Guna Roze: “Kļūdas vai diletantismu nepiedos ārpus dīķa” 0
Guna Roze, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmais solo iznāciens radošai personībai vienmēr ir notikums. Sava grāmata, izstāde vai koncerts daudziem ir lolots sapnis, kādam pat mūža notikums. Pēdējos gados Latvijā visās kultūras nozarēs ir saradies neparasti daudz debitantu – jūra pirmo darbu, kurā zelts var pazust dzīlēs, bet kaut kas cits uzpeldēt.
Īsti spožu debiju sastapt gadās krietni retāk nekā tās, kas oficiāli par tādām atzītas. Tieši tāpēc “debija” skan lepni un vienlaikus nepārliecinoši, jo pirmie kucēni esot jāslīcina (barbarisks sakāmvārds, kam derētu atrast aizvietotāju).
Debija ir autora risks, jo var sekot izgāšanās, pēc kuras grūti uzdrošināties spert nākamo soli. Kā tikt gudram – ir vai tomēr vēl nav pienācis laiks publiskam uznācienam? Kurš to spēj objektīvi novērtēt? Pats debitants? Viņa Meistars, ja tāds ir? Sajūsminātie vecāki un vietējo fanu pulciņš? Varbūt astrologs?
Visticamāk, tas atkarīgs no mērķa, kādu autors sev uzstādījis, – piepildīt sapni par savu vārdu uz vāka vai afišas, un ātri kļūt slavenam (kas joprojām var palikt tikai sapnis) vai radīt labu darbu, paliekošu vērtību.
Mazu bērnu debijas vienmēr ir jaukas – bērnudārza, skolas un ģimenes svinību koncertos mīlošie senči piedod katru kļūdu, katru šķībi nodziedātu noti vai mulsumā pār galvu paceltu kleitiņu. Tuvinieki ir visneobjektīvākā publika, jo parasti vispār nespēj kritizēt.
Paradoksāli, bet mīlestībā neobjektivitāte ir objektīva. Tāpēc debitantam nevajadzētu paļauties tikai uz tuvinieku mudinājumiem izdot grāmatā vai kompaktdiskā visu, kas sarakstīts mājas kārtībā siltos jūlija vakaros. Jo mīlestības un ģimenes miera vārdā radinieks neuzdrošināsies pateikt “Nevajag!”, pat ja saprot, ka tas, kas ir jauki ģimenes lokā, var būt pagalam nesimpātiski ārpus tās. Kļūdas vai diletantismu, ko nevēlas redzēt savējie, nepiedos ārpus dīķa, tāpēc debija ir nopietni apsverams solis.
Pagājušās nedēļas nogalē apmeklēju gleznotājas Ingemāras Treijas un keramiķes Kristīnes Lazdānes izstādes “Mātes un meitas” atklāšanu galerijā “Durvis”. Abām māksliniecēm pirmā izstāde jau tālā pagātnē un tas ir acīmredzami. Ingemāra Treija ir arī mākslas pedagoģe.
Jautāta, kad, viņasprāt, māceklim pienāk laiks pirmajai personālizstādei, Treija atbildēja: “Kad viņam ir ko teikt. Bet nevis tad, kad sakrājies pietiekami daudz darbu, lai piepildītu izstāžu zāli. Ir jābūt stāstam. Izstādē nevar salikt kopā visu, kas sastrādāts.” Bet kā autors var būt drošs, ka viņam ir ko teikt arī citiem? Ingemāra Treija piekrīt, ka šis bieži ir neizvērtēts aspekts, jo iesācējiem to uznācienu gribas ļoti; tie, kam pirmās reizes vēl nav bijis, daudz dedzīgāk raujas izstādīties (izdot grāmatu vai albumu) nekā profesionāļi, kas ir daudz paškritiskāki.
“Izstādei vajag kuratoru, bet tā lomu iesācēji neizprot,” teic Treija un apstiprina, ka arī viņas audzēkņi paši organizē sev izstādes, kaut gan vēl nevajadzētu. “Viņi jau nejautā man padomu. Grib savu izstādi un izstādās. Bez kuratora redzējuma, bez kritiskas atlases. Es nepārmetu. Vienkārši neeju uz izstādēm, ja zinu, ka negūšu tur māksliniecisku baudījumu.”
Droši vien visās jomās daudzu debitantu paškritiku nogalina lielā gribēšana pēc sava vārda uz vāka vai afišas. Patiešām labs darbs nekad nepaliks nepamanīts; mēdz gadīties, ka pat viduvējība aiziet uz urrā, visbiežāk popmūzikā, bet vairumā gadījumu debijas neveido dziļu un mirdzošu jūru. Debijai pat nav jābūt spožai, taču līmenī – noteikti. Kurators māksliniekiem, izdevējs un redaktors – literātiem, producents – mūziķiem – tās ir fejas, kas dimantu noslīpēs līdz mirdzumam, bet kailam karalim ieteiks apģērbties. Tāpēc, ja ir atraidījumi – viens, otrs, trešais –, varbūt tiešām labāk nevajag. Mākslā izlietu ūdeni tomēr ir iespējams sasmelt, taču viegli tas nav. Jo arī mākslas patērētājiem nav viegli vēlreiz vērt grāmatas vāku vai izstādes durvis, ja reiz jau sev pateikts: “Es šo vairs nevēlos lasīt, skatīt vai dzirdēt.”
