likvidēšanai 1992. gadā – aktieris, režisors un pedagogs Jaunatnes teātrī Kopš 1992. gada – Valmieras teātra režisors 1997. gadā saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu kā labākais režisors, 1996. gadā kļuvis par Eduarda Smiļģa balvas laureātu 2003. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni |
