Degunam – gabaliņu nost! 0
Pat mūsdienās, ņemot vērā augsto medicīnas attīstības līmeni, plastiskās operācijas ir nopietna ķirurģiska manipulācija, kur vienmēr pastāv kaut niecīga varbūtība, ka pat izcilākā ķirurga skalpelis nenodrošinās gaidīto iznākumu vai arī var rasties negaidīti sarežģījumi. Taču, lasot 20. gs. 20. un 30. gadu presi, var šķist, tiešām šīs operācijas tāds nieks vien ir. “Garie deguni, atliektās ausis un dubultzodi tagad nav modē. Visu to var izlabot operāciju ceļā. Ja deguns iet gaisā un ir garš, tad ķirurgs no deguna iekšpuses nokniebj gabaliņu nost. Tāpat ir ar ausīm, krūtīm, pazodi,” 1938. gadā optimistiski vēstīja žurnāls “Magazina”, norādot, ka “formas var izdaiļot arī ar parafīna palīdzību, ko ar attiecīgu rīku ievada zem ādas”.
Nieks vien! Izrādās, ka tā arī licies daudziem laikabiedriem. Rīgā pazīstamā kosmētikas speciāliste Ance Vitenberga-Baķis, piemēram, bija saņēmusi no kādas jaunas dāmas vēstuli, kurā citstarp bija izteikta vēlme “ar operācijas palīdzību pataisīt degunu īsāku un izlabot atkārušās ausis, bet man katru pēcpusdienu neatliek laika vairāk par divām vai trim stundām. Tātad būtu vajadzīgs, lai operācijas tiktu izdarītas šajos laika sprīžos, lai, mājās atgriežoties, mani vecāki par to nekā nezinātu”. Gadījās “speciālistes”, kuras prata iegalvot klientei, ka atliek tikai samaksāt un jau pēc dažām stundām atjaunota varēs doties mājās, tomēr par šādu vieglprātību dāmām parasti nācās rūgti nožēlot. “Sensacionālas skaistuma operācijas pie mums Rīgā stipri izreklamētas, kas gan izliekas ļoti pārdroši, jo mums taču vēl nav pietiekami izglītotu speciālistu, nedz arī tik lielas prakses un piedzīvojumu kā ārzemēs,” 1932. gadā skeptiski skaistuma kopšanas druvā notiekošo vērtēja dzēlīgās “Aizkulises”. Pēc dārgajām operācijām iznākums ne vienmēr bija skatu priecējošs – it īpaši, ja tās veica nevis kvalificēti ķirurgi, bet ikdienas skaistumkopējas – tā saucamās kosmētes, kurām trūka kā izglītības, tā talanta. Tad gadījās, ka deguna formas uzlabošanai izmantoja brīnumaparātus – “degunkniebjus”, pēc kuru lietošanas deguns bija zils un uzpampis, bet krūšu korekcijas operācijās – parafīnu, pēc kā iznākums bija šausmīgs – krūtis uzpampa un kļuva cietas, tām bija augsta inficēšanās iespēja. Gadījās arī, ka pēc vaigu “pacelšanas” āda vēl mēnešiem bija pārklāta ar strutojošām krevelēm un nelaimīgā skaistuma mocekle bija spiesta valkāt matus gandrīz līdz degunam, lai slēptu izbojāto seju no apkārtējiem.
Laikraksts “Kurzemes Vārds” 1941. gada 30. septembrī ziņoja, ka Liepājas pilsētas slimnīcas ārsts J. Pone veicis plastisko operāciju, pārvietojot ādu no ribaskaula kādam krievu gūsteknim, kuram granātas šķemba bija norāvusi visu apakšžokli un cietušais nav varējis ne runāt, ne ēst, ne dzert. Grūti iedomāties, ka līdzīgos apstākļos tik humāna attieksme būtu iedomājama pret latviešu leģionāru, ja tas būtu kritis krievu gūstā.
