Debesu valdnieki cer piecelties no pelniem. Pēc dažiem gadiem gaisā atkal parādīsies dirižabļi 1
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Varētu likties, ka pēc traģiskās dirižabļa “Hindenburg” katastrofas 1937. gadā dirižabļu ēra beidzās uz neatgriešanos.
Slavenās fotogrāfijas un video materiāli bija tik satriecoši, ka gadu desmitiem neviena kompānija neriskēja realizēt ideju par dirižabļu izmantošanu pasažieru pārvadājumiem. Bet pavisam dirižabļi no debesīm nepazuda.
Jau kopš 1925. gada riepu ražotājs “Goodyear” dirižabļus izmanto mārketinga aktivitātēm – milzu lidaparāts kalpo gan kā lielisks reklāmas laukums, gan kā sporta u. c. izklaides pasākumu filmēšanas rīks no debesīm.
Tomēr tie nebija izmantojami pasažieru un lielu kravas pārvadājumu veikšanai. Pēdējo gadu laikā par dirižabļu izmantošanu pasažieru pārvadājumiem sākušas domāt vairākas kompānijas.
Plāno pārvadāt kravas
Visskaļāk šobrīd runā par britu kompānijas “Hybrid Air Vehicles” (HAV) izstrādāto “Airlander” dirižabli, kuru tā interesantā pakaļgala dēļ daudzi jau iesaukuši par “lidojošo sēžamvietu”.
Kompānija sola, ka “Airlander” būs pasaulē garākais lidaparāts, ar 98 metriem pārspējot krievu “Antonov AN-225 Mriya” kravas lidmašīnu.
Īpašu rūpību “HAV” piešķīris centieniem sasniegt nulles emisiju lidojumus.
Janvārī “HAV” ziņoja, ka, palielinot lidaparāta garumu par 5%, kā arī izmantojot jaunu “Collins Aerospaces” un Notingemas universitātes radītu hibrīd-elektrisku vilces dzinēju, izdevies par 90% samazināt dirižabļa radītās emisijas.
“Airlander” spēšot pārvadāt 10 tonnas kravu, nolidot gandrīz 80 000 kilometru, pacelties divu Everestu augstumā, kā arī turēties gaisā piecas dienas. Šobrīd tūrisma un tīro tehnoloģiju nozares kompāniju vajadzībām tiek būvēti desmit “Airlander”, tāpat “HAV” cer uzsākt sadarbību ar Pentagonu.
Savukārt Kvebekas province Kanādā nolēmusi piešķirt 23 miljonus ASV dolāru 2012. gadā dibinātajai Francijas kompānijai “Flying Whales”. Modelis “LCA60T” būšot bāzēts uz pazīstamā ASV uzņēmuma “Lockheed Martin” dizainēta dirižabļa.
Tas spēšot pārvadāt līdz pat 60 tonnām preču, lidot ar ātrumu 62 km/h un viegli sasniegt teritorijas, kam citi transportlīdzekļi piekļūt nevar.
Ja viss ritēs pēc plāna, pirmie “Flying Whale” dirižabļi gaisā parādīsies 2022. gadā.
Tāpat uzņēmums plāno būvēt arī pašu dizainētus dirižabļus, kas būšot krietni mazāki par “HAV” un “Lockeed Martin” dirižabļiem. Tādus jau gatava iegādāties Francijas naftas kompānijas “Total” dažādu piegāžu, kurus nevar īstenot droni, izmantošanai.
Šo kompāniju atbalsta arī Francijas Nacionālā mežu aģentūra. Kokmateriālu ieguvēji cer, ka dirižabļi spēs nozāģētos kokus pacelt no grūti pieejamiem apvidiem.
Saelpojušies hēliju?
Protams, joprojām neiztiek bez krietnas devas skepses. “Airlander” 2017. gadā testa lidojuma laikā iegāzās kādā laukā Lielbritānijā. Joprojām nav garantiju, ka dirižabļi spēs lidot prasīgajos Kanādas ziemeļu apstākļos.
Veiktās investīcijas nozīmē, ka province tagad kontrolē 25% uzņēmuma daļu. Savukārt Ķīnas valdība kontrolē 24,9% uzņēmuma daļu. Ķīna saredz, ka ar dirižabļiem nākotnē varētu piekļūt grūti sasniedzamajiem un kalnainajiem valsts rietumiem.
Lēmums gan nebija vienprātīgs – viens no Kvebekas domes pārstāvjiem pēc lēmuma pieņemšanas jautāja, vai projekta atbalstītāji balsošanas laikā saelpojušies hēliju.
Trakākais, ka tieši hēlija izmantošana šo un citus jaunos dirižabļu projektus varētu padarīt neizpildāmus, jo hēlijs ir deficīts. Vēsturiski lielākā daļa sākotnējo dirižabļu izmantoja viegli uzliesmojošo ūdeņradi, jo nedegošo alternatīvu – hēliju – bija monopolizējušas ASV.
Hēlija eksports bija vienkārši aizliegts, baidoties, ka to izmantos militāriem nolūkiem. Tomēr arī hēlija dirižabļi nebija paši drošākie pārvietošanās līdzekļi.
Hēlijs viegli padevās stipram vējam. Vienā no šādiem gadījumiem 1933. gadā Atlantijas okeānā iegāzās “USS Akron” dirižablis, dzīvību zaudējot 75 cilvēkiem.
Šobrīd hēlija cena ir uzlēkusi debesīs, jo krietni sarucis piedāvājums. Bez hēlija izmantošanas balonos un dirižabļos hēlija gāzi izmanto arī magnētiskās rezonanses skeneros un raķešu dzinējos.
Bieži vien hēlijs no vietām, kur to uzkrāj, “aizbēg”. Tāpat tas “aizbēg” arī ieguves procesā. Nenāk par labu arī tas, ka hēlijs neatjaunojas un tā iegūšanas process prasa ārkārtīgi ilgu laiku.
Pētījumi rāda, ka hēlija krājumi Zemes dzīlēs varētu izzust jau šajā gadsimtā. Diemžēl hēlijam nav alternatīvas. Viens no tādiem ir ūdeņradis, taču tas ir bīstams. Pētījumi rāda, ka hipotētiski dirižabli gaisā varētu pacelt arī vakuums.
Pagaidām tā vēl ir zinātniskā fantastika, bet NASA norādījusi, ka varētu mēģināt izmantot kaut kāda veida vakuuma lidaparātu Marsa virsmas izpētes laikā.
Dirižablis – spiegu rīks
Jau 21. gadsimtā dirižabļus cerēja izmantot arī ASV armija, ņemot vērā, ka dirižabļi var debesīs nekustīgi uzkavēties stundām ilgi, kas ir gana piemēroti novērošanai no gaisa.
2010. gadā ASV armija kompānijai “Northrop Grumman” piešķīra vairāk nekā pusmiljonu dolāru novērošanas dirižabļa izgatavošanai. 2012. gadā prototipu pat izdevās radīt, tomēr jau pēc gada līgums tika pārtraukts.
Cits ražotājs “Raytheon” ar ASV armiju noslēdza līgumu par trim miljardiem ASV dolāru, taču 2015. gadā izmēģinājuma laikā Mērilendas štatā viens no dirižabļiem “aizlaidās” – līdzīgi kā nesenais drons Latvijā – un lēnām driftēja virs Pensilvānijas štata, pirms nokrita kādā laukā. Ar to sabruka arī uzņēmuma vērtīgais līgums ar ASV armiju.
Tomēr par spīti visām problēmām, kompānijas plāno tuvāko pāris gadu laikā dirižabļus izmantot dažādiem pasažieru un kravu pārvadājumiem. Piemēram, kruīza kompānija “Ocean Sky” 2023. gadā plāno veikt pirmo tūrisma lidojumu pār Arktiku.
Kompānija sola, ka tās rīcībā esošie 600 kruīza dirižabļi patērēs vien 1% no ik gadu iegūtā hēlija, turklāt, tā kā hēlijs no dirižabļiem noplūst ļoti mazos apmēros, laika gaitā to īpaši vairs nevajadzēs uzpildīt.
Īpaši lielu potenciālu dirižabļu izmantošanā saredz tur, kur ar citiem transportlīdzekļiem ir grūti piekļūt.
Bez jau minētā “Flying Whale” projekta, kāds Kvebekas derīgo izrakteņu uzņēmums pirms pāris gadiem parakstīja līgumu ar Lielbritānijā bāzēto “Straightline Aviation” par dirižabļu izmantošanu retu minerālu ieguvē no grūti sasniedzamām vietām.
Sākotnēji bija plānots, ka minerālus izvedīs ar smagajām automašīnām pa jaunu ceļu, taču projektēšanas laikā atklājās, ka ceļš šķērsotu ziemeļbriežu migrācijas teritoriju.
Diemžēl projekts izgāzās, jo minerālu ieguves kompānija bankrotēja, taču “Straightline Aviation” cerības nav atmetusi – kompānija joprojām cer nākotnē piedāvāt ar dirižabļiem īstenojamus komerclidojumus un tūrisma pārvadājumus.
