Debija pasaules basketbola ballē. Saruna ar basketbolisti Kitiju Laksu 0
Latvijas sieviešu basketbola izlase pirmoreiz izcīnījusi tiesības spēlēt Pasaules kausa izcīņā, kas 22. septembrī sāksies Tenerifē (Kanāriju salās). Viena no mūsu izlases līderēm būs 22 gadus vecā Kitija Laksa, kurai basketbols ir ierakstīts gēnos, jo ar šo sporta veidu aizrāvušies gan viņas vecāki Jānis un Elita, gan brālis Mārtiņš.
Savulaik, kad Rīgas “TTT” ar Uļjanu Semjonovu priekšgalā dominēja Padomju Savienībā un Eiropas kausa izcīņā, okupācijas dēļ dalība pasaules lielākajos sporta forumos ar savas valsts komandu latvietēm bija liegta. Kad atguvām brīvību, ne tikai basketbolā daudzas lietas bija jāsāk būvēt no jauna. Vēsturiski panākumi un basketbola klātbūtne katra latvieša asinīs pamazām ļauj atgriezties arvien tuvāk šā sporta veida olimpam. Pirms desmit gadiem Latvijas sieviešu izlase pirmo reizi nokļuva augstākās raudzes turnīrā – Pekinas olimpiskajās spēlēs. Nu pienākusi otrā kārta – debija Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā.
No Pekinas sastāva pēc desmit gadiem izlasē palikušas četras spēlētājas – Elīna Babkina, Aija Putniņa, Aija Brumermane un jau divus gadu desmitus Latvijas izlasē spēlējošā Gunta Baško. Tā olimpiskā komanda uz kopējā viļņa vēl nospēlēja 2009. gada Eiropas čempionātu Rīgā, taču paaudžu maiņa bija neizbēgama. Tāpat kā neizbēgams bija sportisko rezultātu kritums nākamajos četros gados. Latvijas izlase kā tāds mazs kukainītis noturējās virs ūdens – uz kontinenta čempionātiem kvalificējās, bet tajos sevi arvien skaļāk pieteica jaunā paaudze. Atskaitot četras olimpietes, pārējās Latvijas izlases kandidātes ir dzimušas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados.
Basketbols ielikts šūpulī
Viena no visskaļāk pie izlases durvīm pieklauvējusī un šīs durvis jau atvērusī ir Kitija Laksa. Viņa 22 gadu vecumā ir trešā jaunākā starp valstsvienības kandidātēm un tajā pašā laikā – neticami! – ar lielāko pieredzi pēc jau pieminētajām olimpietēm. Kitijai tas būs jau ceturtais lielais turnīrs ar Latvijas izlasi. Viņai basketbols tika ielikts jau šūpulī – tētis Jānis profesionāli basketbolu spēlēt sāka vēl PSRS čempionātā “VEF” meistarkomandas sastāvā un daudzus gadus bija Latvijas izlasē. Mamma ir trenere “Juglas” basketbola skolā, un turpat priekšā bija arī sešus gadus vecākais brālis Mārtiņš, tagad Spānijas kluba “Obradoiro” spēlētājs.
Kitija Laksa izlasē debitēja pirms pieciem gadiem. Šodien viņas snaiperes talants un līderes īpašības liek runāt par Kitiju kā vienu no šā izlases modeļa līderēm. Sezonas laikā Laksa trīs gadu laikā kļuvusi par Dienvidfloridas universitātes komandas vienu no vadošajām spēlētājām. Priekšā vēl viens mācību un studentu basketbola gads, bet šajā brīdī mūsu visu prātos tomēr ir cits notikums. Pasaules kausa izcīņa!
“Man šķiet, ka pašas vēl īsti nespējam apjaust, cik liela būs Pasaules kausa izcīņas skatuve. Līdz šim īpašākais brīdis vairāk saistās ar gadu vecām atmiņām, kad spēles galotnē pārspējām Itāliju un nopelnījām šo ceļazīmi. Tās bija fantastiskas prieka emocijas. Tagad ir liels darbs un savādāks gatavošanās process. Eiropas čempionāti parasti notiek vasaras sākumā, gatavošanās pēc sezonas bija īsa. Tagad pretī lielajam notikumam kopā ejam daudz ilgāku laiku,” ar savam sajūtām pāris nedēļu pirms debijas Pasaules kausa izcīņā dalās Kitija Laksa.
Pārbaudes spēlēs pretī stājās basketbola grandi Francija, Austrālija. Ir pārliecība, ka esat piederīgas šai saimei?
Zaudējumi pārbaudes spēlēs rāda vienu, notiekošais uz laukuma kaut ko citu. Ja pasaules ranga pirmā piecnieka komandas aicina Latvijas izlasi uz turnīriem Valensijā un Parīzē, tas jau ir rādītājs. Vai esam turpat kur viņas? Jā, šodien basketbolu māk spēlēt visur un uzvarētāju izšķir nianses. Mēs cenšamies, lai šajās niansēs būtu pretiniecēm priekšā.
2013. gada jūnijā Eiropas čempionātā debitēji pret mājinieci Franciju. Atceries šo spēli?
To nekad neaizmirsīšu. Pretī mājinieces, pilna arēna, ventilācijas iekārtas vairs nevelk, milzīgs karstums. Nospēlēja himnas, un tad man nāk un dod roku viena no pasaules basketbola zvaigznēm Selīna Dimerka! Tas bija pirmais basketbola lielā sapņa piepildījums, neaizmirstamas emocijas. To spēli zaudējām, bet noskanēja klikšķis, ka vēlos palikt šajā komandā un vienmēr būt izlases spēlētāja.
Toreiz jūs neizkļuvāt no grupas. Kā šajos piecos gados mainījusies Latvijas izlase?
No grupas netikām laukā arī pēc diviem gadiem Ungārijā. Uzvarējām Krieviju, bet netikām… Šajā laikā ir mainījušies treneri, meitenes. Negribu teikt, ka tagad vai toreiz bija talantīgāks sastāvs. Drīzāk tagad esam pareizajā brīdī un pareizajā vietā. Kaut kur sakritušas kārtis. Taču veiksmi var nopelnīt tikai ar lielu darbu. Ir viena lieta, kas noteikti nav mainījusies – īpašās sajūtas, uzvelkot mugurā Latvijas kreklu.
Tenerifē būs jāspēlē pret ASV izlasi. Līdzīga situācija kā pirms pieciem gadiem Francijā?
Esmu izaugusi kā basketboliste, vērojot šīs spēlētājas, skatoties viņu spēles ASV izlasē un WNBA čempionātā. Arī šis būs viena sapņa piepildījums. Kurš gan negribētu uzspēlēt pret pasaules labāko komandu?! Tas mums visām ir jāizbauda.
Bērnībā vairāk sekoji amerikāņu zvaigznēm vai mūsu pašu latvietēm?
Mēs dzīvojām līdzi Latvijas izlasei. Neaizmirstami, kā visi juta līdzi mūsu komandai Pekinas olimpiādes laikā. Man bija knapi padsmit gadi, bet šīs spēles sagādāja milzīgas emocijas. Biju ieurbusies televizorā, garām nelaidu nevienu spēli. Anete Jēkabsone visām meitenēm bija elks, vai tad varēja būt savādāk! Tobrīd nedomāju, ka varēšu iet laukumā kopā ar Guntu Baško, Lieni Jansoni, Zani Tamani. Un tad tas notika. Man un Katei Krēsliņai bija 16 gadi, kad mūs pirmo reizi uzaicināja uz izlases treniņiem. Atvērām durvis un gluži kā pirmajā klasē skolotājai teicām bijīgu “labdien”.
Piedzimstot basketbolistu ģimenē, laikam jau likumsakarīgs iznākums?
Basketbols mūsu ģimenē ir bijis vienmēr, tomēr mani nekad nav spieduši to spēlēt. Es teiktu, ka mani pirmie treneri ir mamma un tētis. Viņa man iedeva to bumbu. Braucu līdzi mammai uz nometnēm. Mūsu mājās Dārziņos bija grozs, ar brāli gājām laukā plikām kājām un taisījām savas vasaras nometnes. Tētis spēlēja profesionāli, es uz to vairāk skatījos ar lielām acīm. Vienmēr gājām uz “Daugavas” sporta namu, tur apkārt bija basketbola aura. Trenēties sāku Juglā, taču ātri pārcēlos uz “Kolibri” pie treneres Mudītes Zanderes. Vasarās pie mammas nometnēs kopā ar puikām samācījos visādas lietas. Piemēram, driblēt caur kājām, ko citas meitenes nemācēja. Tētim bija labs metiens, tas varētu būt iedzimts. Tomēr galvenā no vecākiem paņemtā lieta ir darbaspējas.
Pirms basketbola esi apmeklējusi arī vingrošanu un peldēšanu?
Par vingrošanu atceros tikai to, ka jāvelk mazi šortiņi, krekliņš un vēl tāds apspīlēts gulbīša tērps. Tas man ļoti nepatika, vingrošanas karjera četru gadu vecumā nebija ļoti gara. Pirmajās klasēs gāju uz peldēšanu, kas bija skolas organizēts pasākums. Kad bija jāizlemj, kur trenēties, izvēle palika starp basketbolu un volejbolu. Toreiz nemaz neiedomājos, ka vajadzētu iet spēlēt volejbolu. Basketbols man patika, to spēlēju prieka pēc. Arī tagad.
Tagad jau ir skaidrs, ka tā būs tava profesija.
Tam es tikai tagad esmu noticējusi. Vēl gads universitātē un tad tiešām varēšu teikt – esmu basketboliste. Redzēsim, tomēr diez vai notiks tā, ka, no rīta pamostoties, būs sajūta – eh, jāiet uz darbu… Klikšķis, ka basketbols būs kas nopietnāks par izklaidi, notika pēc Eiropas čempionāta meitenēm līdz 16 gadu vecumam. Tur biju starp piecām labākajām turnīra spēlētājām, apkārt parādījās basketbola aģenti, aicinājumi braukt uz Ameriku, vēl pēc gada jau spēlēju TTT.
Vidusskolas beigās bija jāizšķiras – Amerika vai Eiropa.
Tā arī domas mētājās kā pa viļņiem – turpu, šurpu. Apkārt bija citu meiteņu pieredze abās pusēs, daudzi stāsti. Arī par to, kas nav paticis. Tas ietekmēja arī manu skatījumu, ka vairāk sliecās uz palikšanu Eiropā. Tomēr biju nolēmusi, ka vismaz vizītē uz iepazīšanās vizīti Amerikā ir jābrauc. Tā bez liela mērķa ierados Dienvidfloridas universitātē. Viņi mani ļoti gribēja, zvanīja teju katru dienu, aicināja. Basketbola ziņā šī augstskola ir starp 25 labākajām. Tieši tobrīd bija spēle pret Amerikas studentu basketbola vadošo komandu no Konektikutas, pilna zāle, fantastiska atmosfēra.
Un klāt visam Tampa, Florida, palmas un saule!
Protams, laika apstākļi Floridā ir ļoti pateicīgi, lai pārvarētu grūtākus brīžus. Par mūžīgo vasaru noteikti nesūdzos. Nezinu, vai varētu četrus gadus nodzīvot un nospēlēt kukurūzas laukā vai milzīgā aukstumā. Es tur iebraucu, uzvaru un aizbraucu. Tas bija vairāku lietu kopums, kas izšķīra manu izvēli. Arī treniņu iespējas, zāles pieejamība 24 stundas diennaktī. Sapratu, ka, paliekot Rīgā, tādu iespēju nebūs.
Amerikā 24 stundas bija ne tikai zāle, arī fakts, ka esi viena pati ar savām problēmām.
Tam jābūt morāli gatavai. To es varu teikt visām jaunajām meitenēm, kuras grib braukt uz Ameriku. Ka būs grūti un pašai tam jātiek pāri. Stāsti bija traki – ka sešos no rīta ir jāskrien, jāceļ svaru stieņi, tad vēl mācības. Pirmajā gadā viss ir jauns. Katru dienu, katru brīdi – skola, treniņi, individuālās nodarbības, vakara lekcijas, vēl mājasdarbi un jāatrod laiks arī ēšanai un gulēšanai. Ja godīgi, nebija laiks skumt pēc mājām. Varbūt kādā brīdī galvā iezagās doma, ka vajadzētu atpakaļ, taču turpat pretī tūdaļ bija pašas atbilde – NĒ! Es palieku, es gribu izturēt, pārbaudīt, vai esmu spējīga būt tādā līmenī.
Basketbola atšķirības bija lielas?
Amerikāņu basketbols ir atlētisks, Eiropā tas ir fizisks. Fizisks – tā ir vairāk grūstīšanās, var agresīvāk spēlēt, var pagrūstīties, pieskarties. Amerikā meitenes ģenētiski ir daudz atlētiskākas, kuras var aizskriet, apskriet un vienkārši pārlēkt pāri. Slodzes bija lielākas kā Latvijā. Pirmkārt, treniņi garāki un ļoti daudz darba svaru zālē. Pie tā pierod, iemācās. Ja kāds domā, ka pie studentiem spēlē jauniešu basketbolu, tad tā noteikti nav. Arī sadzīvē kļūsti par pieaugušu cilvēku. Tas ir normāli, ka, trīs gadus esot prom no mājām, uz lietām skaties savādāk.
Paralēli basketbolam kā profesiju esi izvēlējusies sporta psiholoģiju?
Pagaidām ir bakalaurs psiholoģijā, sporta psiholoģiju apgūšu tikai pēdējā studiju gadā. Interese radās vidusskolā. Lasīju dažādas grāmatas, un šķita – tas ir baigi forši, ka cilvēks var saprast sevi, kā darbojas smadzenes un virza mūs uz priekšu. Arī iespēja palīdzēt sev, tikt pāri grūtiem brīžiem, zaudējumiem. Vienmēr eju uzvarēt. Ja neizdodas, pārdzīvoju, un reizēm ir dienas, kad tā bumba pa galvu driblējas pārāk ilgi. Daudz esmu runājusi ar universitātes sporta psihologu, esmu iemācījusies analizēt savas kļūdas un ātrāk pārvarēt neveiksmes. Tā ir vēsture, ir jādzīvo tālāk.
Kādas priekšnojautas pirms došanās uz Tenerifi?
Mēs analizējam kļūdas pēc zaudējumiem pārbaudes spēlēs, pie tām strādājam un ar katru dienu esam arvien tuvāk visaugstākajam līmenim. Mums ir laba komanda. Ne tikai meitenes, arī Mārtiņa Zībarta vadītā treneru komanda. Es viņiem ļoti uzticos un jūtu, ka arī treneri mums uzticas. Arī mūsu lieliskie līdzjutēji ir faktors, kas noteikti palīdzēs. Zinu, ka Tenerifē viņu būs daudz. Būs labi!
UZZIŅA
PASAULES KAUSA IZCĪŅA BASKETBOLĀ SIEVIETĒM
* No 22. līdz 30. septembrim Tenerifē.
* A grupa (Koreja, Grieķija, Kanāda, Francija).
* B grupa (Austrālija, Turcija, Argentīna, Nigērija).
* C grupa (Japāna, Puertoriko, Beļģija, Spānija).
* D grupa (Latvija, ASV, Senegāla, Ķīna).
* Izslēgšanas spēles: grupu uzvarētāji iekļūst 1/4 finālā, otro un trešo vietu spēlē astotdaļfinālu, ceturto vietu ieguvējiem turnīrs beidzas pēc grupu turnīra.
PASAULES ČEMPIONI
9 reizes ASV (1953, 1957, 1979, 1986, 1990, 1998, 2002, 2010, 2014).
6 reizes Padomju Savienība (1959, 1964, 1967, 1971, 1975, 1983).
1 reizi Brazīlija (1994).
1 reizi Austrālija (2006).
PSRS izlases sastāvā par pasaules čempionēm kļuvušas četras Latvijas basketbolistes – pa trīs reizēm Skaidrīte Smildziņa-Budovska (1959, 1964, 1967) un Uļjana Semjonova (1971, 1975, 1983), pa reizei Helēna Bitnere-Hehta (1959) un Silvija Ravdone-Krodere (1967); sudraba medaļu izcīnījusi Dzidra Uztupe-Karamiševa (1957).
Viedoklis
Elita Laksa, Kitijas mamma un basketbola trenere
“Bērni dalās divās daļās. Tajos, kuri var aizmest līdz grozam, un tajos, kuri var iemest. Kitija jau no mazotnes bija pie tiem otrajiem. Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma man bija jāsāk trenēt, Jānis tolaik spēlēja Ventspilī un ņēmu Kitiju līdzi uz savām vasaras nometnēm. Viņa tur bumbulējās un drīz vien sāka apspēlēt arī vienu otru manas grupas puiku. Skatījās, kā brālis sētā mētā pa grozu, un tur nebija jāsaka – izej laukā arī tu. Kitija pati bija pie groza. Daudzas lietas ir no tēta. Metiens, cīņasspars. Jānis laukumā nebija skaļākais spēlētājs. Kitija arī vairāk darīs nekā runās. Esam viņu vērtējuši ar trenera aci, bet nekad neesam centušies iejaukties. Ar Kitiju nekad nebija jācīnās – labi pabeidza Franču liceju, kur basketbolistiem lielas atlaides nedod. Mācības vienmēr tika liktas augstāk par basketbolu. Pēc Eiropas U-16 čempionāta Kitija bija pamanīta. Mājas pastkastīte ar vēstulēm no Amerikas skolām bija pilna. Sākumā bija interesanti, pēc tam jau tik likām kaudzē. Izvēle turpināt mācības Amerikā bija Kitijas pašas lēmums. Savas domas neuzspiedām. Pati biju līdzi iepazīšanās braucienā. Dienvidfloridas universitāte ir vieta, kurai nebaidījos uzticēt savu bērnu. Tomēr diez vai laistu viņu uz to otru skolu, kuru apmeklējām. Skolas nav vienādas, ir jābrauc un jāskatās. Līdera dotības Kitijai ir no mazotnes, basketbols padevās, un tad jau tas tiek spēlēts ar pavisam citu garšu. Brauksim uz Tenerifi, atbalstīsim. Latvijas izlase ir pietiekami laba, lai cīnītos un pārsteigtu parējos.”
