* 0
Pēc tam gribu atvērt grāmatu. Lasīt gluži vienalga ko, lai tikai nesāp acis, lai nav iespējams pārslidināt pirkstu pār grāmatas lapām kā ekrānam, lai ir vārds pa vārdam, lai vārds aiz vārda lēni ver citas pasaules durvis. Ieiet grāmatas telpā un baudīt vēl kādu rakstnieka radītu dzīvi. Pēdējā laikā pārlasu savas mīļākās grāmatas – Marka Šagāla Mana dzīve, franču dzejas izlasi Es tevi turpinu, izlasi Elles ķēķis ar dzejnieku emigrantu dzeju. Lasu Apolinēra dzeju. Brīnos, kā varēju aizmirst, ka ir tik labi uzrakstīts: “Kā gan sauca ieliņu skaisto kam torīt es gāju cauri/saule to pūta kā jaunu un mirdzošu tauri.”
Plānoju lasīt Paula Bankovska romānu 18, turklāt ne tikai tāpēc, ka feisbukā uz sienas rakstīts, ka tā ir laba grāmata, bet gan tāpēc, ka esmu iesaistījusies tajā pašā projektā – vēsturisko romānu ciklā Mēs – Latvija. XX gadsimts. Mans darbs tikai vēl top, tas būs par pagājušā gadsimta 70. gadiem.
Decembrī noteikti jāpārlasa Skalbes un Andersena pasakas. Izlasot jāpalūkojas, vai aiz loga neklimst sērkociņu pārdevēja. Un, ja neviena nav, vien kāds rakņājas miskastē, jāpajautā – varbūt nesmukais nabags ir 21. gadsimta pasakas versija par žēlsirdību?
*
Lai varētu atrast savu zemeņu lauku, jānoaujas basam. Jāsaņem dūša nebēgt no sevis. Decembra bēgšana ir visvieglākā. Dāvanu medībās iespējams pazaudēt pašu dārgāko – mērķi. Un cita svētku mērķa jau nav, kā iepriecināt tuvāko. Priekšmeti negarantē iepriecinājumu, bet uzmanīga mīlestība gan. Kur lai to rauj? Paši mēs badainīši bārenīši… Mīlestību alkstam tiešām mēs visi.
Lai būtu, ko dot, jāiet mežā, grāmatā, klusumā. Jāver baznīcas durvis dienu pirms un pēc svētkiem. Dienu pirms Dievs aicina uz balli, Viņš aicina uz sarunu. Dievs ir arī mazs, neaizsargāts Jēzus bērns, tāpēc divpadsmitajā mēnesī ir vieglāk saņemt drosmi nebēgt no Dieva. Viņš jau nav direktors, kas bārs par šāgada neizpildītajiem mājasdarbiem.
Mums jāieiet sevī un jāsameklē zemeņu lauks, brīnuma auglis, kas uzzied vienreiz, gada noslēgumā, ja tikai sagatavota augsne – pārdomāts divpadsmit mēnešos piedzīvotais un padarītais. Zemeņu lauks decembrī jeb mīloša sirds iespējama, ja ir vēlēšanās dot. Mēs esam savas sirds dārznieki, un pārāk ilgi turēt savas sirdis atmatas bezdarbībā ir bīstami. Tad mēs būsim vien tukšas kastītes, kas iepakotas spožā un čaukstošā papīrā.
