Deguns smaku pamana agrāk, nekā jūt veselība 0
Ostas termināļi, izgāztuves, fermas un visdažādākās ražotnes gaisā rada bagātīgu smaku kokteili. Citur tā ir tikai īslaicīga pārejoša neērtība, bet citur ilgstoša ikdienas sastāvdaļa. Valsts vides dienestā (VVD) informē, ka par dažādām smakām sūdzas periodiski, galvenokārt siltajā gada laikā.
Pērn no kopumā 879 saņemtajām sūdzībām aptuveni piektā daļa bijusi par smaku traucējumiem. Visbiežāk sūdzoties par smakām, ko neveiksmīga teritorijas plānojuma dēļ rada uzņēmumi, kas atrodas dzīvojamo māju tuvumā. Smaku amplitūda esot ļoti plaša – no ceptas maizes radīta aromāta līdz lopu fermu smārdam.
VVD reaģē arī tad, ja par smaku sūdzas tikai viens cilvēks, ar nosacījumu, ja viņš sniedzis savu kontaktinformāciju, konkrētu problēmas aprakstu un ja sūdzība nav novēlota. Anonīmu sūdzību gadījumos gan dienesta speciālisti esot ļoti rezervēti, jo nereti inspektori izbraukājuši velti.
Baltijā vienīgie ostītāji
Smakām ir gan mērvienība – smakas vienības (ouE), gan ierobežojumi, kurus kopš 2004. gada nosaka Ministru kabineta (MK) noteikumi nr. 626. Tajos teikts, ka uzņēmuma vai objekta teritorijas robežās pieļaujamas 10 smakas vienības. Lauksaimniecības zemēs, kur tiek iestrādāts mēslojums, pieļaujamas astoņas smakas vienības, bet jebkur citur maksimāli pieļaujamā smakas stiprība ir piecas vienības. Šīs robežas pārkāpt drīkst septiņas diennaktis jeb 168 stundas gadā. Tas nozīmē, ka teorētiski cauru gadu katru dienu teju pusstundu smirdoņa drīkst būt lielāka, nekā likums nosaka.
Smaku stiprību nosaka, to fiziski izmērot ar dinamiskās olfaktometrijas metodi, ko vienkāršāk var saukt arī par standartizētu ostīšanu. Mērījuma rezultāti atkarīgi no četru cilvēku deguniem, jo metode balstās uz cilvēka maņu – ožu.
Latvijā smaku mērījumus jau kopš 2005. gada veic Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) laboratorijā Jūrmalā. Tā ir vienīgā laboratorija Baltijā, kas nodarbojas ar šādiem mērījumiem. Tiesa, mūsu kaimiņiem Lietuvā Valsts sabiedrības veselības uzraudzības laboratorijā arī izveidota pašiem sava smaku laboratorija, taču, kamēr tā vēl nav akreditēta, smaku paraugus leiši ved testēt pie mums uz Jūrmalu.
LVĢMC laboratorijas vadošais analītiķis un gaisa analīžu nodaļas vadītājs Guntis Jansons smārda stiprības noteikšanas procesu vada kopš tā aizsākumiem. Sākotnēji no smakas avota tiek paņemts paraugs. Tālāk paraugu ievada speciālā mēr iekārtā – olfaktometrā, kas smaku atšķaida un, pakāpeniski palielinot koncentrāciju, izdala no sprauslas.
Ekspertu deguniem ir jānosaka, kad viņi smaku sajūt. Aprēķinot vidējo smakas koncentrāciju, pie kuras visi četri sajutuši smaku un akceptējuši to, nospiežot pogu, tiek noteikts smakas slieksnis.
Tālāk darbs modelētājiem, kuri ar īpašiem aprēķiniem nosaka, kāda ir smakas stiprības izkliede.
Ostīšana pa gabalu neder
Interesanti, ka likumā noteiktās smaku koncentrācijas laboratorijas iekārta nemaz nevarot noteikt, jo iekārtas zemākais jutības slieksnis ir 11 smakas vienības. Latvijas vides pārvaldības asociācijas un vides konsultāciju uzņēmuma “Estonian, Latvian & Lithuanian Environment” valdes locekle Aiga Kāla stāsta, ka vislielākā kļūda esot ņemt paraugus kaut kur smaku izdalošā avota tuvumā jeb apkaimē. “Jā, smaka tur varbūt arī ir jūtama, tomēr iekārta nespēs precīzi noteikt smakas vienības, ja paraugs netiks paņemts tieši no smakas avota,” skaidro Kāla. Olfaktometrs ir paredzēts, lai noteiktu smaku lielā koncentrācijā. Ja smakas koncentrācija ir zem noteikšanas robežas, kā tas parasti ir, ņemot paraugu kaut kur izkliedē, nav iespējams noteikt, vai tās ir 3, 6 vai 10 smakas vienības. Ar šādu rezultātu aprēķināt neko neesot iespējams.
Tomēr reizēm smakas koncentrācija esot nevis par pliekanu, bet gan sīvu. Iekārta spēj atšķaidīt vielu no četrām līdz 65 000 reizēm. Taču atsevišķu naftas produktu smakas esot bijušas tik spēcīgas, ka, arī atšķaidot tās 65 000 reizes, nav bijis pietiekami, lai veiktu mērījumus, tāpēc nācies atšķaidīt arī pašu paraugu.
Tiesa, ja cilvēks dzīvo rūpnieciskā rajonā vai pastāvīgo smaku rajonos (piemēram, dzelzceļa zonā vai šoseju tuvumā), viņam diemžēl atliek vien rēķināties ar esošo situāciju. VVD paskaidro, ka ieguldījumi dzelzceļa līniju un rūpnīcu pārnešanai uz citu vietu nav samērojami ar dažu desmitu iedzīvotāju ieguvumu. Visiem ir tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, tomēr esot jāsaprot, ka cilvēka deguns sajūt smaku jau pie vienas smakas vienības, taču tas ir tālu no pārkāpuma. Bieži sūdzības par smakām esot vairāk psihoemocionāla rakstura, jo rada neērtības un nepatīkamas izjūtas, bet nerada būtisku ietekmi uz veselību.
Vides konsultāciju uzņēmuma pārstāve A. Kāla skaidro, ka uzņēmumiem ir dažādi veidi, kā cīnīties pret pārmērīgu smaku izplūšanu izplatījumā. Viens no risinājumiem ir mainīt kaut ko pašā ražotnē vai uzņēmumā, piemēram, pārmainot tehnoloģijas, citādi apsaimniekojot, nelietojot kādas vielas, pārkārtojot iekārtu izvietojumu u. tml. Ja šādas izmaiņas nav iespējams veikt vai tās nav efektīvas, nākamais solis ir gaisa plūsmas attīrīšana, ko var panākt ar dažādiem filtriem.
Īpašie deguni
Pērn LVMĢC veikti smakas mērījumi 135 gaisa paraugiem, aptuveni puse – Latvijā ņemtie paraugi. Samērā liela daļa ir kaimiņzemēs Lietuvā un Igaunijā iegūtie. Reizēm savu kārtu tikt izostītām vienlaikus gaida vairākas smakas un eksperti nedrīkst kavēties, jo standarti nosaka – paraugus glabāt drīkst ne ilgāk par 30 stundām. Tad gribot negribot vienā dienā secīgi jāizož visi atsūtītie paraugi. Lai izvairītos no kļūdām, katrs paraugs tiekot ostīts trīs reizes, paskaidro Guntis Jansons. Pēc triju četru paraugu notestēšanas ostītāju komandai jādodas savus instrumentus atpūtināt svaigā gaisā.
Kurš katrs gan nevarējis kļūt par ostītāju – pirms septiņiem gadiem notikušajā atlasē par vērtētājiem pieņemti tikai tie, kas sajutuši noteiktu butanola koncentrāciju gaisā. Par nederīgiem atzīti pārlieku jutīgie un nejutīgie deguni. Ik gadu notiekot atkārtotas pārbaudes, kas nosaka, vai deguns vēl aizvien derīgs.
Smirdinātāju topa augšgalā
Viens no smirdīgākajiem apvidiem Latvijā ir galvaspilsētā – Mangaļsalas, Aplokciema, Jaunmīlgrāvja un Vecmīlgrāvja apkaimē, par to ziņo “LA” lasītāji. VVD ļoti bieži saņemot sūdzības par tur stipri jūtamām naftas produktu smakām. Dienests konstatējis, ka reizēm dienas laikā ir iesniegtas līdz pat desmit sūdzībām no vienas konkrētas vietas šajā ostai piegulošajā teritorijā. Pret vairākiem ostas termināļa uzņēmumiem par pārkāpumiem uzsāktas administratīvās lietvedības un piemēroti naudas sodi. Protams, uzdots arī novērst nepilnības tehnoloģiskajās iekārtās.
Tagad Rīgas Brīvostas pārvalde (RBP), lai uzlabotu dzīves kvalitāti Brīvostai piegulošās teritorijas iedzīvotājiem, apņēmusies iegādāties gaisa kvalitātes un smaku kontrolei nepieciešamās iekārtas un nododot tās VVD rīcībā.
RBP priekšsēdētājs Andris Ameriks uzsvēris, ka tiks darīts viss, lai brīvostas attīstība nenotiktu uz apkārtējo iedzīvotāju rēķina.
Vēl problēmu objekts esot arī Liepājas SEZ SIA “Kolumbija LTD” zivju pārstrādes cehs, kur no zivju kūpināšanas izplatās stipra dūmu smaka. Turklāt šis ražošanas process notiekot cauru nedēļu. VVD uzņēmuma piesārņojošās darbības atļaujā iekļāva noteikumu, ka tā darbība nedrīkst izraisīt būtisku smaku izplatību apkārtnē un gadījumos, kad vējš pūš pilsētas virzienā, jāstrādā ar samazinātu jaudu.
Ventspils pusē pastiprināta uzmanība pievērsta AS “Ventspils Zivju konservu kombināts” darbībai, jo pēdējos gados arī šā uzņēmuma darbība – smakas no zivju kūpinātavas – radījusi neērtības iedzīvotājiem. Dienests ir pieprasījis kompānijai izstrādāt tehniskos risinājumus emisiju ierobežošanai no dūmģeneratoriem un siltumģeneratoriem, nosakot saprātīgu termiņu tā īstenošanai.
Pirmie uz papīra
Izrādās, Latvija ir vienīgā starp Baltijas valstīm, kam ir savs smaku tiesiskais regulējums. Vides konsultante stāsta, ka kolēģi no Igaunijas un Lietuvas parasti sūkstoties par šādu normu neesamību viņu valstīs. Mūsu abi tuvākie kaimiņi ir ceļā uz savu smaku regulējumu. Tomēr, kā rāda prakse, spoži neiet ne mums, kam ir pašiem savs smaku regulējums, ne kaimiņiem, kuri pagaidām vadās pēc ārzemēs aizgūtiem standartiem. Cilvēki par smakām sūdzas kā tur, tā šeit.
Idejiski smaku likuma priekšrocība ir tāda, ka tas savā ziņā kalpo cilvēka komfortam. “Parasti, lai, piemēram, sērūdeņradis nodarītu kaitējumu cilvēka veselībai, tā koncentrācijai ir jāsasniedz noteikts līmenis, tomēr puvušo olu smaku cilvēka deguns sajūt jau krietni mazākā koncentrācijā,” paskaidro A. Kāla.
Ja nav ieviests smaku normatīvs, tad normēšana notiek pēc veselības faktora. Taču smaka parasti parādoties krietni agrāk par apdraudējumu veselībai.
Taču par smaku pārsniegšanu var sodīt. Pēc sūdzības saņemšanas VVD veic operatīvu pārbaudi, organizē objekta apsekošanu, ja nepieciešams – tiek noteikta smakas līmeņa laboratoriska pārbaude. Ja rezultāti liecina, ka ir pārsniegts smakas mērķ- lielums, VVD reģionālā vides pārvalde pieņem lēmumu sākt administratīvo pārkāpumu lietvedību, pēc kā var piemērot naudas sodu. Smakas palaidējam tiek iesniegts lēmums par pasākumiem smaku traucējumu samazināšanai. Tālāk smirdinātājam jācenšas smaku mazināt – mēneša laikā jāiesniedz pārvaldē saskaņošanai pasākumu plāns un tā izpildes grafiks. Ja norādījumi tiek ignorēti, pārkāpumi tiek pieļauti atkārtoti un tas negatīvi ietekmē vidi, uzņēmuma darbība var pat tikt apturēta. Taču līdz šim Latvijā šādu precedentu nav bijis. Tikai Lietuvā šogad.
Balstoties uz Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksā noteikto, par piesārņojošas darbības neatbilstību prasībām uzliek naudas sodu fiziskajām personām no LVL 20 līdz 500, bet juridiskajām – no LVL 50 līdz 1000. Arī lauksaimnieks, kas vircu vai šķidrmēslus nav iestrādājis augsnē noteiktā laika periodā un ar to rada ilgstošu smaku, var tikt sodīts.
Pērn par šādiem pārkāpumiem uzlikti sodi kopumā par 81 080 latiem, tomēr VVD nav atsevišķas statistikas, cik no tiem bijuši tieši par smaku traucējumiem.
Teorētiski skaitāmies priekšā Baltijas kaimiņiem, jo mums pirmajiem ir savas stabilas likuma normas attiecībā uz smakām. Taču mūsu MK noteikumi nav piemēroti operatīvai reakcijai uz iedzīvotāju sūdzībām. Nav arī skaidrs regulējums attiecībā uz darbībām, ko objektīvi nav iespējams veikt bez smakas izplatīšanās, piemēram, lauku mēslošanu. Smaku novēršana notiktu krietni ātrāk, ja VVD būtu pieejama specializēta tehnika, piemēram, mobila smaku mērīšanas iekārta, kas problemātiskajās vietās ļautu nekavējoties un ilgākā periodā mērīt smaku izplatību.
Smird pēc kafijas un šokolādes
Cilvēki Latvijā sūdzējušies arī par smakām, kas ierasti tiek uzskatītas par smaržām. Piemēram, grauzdētu kafijas pupiņu aromātu. Tas izplatījies kafijas ražotnes “Melnā kafija” apkārtnē. Lai gan to grūti aptvert, tomēr jāsaprot, ka ilgstoši uzturoties kādā aromātā, tas sāk nogurdināt, traucēt, līdz rada lielu diskomfortu un visbeidzot cilvēka apziņā klasificējas kā smaka.
G. Jansons atceras arī agrākos gados, pirms Latvijā bijis smaku likums un notikusi smaku mērīšana, cilvēki sūdzējušies par stipro šokolādes smārdu Miera ielas apkaimē, kur darbojās šokolādes fabrika “Laima”. Tagad šādu sūdzību nav bijis.
Kā informē VVD, vēl diskomfortu cilvēkiem izraisījusi arī ceptu maizīšu un rauga smarža. Interesanti, ka dažviet pasaulē smaku ostītāji vērtējot arī smakas hedonisko toni jeb to, vai tā ir vai nav patīkama. Tikmēr Latvijā aprobētā metode apmierinās vien ar smakas koncentrāciju.
Guntis Jansons uzskata, ka darbs smaku laboratorijā neesot nemaz tik nepatīkams, jo vērtētāju saostās koncentrācijas nav tik spēcīgas. Nepatīkami reizēm esot, tieši ņemot paraugus objektā, jo visas smakas esot diezgan riebīgas – dūmi, kūtsmēsli, zivis, atkritumi, naftas produkti u. tml.
Reiz, vēloties ieviest šajā darba procesā kādas patīkamas pārmaiņas, Guntis paņēmis smaržas paraugu no ziedoša ceriņkrūma. Smaržas koncentrācija bijusi precīzi nosakāma, turklāt ceriņi labi smaržojuši arī caur iekārtu.
Latvijas smirdīgāko vietu TOP 3 “LA” lasītāji, atsaucoties aicinājumam paust, kur Latvijā visvairāk smird, noteikuši Latvijas smirdīgākās vietas.  1. Rīgas ostai piegulošās teritorijas – Jaunmīlgrāvis, Vecmīlgrāvis, Mangaļsala, Kundziņsala, Sarkandaugava. Vairāki lasītāji stāsta, ka Rīgas brīvostas teritorijā izteikti stipri smirdot tieši vakaros, naktīs un brīvdienās, kad nestrādā vidi uzraugošās institūcijas. Daudzi noraizējušies par savu un savu tuvinieku veselību. Dažiem smirdoņu pūšot virsū teju no visām pusēm, atkarībā no vēja virziena. Smaka dzīvokļos jūtama arī caur aizvērtiem logiem. Vairāki lasītāji norāda uz konkrētiem vaininiekiem – naftas produktu pārkrāvēju AS “B.L.B. Baltijas Termināls” un naftas produktu ražotāju SIA “OVI Rīga”. Jāpiebilst, ka janvārī ar VVD lēmumu tika pilnībā apturēta Rīgas ostas termināļa “Man-Tess” darbība Kundziņsalā, jo uzņēmums atkārtoti pārkāpa vides prasības.
 2. Gudrona dīķi Inčukalnā. Pērn tika sākta gudrona dīķu sanācija. Tagad, ziemas periodā, darbi apstājušies, taču jau pavasarī tie tiks atsākti, un plānots, ka dīķu attīrīšana beigsies 2015. gada vidū. Tāpēc iedzīvotājiem sanācijas laikā ar smaku traucējumiem diemžēl jāsamierinās.
 3. Medicīnisko atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma SIA “Lautus” angārs Rīgā, Ulbrokas ielā. Attēlā – SIA “Lautus” medicīnisko atkritumu pārstrādes centrs. Par uzņēmuma SIA “Lautus” angāru Ulbrokas ielā VVD sūdzības nav saņēmis. Taču angārā atkritumi netiekot dedzināti, kā uzskata mūsu lasītāji, bet gan ar ļoti karstiem tvaikiem apstrādāti, lai vairs nebūtu infekciozi. Varbūt tieši tie tā smird?
*** Smirdīgāko vietu topu mūsu lasītāji papildina ar cūku fermas traucējošo smārdu Priekuļu novadā, Aizputes novada Lažas pagastā, Auces novada Īlē un Skrundas novada Rudbāržu pagastā. Arī biogāzes ražotnes projektā paredzētais “slēgtais ražotnes cikls” neizslēdzot cūku mēslu izkraušanu atklātā vietā Jelgavas novada Vircavas pagastā. Neapmierinātību viņi pauž arī par Ventspils ostā radītajām akmeņogļu un naftas produktu smakām, Saulkrastu Pēterupītes apkaimē jūtamo kanalizācijas smārdu, Saldus pilsētā un novadā jūtamo dažādu rūpnīcu un ražotņu radīto smaku kokteili. Vēl – Rīgā, Granīta ielā, tiekot šķiroti un nereti dedzināti atkritumi, bet Bauskas ielā pirms 10. tramvaja galapunkta kāds grāvis jau gadiem neciešami ožot pēc fekālijām. |
Lietuvā tiesa slēdz dāņu cūku fermu
Janvārī Lietuvā kādam dāņiem piederošam cūkkopības uzņēmumam “Saerimner” atņēma licenci. Mediji vēstīja, ka iemesls tam ir fermas darbības neatbilstība tiesiskajām prasībām gaisa piesārņojuma jomā.
Taču Lietuvas Augstākās tiesas lēmumā norādīts vien tas, ka uzņēmums neesot ievērojis likumā noteikto prasību veikt analīzi par ietekmi uz vidi.
Vēl cūku komplekss neesot atbildis visiem nosacījumiem, lai saņemtu piesārņojuma novēršanas un kontroles atļauju, kas Lietuvā līdzīgi kā Latvijā ir obligāta visiem uzņēmumiem, kā ražošanā ietilpst piesārņojošas darbības. Izrādās, ka pirms teju astoņiem gadiem dāņu cūku fermai atļauja izsniegta nelikumīgi – balstoties uz “Saerimner” norādīto nepatieso informāciju. Piemēram, uzņēmums norādījis, ka tuvākais ciemats, skola un slimnīca ir 2 km attālumā no fermas, taču tuvākā viensēta, izrādās, atrodas vien 215 m no fermas, bet ciemats – 700 m attālumā.
Kā vēsta Lietuvas mediji, ferma ir lielākais darba devējs tās apkaimē dzīvojošajiem iedzīvotājiem, iespējams, tāpēc ar sūdzībām par saimniecības radīto neciešamo smaku, kas nemitīgi valda vairāku kilometru rādiusā ap to, tiesā vērsās tikai seši vietējie iedzīvotāji.
