“Skolotājam vienmēr jābūt degunam gaisā!” Mihails Siņicins izvirzīts “Latvijas lepnuma” balvai 0
Mihails Siņicins jeb Miša, kuru “Latvijas lepnuma” balvai pieteikusi draugu kopa, atbraucējus sagaida ar kartupeļu pankūkām Mazsalacas vecajā astoņgadīgajā skolas ēkā. Astoņdesmitajos gados viņam kā direktoram tur ierīkots dzīvoklis, bet vēlāk uzcelta jauna skola. “Re, tur bija ēdnīca,” viņš rāda. “Durvīs vēl lodziņš palicis.” Tā Mišas dzīve ne tikai metaforiski joprojām ir ļoti cieši saistīta ar izglītības sistēmu.
Mihails Siņicins bijis gan vēstures un ekonomikas skolotājs, gan direktors. Sarakstījis kaudzi mācību grāmatu, no kurām daudzas izmanto joprojām. “Lai būtu bērniem saprotamā valodā, izdevējs lika lasīt bērnu izdevumus “Laba” un “Mana”. Bija jāpārtaisa un jāpārtaisa – vēl par sarežģītu, vēl par sarežģītu,” grāmatu tapšanas pirmsākumus atceras Mihails.
Viņš bijis lektors augstskolās. Tagad pensijā, taču tas nenozīmē, ka sēž pie televizora. Mazāk kustīgs bijis vien beidzamo pusotru mēnesi, jo Vienības velobraucienā, lielā ātrumā laižot lejā Lorupes gravā, nokritis un salauzis vairākus kaulus. Nu jau sadzijuši.
Nav laika ilgi vārgt – darba Mišam vienmēr pilnas rokas.
“Viņš nemaz nenoklausās līdz galam, ko viņam lūgs. Atliek tikai pateikt – Miša, vai tu vari…, un viņš jau saka – varu, varu!” stāsta Pārsla Radziņa, kura uzrakstījusi pieteikuma vēstuli.
“Krievs, kurš latviešu tautasdziesmas zina vairāk nekā mēs, latvieši, paši. Atnācis uz Mazsalacu 1978. gadā kā vēstures un ekonomikas skolotājs. Vēlāk skolas direktors, kuru ar mīlestību atceras viņa skolēni. [..] Ļoti gudrs. Ļoti godīgs. Ļoti taisnīgs. Daudz pārdzīvojis atmodas laikā, kad atkāpies no direktora amata, tomēr nav nocietinājies un ļoti pozitīvi vērtē visu, kas noticis un notiek uz labu.
Stāvējis “Baltijas ceļā” un barikādēs. [..] Ir piecu bērnu, kuri izaudzināti par cienījamiem cilvēkiem, tēvs un piecu mazbērnu vectēvs, kuri vectēvu ļoti mīl. Bet visvairāk gribas izcelt Mišas tīri cilvēciskās īpašības. Ja kādam vajag palīdzību – kaimiņam, kolēģim, draugam vai pēdējam nabagam, Miša ir klāt – sazāģēs, saskaldīs, uzraks, uzars, nopļaus un apstāvēs, lai radītu drošības sajūtu. Sirds Cilvēks,” raksta Pārsla.
Paldies “Bankai Baltija”!
Mišas vecāki ir krievi, ievesti Latvijā kara laikā no Pleskavas apgabala. Bērnībā viņš audzis ar tādu priekšstatu par valsti, kādu izplatīja padomju vara. Pēc vidusskolas izstudēja vēsturi, neko par sarkanbaltsarkano karogu netika dzirdējis. Kad Latvija atguva neatkarību, Miša bija šokā – kā tad tā! Jautāja draugiem, kāpēc neviens neko nav teicis, un tikai tad uzzināja – daudzi no viņiem mājās slepus svinējuši Latvijas dzimšanas dienu, bet visiem stingri piekodināts ārpus mājām par to nebilst ne pušplēsta vārdiņa. Bija gan dzirdējis, ka Latvija okupēta, bet Miša nezināja, ka tik ļoti. Mācījās vēsturi no jauna!
Ekonomika nāca vēlāk – kad valsts saimniecība apgriezās kājām gaisā pēc “Bankas Baltija” kraha.
“Visi sūkstās, bet es “Bankai Baltija” esmu ļoti pateicīgs,” Miša smaida un brīdina, ka šo leģendu par dzīves mācību bieži atkārtojot un mēdzot drusku piepušķot. “Noguldījām naudu uz dēla vārda – 200 latus. Kad banka bankrotēja, no tiem pāri palika 130. Nopirkām motorzāģi. Puika pastrādāja mežā. Diez kas nebija – lietus lija aiz apkakles. Uzreiz sāka labāk mācīties, izmācījās par datoriķi un jau kā pirmā kursa students piestrādādams pelnīja vairāk nekā mamma, kura ir skolotāja!” Mišam savukārt radusies vēlme izprast ekonomikas procesus.
Studijās atklājies, cik ekonomika interesanta. “Diskusijas, spēles – viss atbilst manai būtībai! Ekonomika ir dzīva!” Ieguvis papildizglītību, sācis mācīt ekonomiku kā priekšmetu, sarakstījis arī mācību grāmatas. “Tā es zaudējumu jau sen biju atpelnījis – atkal paldies “Bankai Baltija”!” Vēlāk Mihails piebilst, ka krīzes tikai nāk par labu – tās cilvēkiem ļauj saprast, ka viņi spēj daudz vairāk, nekā iedomājas. “Kad dzīve piespiež, atrodas arī izeja.”
Jautāju ekonomikas skolotājam, vai patiešām gaidāma kārtējā krīze – par recesiju tagad daudz runā. “To neviens nezina,” viņš atbild. “Es nemaz nesatraucos. Zinu tikai, ka jāstrādā. Izturēsim! Un, ja ar zemi kaut ko vēl dara, viss būs kārtībā.” Mihails pats ģimenei laukos izaudzē gan kartupeļus, gan bietes un burkānus, taču viņš lokās ne tikai vagās – visu mūžu bijis sportisks, skrējis garās distances, arī maratonu, braucis ar riteni. Arī slēpojis ar distanču slēpēm. “Slēpojot nav nodarbināti varbūt vienīgi sejas muskuļi,” viņš slavē šo sporta veidu. Sportiska ir arī Mišas sieva Valda, kā arī bērni.
Iemāca domāt
“Izejot no mājām, skolotājam vienmēr jābūt degunam gaisā,” viens no Mihaila principiem – nenes savas problēmas skolā. Šī vieta domāta pavisam kam citam – skolēnu attīstībai, izglītošanai. Ne jau no grāmatām vien – Mihails ļāvis risināt arī neikdienišķus uzdevumus. Piemēram, reiz izlasījuši pilsētas noteikumu projektā, ka par skrituļošanu sods pieaugušajam četrreiz zemāks nekā bērnam.
Tāda netaisnība pret jaunajiem, kuriem taču jābūt aktīviem, jākustas! Skolotājs apsolījis – tam, kurš šo kļūdu izlabos, desmitnieks garantēts! Un atradušies skolēni, kuri devušies uz domi, piedalījušies sēdēs un panākuši noteikumu izmaiņas. Miša solījumu turējis.
Kā ticis galā ar skolēnu blēņām? Mihails labsirdīgi smaida – vēl gadiem pēc skolas beigšanas nu jau pieaugušie audzēkņi nākot klāt un brīnoties, kā skolotājs zinājis, pa kādiem ceļiem viņi bēguši no stundām. “To maršrutu jau te nav daudz,” nosaka Miša. Vienīgais, ko neciešot ne acu galā, ir meli. “Tu vari darīt palaidnības, bet, ja esi pieķerts, tad nemelo! Saki, kā ir!” Necietis arī sūdzētājus – vienmēr centies uzklausīt visus iesaistītos.
“Ir jāvar!”
Par Mazsalacas skolas direktoru kļuvis jau pēc dažiem pirmajiem gadiem, kas nostrādāti skolotāja profesijā. “Mani uzrunāja. Muļķis biju, piekritu! To tikai jaunībā un muļķībā var izdarīt,” viņš joko. Sekojis ļoti interesants dzīves posms veselīgā, radošā kolektīvā.
“Piemēram, vienu gadu vidusskolā bija kāda klase, kas mācībās īsti nevilka. Izdomājām, ka puikas izmācīsim par traktoristiem, bet meitenes – par kulinārēm. Sekmīgi beidzām!” Citu gadu bijis citāds eksperiments – saņemts finansējums, kas izmantots, skolotājiem ieviešot pārdomātu piemaksu sistēmu. Radīta skolotāju paškontroles sistēma.
“Tas nozīmē, ka tad, ja skolotājs labs, ja viņa darba kvalitāte ir augsta, viņu var ar visādām pārbaudēm nesatraukt. Lai strādā!” paskaidro Miša. Pēc viņa ierosmes skolā sarīkotas arī direktora vēlēšanas – lai būtu demokrātija un lai vadītājam neiestājas rutīna.
Pats no amata atkāpies – šķitis, ka nav pareizi, ja “vecais piedalās pirmajā reizē”.
Pēc tam viņam skolā piešķirta tik maza slodze, ka uzgājis kabinetā izraudāties – skaidrs, ka kuplajai ģimenei priekšā grūti laiki. Izglābuši lauka un meža darbi. “Tas deva neatkarību – nebija tik svarīgi, vai dod stundas vai ne.”
Kad pienākuši pensijas gadi, Mihails uz tiem paskatījies ar ekonomista piegājienu. Izrēķinājis, ka pensijā nopelnīs vairāk, nekā turpinot darbu izglītības jomā, taču strādā joprojām – izkopj jaunaudzes. Uz manu izbrīnu, kā skolotājs ko tādu var mācēt, Miša atbild: “Ir jāvar! Ir problēma, un tā jārisina! Neko nedarot, neko neiemācīsies.”
