Decembra zemenes. Andra Manfelde par decembra sajūtām 0
Decembris ir robežu un kontrastu laiks. Robežu – atskatīšanās laiks, kad visu padarīto un nepadarīto, notikušo un nenotikušo gribas sajozt kā labības kūlīti un nolikt – te nu ir. Mainīt neko nevar, bet ar aizturētu elpu iesākt jauno – to gan var. Lai iegūtu bijīgi aizturēto elpu, nav jāmūk no kontrastiem. Ir jāiekāpj gan baltajā – klusumā un sniegā, gan melnajā – garajos vakaros, kad reizēm tumsa nospiež kā vatēts deķis.
Bērnībā es biju izlasījusi visas Brīnumzemes sērijā izdotās pasakas. Nereti kāds pasaku motīvs ceļoja no vienas tautas pie citas, tikai detaļas mainījās. Piemēram, vairs neatceros, kurai tautai, bet bija Pelnrušķis, nevis Pelnrušķīte.
Arī pasaka Divpadsmit mēneši bija no ceļojošo cilts. Japāņu versijā galvenajai varonei bārenītei piederēja sunītis, kuru sauca Sniedziņš. Iedvesmojoties arī es savu lauku šuneli nosaucu par Sniedziņu. Mans Sniedziņš izrādījās ilgdzīvotājs, pārdzīvoja manu bērnību, pusaudzes gadus, vētraino jaunību, līdz kažoks savēlās dzeltenos kumšķos kā necirptai aitai. Manas bērnības visskaistākās atmiņas – es skrienu pāri laukiem, un man pakaļ elsodams un kvankšķēdams kūņājas Sniedziņš ar daiļrunīgo vārdu no japāņu pasakas.
Ja kāds lasītājs neatceras, par ko tajā pasakā bija, izstāstīšu. Kāda ļauna pamāte tiklo bārenīti dzina uz sniegotu mežu zemenes lasīt. Ļaundare klusībā cerēja, ka pameita vairs nepārnāks. Meitene raudādama klimta pa kupenām, līdz sastapa divpadsmit vīrus – tie bija divpadsmit mēneši. Vecais ar bārdu, protams, bija Decembris.
Jauneklīgais Jūlijs izlīdzēja bārenītei un, atkausējis meža noru, izstīdzināja zemenes.
*
Domājot par decembri, man gribas pašķirt smagus egļu zarus un aizstaigāt pēc meža zemenēm. Izstaigāties pa mežu tā, lai aiz apkakles sakrīt sūrkstošs, kūstošs un balts sniegs. Gribas iekrist kupenās, kurās vēl neviens zvērs nav bēdzis un putns nolaidies. Gribas žilbstošajā baltumā aizmirst par divpadsmit mēnešos sakrāto tumsu, sniegā to nodeldēt, izbalināt grūtumu vieglu un gaišu. Mājās atnākot, nokratīt sniegu, pāraut vilnas zeķes, atvērt grāmatu, kur lapas baltas kā sniegs un burti melni kā kaili stumbri. Iemalkot zāļu tēju, kas smaržo pēc pļautas zāles. Uzkost pīlādžzapti, kas plēsta no septembra ķekariem.
Es daru tā – pārlasītus pīlādžus nomazgāju un pāris reižu noplaucēju ar verdošu ūdeni. Trim četriem kilogramiem ogu lieku aptuveni kilogramu cukura. Lai nepierauj, pieleju nedaudz ūdens, vāru uz lēnas uguns. Kad masa kļūst viendabīga, zapte gatava. Var vārīt pavisam bez cukura, un tad ir niknā zapte, nevis parastā – pīlādžstiprā.
