Deguns un ausis made in Latvia 0
Rīga – pirmajā vietā Baltijā
“Operācija diezgan sāpīga – daudzas sievietes tās laikā paģībst, bet nav tādas, kas no tās atteiktos sāpju dēļ,” tieši pirms 90 gadiem vēstīja žurnāls “Atpūta”.
Arī toreiz, mūsu vecvecāku laikā, skaistumam sabiedrības galvās bija tikpat liela sociāla un psiholoģiska nozīme kā mūsdienās. Un – kad vēl par to rūpēties un īpaši sakopt, ja ne tagad, gatavojoties gada krāšņākajiem svētkiem!
Šogad aprit vēl kāda interesanta gadskārta – 110 gadi kopš pirmās sejas ādas pacelšanas jeb, kā šodien teiktu, liftinga operācijas, ko paveica vācu ķirurgs Ēriks Leksers (pazīstams ar to, ka vēja ātrumā pārvietojās pa Vācijas pilsētu Freiburgu divpadsmitās sērijas “Maibach” markas automobilī), atdalot nokārušos ādu no taukiem zem tās, kā arī savelkot to un nogriežot lieko.
Šoreiz stāsts par plastiskajām jeb, kā teica 20. un 30. gadu Latvijas brīvvalstī, skaistuma operācijām.
Diemžēl par 20. un 30. gadu skaistuma operācijām nav pieejami kompetenti, visaptveroši pētījumi, tāpēc, rakstu gatavojot, nācās pamatā izmantot preses materiālus. Tomēr viens secinājums ir nenoliedzams – lai arī pēc savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas nedaudz attālināta no Eiropas sirds, Latvija nekad savā attīstībā nav bijusi Vecās pasaules province – visi jaunie strāvojumi filozofiskajā un medicīnas domā – arī attiecībā uz plastisko ķirurģiju – šeit atbalsojās skaļi un ar jūtamiem iznākumiem. Jau 20. gadsimta sākumā pasaule bija caurstrāvota ar cilvēka pārveides kaisli. Pēc asiņainā Pirmā pasaules kara tam vēl pievienojās ticība mūžīgajam mieram uz zemes un visaptverošai humānisma un dailes ideālu uzvarai. Un kā gan šeit nedaudz nepalīdzēt dabai, ja ir tāda iespēja! Ne velti arī Latvijā populārais Benjamiņu žurnāls “Atpūta” 1928. gadā varēja lepni paziņot: “Dzīvojam laikmetā, kad medicīnā mobilizēti visi līdzekļi cīņā ar vecumu.”
Asiņainajā pirmajā vispasaules tautu slaktiņā bija pieredzēti daudzi modernās ķirurģijas brīnumi – kā 1930. gada 4. decembrī vēstīja “Brīvā Zemes Ilustratīvais pielikums”, sakropļotu ausu, deguna, acu plakstu, vaigu operācijas vēl tika uzskatītas par vieglām. Piemēram, norauta deguna vietā ķirurģi prata izveidot jaunu, izmantojot seno indiešu pirms gadu tūkstošiem lietoto metodi, kad izkala kaula gabaliņu no stilba kaula, novietoja zem rokas ādas un atstāja tur dažas nedēļas, lai tas apaugtu ar ādu, un pēc tam to “novietoja” pareizajā vietā. Tā kā aizvien bija jārēķinās ar jaunizveidotās ķermeņa daļas sarukšanu, jaunos degunus sākumā veidoja krietni lielākus nekā nepieciešams. Pat gadījumos, kad sejas āda un kauli bija galīgi sakropļoti, ķirurgi centās ko darīt lietas labā, aizvietojot zudušos kaulus un audus no citām ķermeņa daļām – stilba kaula vai ribām –, turklāt izņemtās kaulu daļas bija vēl jāapaudzē ar ādu. Savukārt zaudētos pirkstus, īpaši īkšķus, aizvietoja ar stilba kaula gabaliem vai arī ar trešo vai ceturto tās pašas rokas pirkstu.
Meistarīgie kara laika ķirurgi savas prasmes izmantoja arī miera laikā – Latvijas brīvvalstī ar plastiskajām operācijām nodarbojās atsevišķas privātklīnikas (viena no tām atradās Merķeļa ielā 21 pretī Vērmanes dārzam), kā arī atsevišķi ārsti savās privātpraksēs. Lai gan, tāpat kā mūsdienās, paši bagātākie brauca savas sejas un ķermeņus izskaistināt uz ārzemju klīnikām (kā Emīlija Benjamiņa uz Šveici) un pašā Rīgā jau arī netrūka daudz kaktu “operatoru”, kas lētticīgajām skaistuma alcējām – tādas lielākoties nāca no provinces – nodarīja vairāk ļauna nekā laba, bija vesela virkne ievērojamu un cienītu speciālistu. Viņu vidū jāmin medicīnas doktors, otolaringologs, ģenerālis Reinholds Sniķers, viena no pirmajām latviešu ķirurģēm sievietēm Olga Rode, kura strādāja 1. Rīgas pilsētas slimnīcā, J. Jaunzems, Dr. J. Pone Liepājā, T. Staprāns savā Rīgas privātklīnikā un citi.
