* 0
Čaukstošs ir ne tikai svētku papīrs, bet arī sniegs. Arī – salaveča kamzolis. Reiz decembrī ieraudzīju, ka vizošā sniega kupena ir tik līdzīga salavecim, ko mums laukos lika zem egles. Toreiz, tālajos septiņdesmitajos, suņa auguma salavecis bija ar pusplīsušu bārdu un noskrambātu cepuri. Viņa sniega vatei līdzīgajā kostīmā vizuļoja stikliņi, kažoks gurkstēja, un to bērni nedrīkstēja aiztikt.
Šīs atmiņas ir kā atslēga, kas atver durvis, un pār mani gāžas atmiņu lavīna. Atceros rītu, kad redzēju rīsus kokos. Sarma bija pārvērtusi kārklus par pērlēm izšūtām karaliskām mežģīnēm. Redzu, kā mēs, ģimene, sēžam pie egles un ēdam pīrāgus, kuros ieceptas no klades vākiem izgrieztas laimes. Man trāpās sirsniņa, bet es labāk būtu gribējusi naudu, par ko nopirkt kādu lelli. Lelle – tai jau kuro gadu neauga mati. Reiz tos nogriezu, jo domāju – kad ataugs, būs smukāka frizūra. Un vēl… Un vēl.. Un vēl… Atmiņām ir brīnumains spēks, tās ne tikai dara sirdi maigāku, bet arī ieved sevī. Ikdienai piemīt centrbēdzes spēks, tā ir ātra un maldinoša. Atgriezties vajag pirmām kārtām pašam pie sevis. Pie savas sirds. Tik svarīgi apstāties šajā mēnesī, kas ir gada noslēgums, un pajautāt – kāds es biju, kad biju mazs? Tad ticēju, ka sirds ilgas piepildīsies. Ticēju, ka laukā, apsnigušajā mežā, mani gaida zemeņu lauks.
