Deguns pie rokas un roka pie galvas 0
“Šodien kosmētiskā ķirurģija bezsāpīgi atsvabina cilvēkus no rētām un ādas sabiezējumiem. Līkus degunus iztaisa par taisniem un platiem, sedlveidīgiem deguniem piešķir skaistu formu. Lielas, atkārušās ausis samazina, pievelk, biezas lūpas izdaiļo par plānām. Izgriež sejā un pierē grumbas, pārveido krūšu formu, izgriež liekos taukus – dažreiz līdz 10 kilogramiem –, izņem “asaru maisiņus” un izlīdzina “sāpju līniju”,” šādi tā laika plastiskās ķirurģijas “parastos” brīnumus 1936. gadā reklamēja laikraksts “Rīts”. Lielākā daļa ķirurgu pacienšu bijušas 30 līdz 45 gadu vecumu sasniegušas dāmas no mākslas un inteliģences aprindām, lai gan zināms, ka arī kādai 65 gadus vecai rīdziniecei ķirurgs “izņēmis” grumbas. Lai gan statistikas par to trūkst, izteikts pieņēmums, ka vairākums bijušas krievu un ebreju tautības – pēdējais nebūtu brīnums, jo plastiskās operācijas nebija lēts prieks. Deguna operācija maksāja 200 latu (Londonā tajā pašā laikā – 150 mārciņas – pēc tā laika attiecības, 3000 latu), ausu – simts latu (Londonā – 50 mārciņas – 1000 latu), bet, piemēram, grumbu savilkšana – atkarībā no operācijas smaguma – simts līdz 200 latu. Protams, Rīgā šādas operācijas izmaksāja lētāk, tomēr šāda summa vienalga krietni pārsniedza vidēja ierēdņa mēneša atalgojumu un tās arī neapmaksāja slimo kases. Tāpēc gadījās, ka pie slavena ķirurga atnāk nervoza jaunkundze, lūgdama: “Ārsta kungs, atsvabiniet mani no manas sejas! Man tā liekas neinteresanta.” Vīrieši lielākoties pie ķirurga vērsušies ar patiešām nopietnām iedzimtām vai dzīves laikā iegūtām izskata problēmām, kas traucējušas personiskajā dzīvē un karjerā, – kā, piemēram, zaķalūpa, ausu un deguna anomālijas, kā arī rētas, kas bija iegūtas karā vai arī katastrofās.
Mācoties no tādām pasaules autoritātēm kā Minhenes profesors Hanss Noimaijers, Rīgas skaistuma ķirurgi, it sevišķi profesors Reinholds Sniķers, lielākie speciālisti bijuši deguna operācijās. Daži pat mācējuši pielikt degunus pilnīgi no jauna – it sevišķi aktuāli tas bija pēc tādām ļaunām saslimšanām, kā, piemēram, sifiliss, kas tajos laikos nebija reta parādība. Lūk, cik “populārzinātniski” deguna “izlabošanas” operāciju 1927. gadā aprakstīja “dzeltenīgais” laikraksts “Pēdējā Brīdī”: “Zem deguna ādas izzāģē bezformīgos kaulus, kaulam piedod citu stāvokli, to novīlējot, iezāģējot un pareizi nostādot. Ja vajadzīgs, degunu piepilda ar ziloņkaulu ādas taukiem. Ja degunam trūkst kāda daļa, mala vai gals, tad “ielāpu” parasti ņem no rokas augšpus elkoņa un izlobīto ādas gabalu piestiprina defekta vietā.” Gadījās arī, ka deguns tika labots, iešļircinot zem ādas parafīnu, bet tam parasti bija ļoti nepatīkami sarežģījumi. Tajā pašā laikā tomēr izskanēja, ka “pie mums publika šai metodei vēl piegriež maz vērības, bet klusībā par saviem neglītiem deguniem tomēr skumst”. 1937. gadā Latvijā parādījās informācija, ka Ņujorkā kāds skaistuma ķirurgs piedāvā jebkuram par 10 000 latiem izveidot degunu pēc tā laika skaistuma ikonas – zviedru aktrises Grētas Garbo – deguna piegrieztnes.
Citi ķirurgi praktizējās grumbu “izņemšanas” un ādas pacelšanas operācijās, kas, pēc profesora Reinholda Sniķera stāstījuma 1931. gada 20. septembrī izdevumam “Pasaules Pasts”, tika veiktas, “pārgriežot ādu uz pieres pie pašiem matiem, tad uzmanīgi nogriežot lieko ādu un rētu sašujot”. Latvijā veica arī ādas pārstādīšanas operācijas – piemēram, no rokas izgriežot ādas gabaliņu, ko atstāja pie rokas ar šauru “kājiņu”. Tad atgriezto ādu uzlika uz sejas un roku piesēja pie galvas. Kad atgrieztais gabaliņš pieauga, “kājiņu” pārgrieza un uzskatīja, ka operācija ir noslēgusies. Par retu, bet ārkārtīgi sarežģītu operāciju uzskatīja līku kāju iztaisnošanu bērniem – šajā gadījumā kauli tika vispirms salauzti un pēc tam ielikti taisnā fiksatorā.
